VIDEO. Kā brīvprātīgais šoferis no Latvijas palīdz ukraiņiem izbēgt no Krievijas 9
Simtiem ukraiņu ir atraduši savu vienīgo bēgšanas ceļu no jau 6 mēnešus ilgā Krievijas izraisītā kara – tas ved uz Krieviju. Latvijas brīvprātīgais šoferis Jonas Luskjavičs atteicies no kurpnieka profesijas, lai palīdzētu ukraiņiem nokļūt Eiropas Savienībā.
Viņš zina Baltijas valstu robežšķērsošanas punktus, kā iegūt kontaktus ar tiem, kas atrodas Krievijā, un reaģē, tiklīdz cilvēki viņu sauc pēc palīdzības. Kāda ukraiņu ģimene, kurai Luskjavičs palīdz, pastāsta, kā astoņas stundas viņus pratinājuši krievi un kā devās ar kājām, lai sasniegtu ES robežu.
“Cilvēki mani pazīst kā kurpnieku. Mēs ar draugu vadām apavu veikalu. Bet man tagad tam nav laika. Mani sauc Jonas. Pēdējos trīs mēnešus es vedu ukraiņu bēgļus no robežas uz mūsu pilsētu vai autoostu. Es sāku ceļu ap pulksten 1 vai 2 pēcpusdienā un turpinu līdz vēlam vakaram.
Es pārnāku mājās naktī. Katram taksometra vadītājam Pleskavā ir mans tālruņa numurs. Viņi to dod bēgļiem, kuri man zvana, kad sasniedz robežu. Esmu brīvprātīgais, kas viņiem palīdz. Ja man zvana no muitas, tas nozīmē, ka man ir jādodas. Parasti tās ir ģimenes ar bērniem un seniori – dažādi cilvēki. Man žēl, ka bērniem jābēg no kara. Man viņiem jāpalīdz,” stāsta Jonas.
Mašīnā sēdošā ukraiņu ģimene pastāsta, kā Krievijas karavīri veica pratināšanu: “Mūs aizveda no Mariupoles uz Novoazovsku, tad uz Rostovu, Maskavu, Pleskavu. Beidzot sasniedzām robežu un nācās to šķērsot kājām.”
Uz robežas (pēc izbraukšanas no Mariupoles) pavadījām apmēram astoņas stundas. Mēs tikām pārbaudīti. Viņi meklēja Ukrainas militārpersonas, drošības dienesta virsniekus vai Azova pulka karavīrus. Bet patiesībā viņi pārbaudīja visu – viņi pārbaudīja tālruņa kontaktus, fotoattēlus, ierakstus. Viņi ņēma pirkstu nospiedumus un uzņēma fotogrāfijas no priekšas un sāniem – vienīgais, kas trūka, bija zīme ar numuriem.”
“Krievijas varas iestādēm visi ukraiņi ir nacisti. Visi ar Ukrainas pasi. Karavīri mums teica: “Jums visiem ir izskalotas smadzenes!”,” stāsta bēgļu ģimene.
Viņi atminas, ka pats briesmīgākais bija mirušo līķi uz Mariupoles ielām; “Jā. Viņi tur gulēja divus mēnešus. Neviens viņus neaizveda prom. Pēc tam, kad kļuva siltāks, parādījās smaka. Neviens viņus neaizvāca. Kāpēc uztraukties? – Ielu suņi tos apēda. – Jā, mēs redzējām ķermeni, ko daļēji apēda suņi.”
“Mums bija mierīga dzīve. Mēs nevienam neuzbrukām. Iespējams, ir bijuši iekšēji konflikti, bet tie bija mūsu valsts iekšējie konflikti. Mēs savus kaimiņus netraucējām. Kāpēc viņi nāca mūs “atbrīvot”?” neizpratnē ir ģimene.
“Ja pilsēta joprojām piederēs Ukrainai, mēs atgriezīsimies. Mēs negribam atgriezties Ukrainā, kuru krievi vēlas tur būvēt. Lai gan mums tur ir draugi un ģimene, mums tur nebūs laba dzīve,” noslēgumā saka no Mariupoles bēgošā ģimene.
