VIDEO. Vai zini, kā alnis un briedis “nomet nost savus ragus”?! Tieši tik vienkārši – nomet! 2
Aļņa ragi ir fascinējoša daļa no šī lielā briežu dzimtas pārstāvja dzīves cikla. Šeit ir dažas interesantas detaļas par tiem:
Ragu augšana:
– Aļņiem ragi sāk augt katru pavasari, parasti aprīlī vai maijā.
– Ragi aug ļoti ātri – aptuveni 2–3 cm dienā. Tas padara tos par vieniem no ātrāk augošajiem audiem dzīvnieku valstī.
– Pilnīga ragu attīstība ilgst aptuveni 3–4 mēnešus, un vasaras beigās tie sasniedz maksimālo izmēru.
– Kad ragi aug, tie ir klāti ar samtainu ādu, ko sauc par “ragāju”, kas ir bagātīgi apasiņota un nodrošina kaulaudu veidošanos.
Ragu mešana:
– Aļņi met savus ragus katru ziemu, parasti novembrī vai decembrī, kad samazinās testosterona līmenis pēc pārošanās sezonas.
– Pēc ragu nomešanas jauni ragi sāk augt gandrīz nekavējoties.
Kāpēc ragi tiek mesti?
– Ragu mešana ir enerģijas taupīšanas mehānisms. Ziemā, kad pārtikas resursi ir ierobežoti, ragu uzturēšana būtu lieks slogs.
Ragu izmērs un funkcijas
– Ragu izmērs ir atkarīgs no aļņa vecuma, veselības un uztura. Vecākiem un spēcīgākiem tēviņiem ragi ir lielāki.
– Tie kalpo gan pārošanās sezonā, lai cīnītos ar konkurentiem, gan kā demonstrācijas līdzeklis mātītēm.
Savvaļā aļņi parasti dzīvo 10–15 gadus. Vecākiem aļņiem ragu kvalitāte un izmērs var pasliktināties, jo viņu veselība un barības vielu uzņemšana kļūst mazāk efektīva. Ragu masa var sasniegt līdz pat 20 kilogramiem! Aļņu tēviņi (bullis) ir vienīgie, kas nēsā ragus. Mātītēm ragi neaug.
Kā pirms laika rakstīja LA.lv, Haralds Barviks, Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs: “Ar alni kopumā izskatās ļoti slikti! Sliktāk ir bijis tikai pagājušā gadsimta 90. gados, kad populācija bija pamatīgi nograuta pārmērīgas medību un plēsēju slodzes dēļ. Par to, ka atsevišķiem medniekiem ir paveicies ar trofejām, ir jāpasaka paldies mūsu kaimiņiem – Lietuvai, Krievijai un Baltkrievijai. Kamēr uz Krievijas robežas nebija uzbūvēts žogs, pāri robežai ienāca aļņi. Jā, kaut kur kādu vecāku alni ir sataupījuši paši mednieki. Taču tas darīts gadu gadiem. Taču līdz šim lielāko trofeju aļņi mums ir bijusi dāvana no kaimiņiem…
Alnis pārvietojas pietiekami lielos attālumos. To nevar ierobežot divos, trijos vai piecos tūkstošos hektāru. Alnim ir tie 20–30 tūkstoši hektāru, kas vajadzīgi ikdienas ceļojumiem. Tas nozīmē, ka alnis apceļo piecu līdz desmit kolektīvu platības. Mūsu pašreizējā situācija nav atbilstoša, lai audzētu trofeju aļņus.
Vai ļauties tecējumam un grimt dzelmē? Tāda laba risinājuma pašlaik nav. Kad deviņdesmitajos gados populāciju burtiski izkāva, medības tika aizliegtas, bet pēc tam tās bija ļoti ierobežotas. Un tad patiešām bija aļņi ar lieliskām trofejām. Alnim bija vienkārši dota iespēja izaugt… Tagad šādas iespējas nav.
Ļoti iespējams, pie aļņu medību aizlieguma mēs pavisam drīz nonāksim. Jāpaskatās, kādi būs šīs medību sezonas rezultāti. Turklāt, lai to izdarītu, nav jāmaina normatīvais regulējums. Pietiek ar Valsts meža dienesta ģenerāldirektora rīkojumu.
Es negribu izklausīties pēc baigā pesimista, taču esmu reālists. Austrumu robeža lēnām, bet tomēr tiek noslēgta ar žogu, kas reizēm nav īpašs šķērslis cilvēkam, bet alnim tas ir nepārvarams. Līdz ar to mums ar šīs sugas apsaimniekošanu jābūt ļoti prātīgiem!
Protams, es apsveicu veiksmīgos medniekus un man ir prieks, ka šādas trofejas ir. Bet man ir ļoti lielas šaubas, vai pēc gada vai diviem mēs joprojām priecāsimies par tikpat skaistām aļņu trofejām.
Vienīgais risinājums – ļaut alnim izaugt un nemedīt puišeļus šortiņos. Jāatceras elementāra bioloģija – dabā, lai suga turpinātos, vajadzīgi abu dzimumu īpatņi. Aļņa gadījumā – labas pieaugušas govis un spēcīgi veselīgi buļļi. Dabā brīnumi un nevainīgā ieņemšana nav novērota. Ja govis nemedīsim, bet medīsim tikai buļļus, nebūs arī teļu. Būs govis bez teļiem, mēs vainosim vilkus un lāčus, nevis paši sevi, kas visu pieaugušo aļņu limitu būs izmantojuši, lai medītu tikai buļļus.
