VIDEO. Kā drēbes, ko ziedojam konteineros labdarībai, patiesībā atkal nonāk veikalu plauktos “humpalās” 84
Biedrības “Tavi draugi” noliktavā Ventspils ielā Rīgā rosās ne tikai biedrības darbinieki un brīvprātīgie, bet arī saujiņa apmeklētāju. Cilvēki uz turieni ved dažādu veidu tekstilu – apģērbus, gultas veļu, aizkarus u.tml., kā arī apavus. Tad ziedojumus šķiro.
Līdz ar Krievijas sāktā pilna apjoma kara Ukrainā sākumu Latvijas uzņēmumi pārtrauca eksportēt lietotu tekstilu uz Krieviju, bet tajā pašā laikā ievērojami pieauga tā eksports uz Baltkrieviju.
Plašajā noliktavā biedrība ir ierīkojusi īpašu vietu, kur apģērbs, līdzīgi kā veikalā, ir sakārtots pa veidiem un izmēriem. To paši dēvē par “brīvbodi”. “Jebkuram palīdzības lūdzējam, kurš pie mums atnāk, ir iespēja bez maksas vienkārši izvēlēties visu, kas ir nepieciešams,” pastāsta biedrības “Tavi draugi” mārketinga vadītāja Beāte Bēvalde.
Cilvēku ziedotās drēbes no biedrības nonāk arī Ukrainā. To, kur tieši tās nokļūs, nosaka pieprasījums. “Vai tā ir frontes līnija, vai tie ir civiliedzīvotāji. Nereti tās ir arī slimnīcas, kur attiecīgi mēs sūtām dažādu veidu gultas veļas, ērtus apģērbus, kas pēcoperācijas laikā ir vieglāk uzvelkami,” stāsta Bēvalde.
Biedrībai ir izveidojusies laba sadarbība ar dažādām armijas daļām Ukrainas frontē, kara hospitāļiem un mediķiem. Kad biedrība saņem oficiālu palīdzības lūgumu ar parakstiem un zīmogiem, tā sagatavo sūtījumu. Tas jādara ātri, tāpēc svarīgi, ka nepieciešamās lietas ir noliktavā uz vietas.
“Parasti viņi norāda to, cik ātrā laikā būtu vēlams saņemt kravu, jo fronte ir mainīga visu laiku, kas nozīmē – ja mēs izplānosim viņiem aizvest uz vienu vietu vai reģionu, tad viņi, iespējams, tur nemaz vairs var nebūt pēc mēneša, ja mēs tikai mēneša laikā to izdarīsim. Tāpēc tas ir tāds pastāvīgs, nepārtraukts darbs – jo ātrāk, jo labāk,” norāda Bēvalde.
Neliela daļa ziedojumu nonāk arī biedrības labdarības veikalā, ko atvēra šā gada martā Ģertrūdes ielā Rīgā.
“Cilvēki ļoti bieži mums nesa dažādas lietas, mantas un drēbes, kas nu īsti nav aktuālas Ukrainā, nav arī tik aktuālas šeit uz vietas, kā, piemēram, augstpapēžu kurpes, skaistas, ļoti šikas somiņas un ļoti šikas tējas servīzes. Tāpēc dzima ideja par labdarības veikaliņu,” teic biedrības pārstāve.
Par gūtajiem ienākumiem tiek iegādātas citas vajadzīgās preces. Tie ir gan droni, gan dažādu veidu medicīnas iekārtas vai preces, kas nav tik viegli sarūpējams pirkums.
Drēbes un apģērbus saņem arī maznodrošinātas ģimenes, pansionāti, bērnu nami un citas iestādes, kas sazinās ar biedrību un lūdz palīdzību.
“Mēs ļoti izšķirojam katru lietu, katru mantu, kas pie mums atnāk, lai neatdotu cilvēkiem lietas un drēbes, kas ir saplēstas, jo tā ir vēl viena ļoti skumja lieta, kas ir saistīta ar ziedošanu un īpaši ar apģērbiem un apaviem,” atzīst Bēvalde.
Cilvēki nereti šādi mēdz atbrīvoties no lietām, kas patiesībā būtu jāmet miskastē.
“Ļoti bieži ir saplēsti apģērbi, ar caurumiem, ar saplēstiem rāvējslēdzējiem, bez pogām. Apavi, kuri, piemēram, no pāra ir tikai viena pāra sastāvdaļa. Vai, pieņemsim, ir abi divi apavi, bet nav zoles,” stāsta Bēvalde.
Šopavasar biedrība sāka arī svērt ziedojumos saņemto tekstilu. “Dienā 200, 300, 400 kilogramu ienāk. Un dažreiz ir tā, ka tad, kad cilvēki tīra mājas, pustonna ienāk,” piebilst Bēvalde.
Noliktavas vadītāja Kristīne atklāj, ka rezultātus par šajā laikā savākto apjomu šobrīd vēl nav apkopojusi. Tie ļautu pašiem saprast, cik daudz tekstila ir savākuši, cik aizveduši, cik izmetuši un cik daudz vēl glabājas noliktavā. “Mums ir sabiedriskā labuma organizācijas statuss, kas pieprasa sava veida atskaites jebkurā gadījumā,” paskaidro Bēvalde.
Patlaban noliktava gan ir krietni tukšāka nekā iepriekš. “Sākas vasara, sākas siltais laiks. Cilvēki brauc atpūsties, ir atvaļinājumi, ir brīvlaiki. Tad ziedošana paliek trešajā, ceturtajā, piektajā plānā, bet mēs ik pa laikam tāpat cilvēkiem atgādinām, ka mums var nest lietas un mantas katru dienu,” turpina Bēvalde.
Biedrība “Tavi draugi” ir tikai viena no aptuveni 10 labdarības organizācijām Latvijā, kas aicina ziedot tekstila izstrādājumus. Katrs ziedotājs var personiski pārliecināties par to, ka viņa sarūpētās mantas biedrībā bez maksas var saņemt tie, kam tas ir vajadzīgs.
Tomēr mazāka skaidrība par drēbju tālāko likteni ir tad, kad vietējie uzņēmumi sola tās pārstrādāt un dot apģērbam otru dzīvi.
Latvija – humpalu pārkraušanas stacija
Apģērbus un apavus, ko iedzīvotāji paši vairs nevilks, Rīgā un citviet Latvijā var atstāt pārsimt tekstila konteineros. Tie atrodas pie dzīvojamām mājām, tirdzniecības centriem un citās publiskās vietās.
Uz sarkanas un violetas krāsas konteineriem uzdrukātie saukļi sola nodotajām drēbēm jaunu dzīvi. Bet, piemēram, šķirošanas kampaņās izskan uzsauciens – kas neder tev, derēs kādam citam! Visvairāk šādu konteineru Latvijā ir izvietojis atkritumu apsaimniekotājs “Eco Baltia vide”.
Uzņēmums sāka tekstila vākšanas pilotprojektu 2019. gadā. Šobrīd konteineru skaits jau tuvojas 300. Trešdaļa no tiem atrodas Latvijas reģionos. Uz tiem, tāpat kā citu uzņēmumu konteineriem, ir izvietots aicinājums ievietot tikai tīrus tekstilizstrādājumus labā stāvoklī.
“Pēc likuma skaitās, ka tie ir atkritumi. Vai tas ir iepakojums, vai tās ir riepas, vai tas ir tekstils, vai tā ir elektronika – nav nekādas starpības,
tie ir atkritumi, jo cilvēks ir vēlējies no tā atbrīvoties,” skaidro SIA “Eco Baltia vide” valdes priekšsēdētājs Jānis Aizbalts.
Tomēr tad, kad tekstila konteineru saturs tiek sašķirots, tā statuss mainās. Tad tas skaitās materiāls, piebilst Aizbalts.
Šķirotāji atdala maisiņus, kuros preces ieliktas, kā arī citas tur ievietotās lietas, piemēram, grāmatas un bērnu rotaļlietas. “Tālāk tas tiek sadalīts, protams, pēc kvalitātes, pēc veidiem, pēc sezonalitātes. Un, ja to ir iespējams realizēt, tad tas tiek realizēts kā produkts, kuru pēc tam var veikalos likt plauktā, lietoto preču veikalos, un cilvēks var to pēc svara vai vienībām iegādāties,” turpina Aizbalts.
Uz jautājumu, par kādu summu uzņēmums pārdod tekstila izstrādājumus, ko speciālajos konteineros iemet iedzīvotāji, Aizbalts pastāsta, ka cena, kā jebkuram materiālam, mainās. “Bet aptuvenās aplēses – tie ir kādi pārsimt eiro tonnā.”
Kaut arī “Eco Baltia vide” pārdod krietni lielāko daļu no iedzīvotāju nodotā tekstila, Aizbalts stāsta, ka tā pārdošana uzņēmumam peļņu nenes.
“Tas šobrīd ir vienīgais, kas mums vispār gan testa režīmā, gan arī līdz šim – līdz ražotāju atbildības sistēmai – vismaz ļāva šo sistēmu kaut kādā veidā uzturēt ne tikai ar lieliem mīnusiem, bet drusciņ ar mazākiem mīnusiem, bet dažreiz pa nullēm,” norāda Aizbalts.
No pārdošanas gūtie ienākumi palīdz daļēji segt izmaksas par tekstila savākšanu, šķirošanu, degvielu, algām un investīcijām aprīkojumā. Taču tas nav nosedzis sistēmā ieguldītos 750 tūkstošus eiro.
“Šobrīd cena par lietoto tekstilu ir ļoti nokritusi. Pagājušajā gadā tā bija augsta, man liekas, ka gandrīz pusotru reizi augstāka nekā šobrīd,” teic Aizbalts.
Cenu nosaka tekstilizstrādājumu kvalitāte. “Tas Latvijas materiāls, teiksim tā, nav tik labs. Ir dažādas lietas, ko latvietis izmet konteinerā un ko, piemēram, zviedrs vai nīderlandietis izmet konteinerā, un arī dažādas realizācijas cenas.”
Bet kur nonāk šīs lietas? “Mums tie noņemšanas tirgi ir Polija, Vācija un Dienvideiropa,” pavēsta Aizbalts.
Sadarbība ar lietoto preču veikaliem Latvijā nav izveidojusies, jo tie vairumā iepērk lietotu tekstilu no citām Eiropas valstīm.
“Viņi no mums neņem, bet otrreizējo lietu veikali, pieņemsim, Polijā vai kaut kur attālākos reģionos, viņi ļoti labprāt ņem šo materiālu, pārdod, un cilvēki to atkal valkā,” pastāsta Aizbalts.
Konkrētus uzņēmumus, kam savākto tekstilu pārdod, Aizbalts gan nenosauc. Tādu esot 3–5. “Ir specializēti uzņēmumi, kurus mēs arī pārbaudām, vai tiešām tā beigās ir gala realizācija,” viņš norāda.
Kopš 2019. gada “Eco Baltia vide” no iedzīvotājiem ir savācis ievērojamu tekstila daudzumu – aptuveni 6000 tonnu.
Neliela daļa no konteineru satura nonāk labdarībā – tekstilizstrādājumus un apavus uzņēmums ziedo pēc pieprasījuma. Uzņēmumam ir vienošanās ar dažiem senioru namiem Latgalē, kā arī “SOS ciematiem” un “Uzņēmēji mieram”. Tad nepieciešamās mantas uzņēmumā atlasa un nosūta, labākās lietas ziedo.
Uz jautājumu, kā vērtē to, ka lietotais tekstils nepārtraukti ceļo no vienas valsts uz otru, Aizbalts atzīst:
“Šobrīd mēs esam tāda liela Eiropas pārkraušanas stacija – mēs paņemam visu to, kas citiem nav vajadzīgs.”
Valsts vides dienesta nesen veiktā pārbaudē atklājās, ka Latvijas atkritumu poligonos joprojām apglabā 47,3% no atkritumiem, kurus tajos uzņem. Tur arī norok ievērojamu daudzumu ar iepakojuma materiālu, ko varētu otrreiz pārstrādāt. Pērn no visiem atkritumiem Latvijā tekstils bija 8%. Pēdējo sešu gadu laikā šis apjoms no 24% ir kļuvis trīs reizes mazāks. Taču, pēc Aizbalta domām, Latvijā atkritumu poligonos noglabātais apjoms joprojām ir ļoti liels.
Līdzīgus tekstila vākšanas konteinerus Rīgā un pārējā Latvijā ir izvietojuši arī citi atkritumu apsaimniekotāji un materiālu pārstrādes uzņēmumi, tostarp “CleanR” un “AJ Power Recycling”. Arī viņi lielāko daļu savāktā tekstila eksportē.
Ievedam no Nīderlandes, vedam uz Baltkrieviju
Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda, ka Latvijā ik gadu importē ap 15 tūkstošiem tonnu lietota apģērba, bet eksportē – ap 11 tūkstošiem. Pēdējos gados visvairāk apģērba ienāk no Nīderlandes, bet visvairāk to pārdod tālāk uz Baltkrieviju.
Muitas dati rāda skaidru tendenci – līdz ar Krievijas sāktā pilna apjoma kara Ukrainā sākumu Latvijas uzņēmumi pārtrauca eksportēt lietotu tekstilu uz Krieviju, bet tajā pašā laikā ievērojami pieauga tā eksports uz Baltkrieviju.
Piemēram, šogad līdz maijam vairāki Latvijas uzņēmumi Baltkrievijai pārdeva kopumā 2200 tonnu gandrīz 6,5 miljonu eiro vērtībā. Muita gan neatklāj šos uzņēmumus.
Lai noskaidrotu, kas un kāpēc masveidā eksportē lietotu apģērbu uz Baltkrieviju, “Atvērtie faili” aptaujāja tekstila vācējus un lietoto apģērbu veikalu ķēdes.
Viena no pazīstamākajām ķēdēm ir “Humana Latvia”. Tās administratīvā direktore Iveta Voltnere atsūta šādu ziņu: “Mūsu uzņēmums nenodarbojas ar preču eksportu uz Baltkrieviju. SIA “Humana Latvia” arī nepārdod preces uzņēmumiem, kas tur darbojas.”
Arī firmas “R.D.A.” līdzīpašnieks un valdes priekšsēdētājs Raimonds Dižkalps noraida aizdomas par iespējamu sadarbību ar Baltkrieviju: “R.D.A. no pastāvēšanas sākuma nav bijis darījumu vai sadarbības partneru Baltkrievijā vai Krievijā. Nekad nav bijis eksports uz šīm valstīm.”
Arī pārējās – kopskaitā septiņas – firmas, ar kurām raidījums sazinājās, noliedza, ka sadarbotos ar Baltkrievijas uzņēmumiem.
Ekonomikas ministrijas uzturētajā sarakstā ar 80 eksportētājiem uz Baltkrieviju, ko atjaunināja martā, ir iekļauts tikai viens, kas nodarbojas ar lietotu preču tirdzniecību – uzņēmums “ILP market”. To plašāk pazīst kā veikalu ķēdi “Kilomax”, kuros lietotu apģērbu pārdod pēc svara. Ar uzņēmumu neizdevās sazināties ne pa tālruni, ne e-pastā.
Bez tekstila vācējiem un lietotā apģērba pārdevējiem Latvijā aktīvi reklamējas arī šādu preču vairumtirgotāji. Piemēram, SIA “SebTex” sociālajā tīklā “TikTok” reklamējas: “Ienāksim noliktavā. 2,5 tūkstoši kvadrātmetru, šķirošana, glabāšana. Lūk, tā tas viss izskatās, preču ir ļoti daudz! Tādas preces mums piegādā. Šoferi brauc pa visu Latviju, savāc preci.”
Tie pārdod drēbes vairumā par nelielu cenu. Kā var noprast no video sociālajā tīklā “TikTok”, drēbes savāc gan Latvijā, gan arī ieved no vairākām Eiropas valstīm. Reklāmās sociālajos tīklos viņi aicina tālāk jau sazināties lietotnē “WhatsApp”.
Jautājot, vai preci sūta arī uz Baltkrieviju, SIA “SebTex” darbinieks atbild: “Principā sūtīt tad mēs varētu, tikai es nezinu, kā to izdarīt, caur ko var aizsūtīt.”
Savukārt vēl kāda aktīva vairumtirgotāja – uzņēmuma “Kreskat Trading” – pārstāve atraksta šādi: “Piegādi piedāvājam tikai pa visu Eiropu. Klienti no Baltkrievijas meklē paši loģistikas kompāniju vai kurjeru. Jūs interesē “Stock” (jauni, veikalos neizpārdoti) apģērbi vai lietoti?”
Tas, ka lietota tekstila kravas nepārtraukti pārvietojas starp valstīm un uzņēmumu ķēdēm, mazina iespēju izsekot tam, kur galu galā nonāk apģērbs, ko iedzīvotāji atstāj speciālajos konteineros Latvijā.
Kamēr tekstila vākšana un eksportēšana pēdējos gados ir kļuvusi par atkritumu apsaimniekotāju darbības nišu, tā cita starpā ir ļāvusi izvērst arī lietotu apģērbu veikalu un vairumtirgotāju tīklus.
Latvijā ievieš ražotāja atbildības sistēmu
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktore Rudīte Vesere stāsta, ka tekstila dalītā vākšana un apsaimniekošana šobrīd ir viens no aktuālākajiem jautājumiem arī Eiropas Savienībā. Līdz 2025. gadam visur Eiropā ir jāievieš tekstila dalītās vākšanas sistēma. Latvijā to izdarīja jau agrāk – pagājušajā gadā.
“Tāpēc, ka bija jau iepriekš realizēti projekti Rīgā un Pierīgā un iedzīvotāju atsaucība un interese bija ļoti liela. Tad sapratām, ka mums jāsāk ātrāk šis process,” viņa paskaidro.
Jautāta, kā vērtē faktu, ka atkritumu apsaimniekotāji no iedzīvotājiem savākto tekstilu pārdod uz ārzemēm, Vesere atbild: “Tas, protams, ir jautājums, par ko varētu gari un plaši runāt, bet tai pašā laikā, nu, ko darītu iedzīvotājs ar šo? Viņam jau ir iespēja aiziet, piemēram, “Andelē Mandelē” pārdot, viņam ir iespēja aiziet nodot arī kādos komisijas veikalos savu labo mēteli, piemēram.”
To, kāpēc vairāk nekā puse no visa Latvijas eksportētā lietotā tekstila nonāk Baltkrievijā, nezina arī ministrijā. “Nevarēšu šos muitas datus šobrīd komentēt. Pēc mūsu rīcībā esošajiem datiem, uz Baltkrieviju faktiski nevajadzētu vairāk būt nekādiem sūtījumiem,” norāda Vesere.
No 1. jūlija Latvijā plāno ieviest ražotāja atbildības sistēmu. Viens no tās ieguvumiem būs tas, ka varēs izsekot eksportētajam tekstilam. Šobrīd nav tādu datu, kas atklātu, kuriem uzņēmumiem, kurās valstīs un kādiem mērķiem to nodod.
Ražotāja atbildības sistēma nozīmē, ka tekstila preču ražotāji, importētāji un pārdevēji maksās par atkritumiem, kas rodas no šīm precēm.
“Tieši tāpat, kā šobrīd jau gadu gadiem mēs to realizējam uz dažādām videi kaitīgām precēm kā akumulatoru baterijas, riepas, elektriskās, elektroniskās iekārtas, iepakojums, ražotājs ir atbildīgs tātad ne tikai par to, kāda ir prece, kā tā nonāk līdz patērētājam un kaut kādu garantijas laiku, bet viņš ir atbildīgs, sākot no izejvielām, no paša ražošanas procesa un beidzot ar atkritumiem,” skaidro ministrijas pārstāve.
Līdz ar to ražotājs maksās par savas preces apsaimniekošanu tekstila šķirošanas konteinerā. Lai tie pēc iespējas ir savākti, sašķiroti un, cik vien iespējams – pārstrādāti. Vesere uzsver, ka atkritumu apsaimniekotāji ir kritiski svarīga daļa no šīs sistēmas.
“Skaidrs, ka ne jau pats veikals vai ražošanas uzņēmums, vai zīmols ies uz ielas un liks konteinerus, un pats savāks, un šķiros. To dara atkritumu apsaimniekotāju uzņēmumi, kas nodrošina vajadzīgo mērķu sasniegšanu, lai ražotājiem nav jādomā par atkritumu daļu, kā to noorganizēt, bet viņš sedz tikai pakalpojumu izmaksas,” skaidro Vesere.
Sistēma ļaus beidzot ieviest arī skaidrību par to, kur konkrēti nonāk savāktais tekstils.
Šie nosacījumi gan neattieksies uz labdarības konteineriem. “Šobrīd savāktais [tekstils] neparādās pilnā apjomā, kur aiziet, jo mēs neredzam arī, kas notiek ar labdarības organizāciju savāktajiem tekstilizstrādājumiem,” norāda Vesere.
Tomēr arī par to notiek diskusija. “Doma ir, ka viņiem būtu jāsniedz reizi gadā statistika, kas ir savākts, kur tas ir nonācis,” pastāsta ministrijas pārstāve.
