VIDEO. Ieslodzītais Igors Avramuks dalās ar video par ikdienu Jēkabpils cietumā, kur valda padomju laika likumi: “Es domāju par slepkavību vai pašnāvību!” 0
Igors Avramuks bija 32 gadus vecs, kad sadzīves skandāla laikā Aizkrauklē, būdams skaidrā prātā, nogalināja cilvēku.
“Tas bija sadzīves kautiņš. Toreiz sanāca, kā sanāca. Cietušais slimnīcā nomira. Mani tiesāja par mērķtiecīgu slepkavību ar nežēlīgu cietsirdību. Es gan šim prokuratūras izvirzītajam pantam galīgi nepiekritu. Man iedeva 11 gadus cietumā.“
Desmit gadi no piespriestā pavadīti stingrā režīmā – Rīgas Centrālcietumā. Patlaban ieslodzītais atrodas Jēkabpils atklātā tipa cietumā, kur, kā pats saka, “līdz zvanam” ir jāpavada vēl gads. Igors drīkst izmantot telefonu. Tas arī bija veids, kā viņš sazinājās ar portāla LA.LV redakciju.
Vārdi, kurus vīrietis toreiz minēja, skanēja biedējoši. Viņš sacīja, ka patlaban piedzīvo tādu attieksmi, kas liek domāt par slepkavību vai pašnāvību, un viņš ļoti vēlas atgriezties stingrajā režīmā Rīgas Centrālcietumā. Lai arī aiz restēm, bet saprasts, atbalstīts un sagatavots dzīvei ārpasaulē. Tajā viņu gaida sieva, bērni, mazbērni. Vīrietis LA.LV stāsta, ka savu sodu ir izcietis un nevēlas vairs sāpināt savus tuvākos, kas viņu atgriežamies mājās gaida jau desmit gadus.
“Es desmit gadus esmu nosēdējis Centrālcietumā. Tagad ir pēdējais gads. Es biju lūdzis, lai mani, veselības problēmu dēļ, nosūta uz Olaini (Latvijas cietumu slimnīcu – red.) , kas tuvāk Rīgai un medicīnas iestādēm. Bet mani atveda uz Jēkabpili. Olainē neesot vietas, bet mums ir iespējas sazināties ar citiem ieslodzītajiem, kas atrodas atklātā tipa cietumā, un viņi Olainē saka, ka brīvas vietas ir. Es saprotu, esmu izdarījis noziegumu, bet savu sodu es izciešu. Es saprotu, ko es esmu izdarījis.
Pēc atbrīvošanas vēlos dzīvot kā normāls cilvēks, bet patlaban izskatās, ka mājās došos kā invalīds, jo man netiek nodrošināta medicīniskā palīdzība. Es neesmu ne laupītājs, ne zaglis. Toreiz sanāca, kā sanāca. Es neesmu kaut kāds briesmīgais maniaks, pie kā mani tagad pieraksta.”
Igors jau septembrī esot bijis slimnīcā, kur viņam veikta operācija. Vīrietis savā sarunā ir atklāts par savām diagnozēm. Galvenais atslēgas vārds viņa stāstā ir sāpes, kas Igoru pavada katru dienu. Viņam ļoti sāp mugura, un decembrī bija paredzēta kārtējā operācija.
“Man decembrī bija paredzēta operācija. Jau desmit gadus mokos ar diska trūci. Operāciju nācās atcelt, jo traģiski gāja bojā mans tēvs. Es savas divas brīvdienas veltīju bērēm. Ar ārstu slimnīcā vienojāmies, ka operācijas datumu pārceļam uz 23. janvāri. Un tagad ar to ir problēmas. Operācija man ir ļoti vajadzīga, bet ieslodzījuma vietas mediķis mani nevēlas dzirdēt. Viņš, pirmkārt, neviena vārda nesaprot latviski. Kad es viņam skaidroju, ka ārstam Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā slimnīcā nepieciešams pieteikums, lai man varētu veikt operāciju, viņš atbildēja, ka neko nedarīs, jo viņam tas neesot vajadzīgs, lai es pats zvanu ārstam un saku, lai uz Jēkabpils cietumu sūta šo pieteikumu. Kā tas vispār ir iespējams, ja es esmu ieslodzītais? Es patiešām nezinu, ko darīt. Man jebkurā brīdī var atteikt kājas!”
Igors sašutis: ja Centrālcietumā par viņa veselības stāvokli adekvāti rūpējušies, tad tagad, viņam netiek nodrošināti nekādi medikamenti.
Vīrietis norāda, ka it kā dzīvojam Eiropas Savienībā, bet Jēkabpilī, gan ieslodzījuma vietas vadības, gan mediķa domāšanā iestrēguši padomju laiki. Netiek darīts itin nekas, lai cilvēks pēc ieslodzījuma spētu atgriezties normālā dzīvē bez domām par likuma pārkāpšanu.
“Jēkabpils atklātā tipa cietumā es nonācu 6. novembrī. Rīgas Centrālcietumā man bija zāles. Pirms pārvešanas es tās nodevu ieslodzījuma vietas meddaļā. Tās ievietoja konvertā, apzīmogoja un ar konvoju atveda uz šejieni. Centrālcietuma mediķis par manu veselību ļoti rūpējās, bet šeit… Ziede, kas man nepieciešama un citi medikamenti pēc atvešanas vienkārši stāv noliktavā. Man tos nedod! Viņi saka: ”Ja nu tur ir narkotikas?” Kāpēc viņi tā dara? Viņi neuzticas saviem kolēģiem Centrālcietumā? Medikamentus taču tur pārbaudīja, konvertu aizzīmogoja. Kāpēc man katru dienu tagad jāsadzīvo ar neciešamām sāpēm. Man sāp ne tikai mugura, bet arī gūžu rajonā. Man ir grūti piecelties. Kā lai es izciešu sev piemēroto sodu, ja man sāp un tas raisa dusmas? Es biju saaukstējies un zināju, ka man tajā konvertā ir gan deguna pilieni, gan “zvaigznīte”, ko pasmērēt, bet man deva tikai Paracetamolu un klepus sīrupu. Deguna pilienu viņiem neesot, bet manā medikamentu krājumā ir! Tikai tas viss stāv noliktavā! Ko man darīt? Es pat esmu domājis par pašnāvību, bet… mani no cietuma mājās gaida gan sieva, gan bērni. Bet man neciešami sāp visa jostas vieta, visi vīrieša “piederumi”, kājas, mugura. Pie šīm sāpēm ir grūti pierast. Man katru rītu pēc piecelšanās ir nepieciešama vismaz pusstunda, lai es iekustētos.“
Uzklausot Igora Avramuka stāstu, LA.LV vērsās Ieslodzījuma vietu pārvaldē ar daudziem neērtiem jautājumiem. Ne tikai par medicīnisko aprūpi atklātā tipa cietumā Jēkabpilī, bet arī par citiem ieslodzītā minētajiem faktiem. Par apstākļiem kamerās, kur ieslodzītajiem nav iespēju turēt savu apģērbu. Tas nonākot noliktavā, kur ir mitrs un, ja cilvēkam jādodas ārpus ieslodzījuma vietas, drēbes ir sapelējušas. Par gaisa temperatūru, kas kamerās ir tieši tāda pati kā ārpusē. Par faktu, ka sniegu ieslodzītie pagalmā tīra ar šaufeli, nevis lāpstu. Par kādu 70 gadus vecu ieslodzīto, kuram ir astma, un lēkmes brīžos arī viņam netiek nodrošinātas zāles. Atbildi tā arī neesam saņēmuši.
Tā vietā Igors par sūdzēšanos medijam tika ieslodzīts soda izolatorā. Viņam atņēma gan pildspalvu, gan papīru, lai viņš nevarētu vairs vērsties iestādēs. Sūdzēties nedrīkst! Kas nozīmē – ir jāpacieš?
Daļa ieslodzīto, kuri nav apmierināti ar padomju laika principiem Jēkabpils cietumā, tika sodīti ar atrašanos guļvietā plkst. 22:30, nevis plkst. 23:00. Dažiem tas nozīmē – par priekšlaicīgu atbrīvošanos ir jāaizmirst. Vai šādā situācijā mēs vispār varam runāt par normālu ieslodzīto sociālizāciju, lai viņi, iznākot no cietuma, nebūtu dusmu pilni vai pašā ieslodzījuma vietā netiktu motivēti pastrādāt jaunu noziegumu?
Ieslodzījuma vietu pārvaldes atbilde, ievietojot personu aiz restēm uz nenoteiktu laiku atklāta tipa cietumā, jo viņš ir neērts, ir skaidra. Tikmēr Latvijas republikas Tiesībsarga biroja Komunikācijas un starptautiskās sadarbības nodaļas vadītāja vietnieks Edgars Lākutis LA.LV informē:
“Latvijas Sodu izpildes kodeksa 78.1 panta pirmā daļa paredz, ka ar brīvības atņemšanu notiesāto veselības aprūpi nodrošina brīvības atņemšanas iestādes medicīnas daļā vai Latvijas Cietumu slimnīcā. Ja ar brīvības atņemšanu notiesātajiem nepieciešami veselības aprūpes pakalpojumi, kurus nav iespējams nodrošināt brīvības atņemšanas iestādē vai Latvijas Cietumu slimnīcā, notiesātos nogādā tādā ārstniecības iestādē ārpus brīvības atņemšanas iestādes, kura sniedz attiecīgos pakalpojumus.
Nepietiekams medicīniskās aprūpes līmenis var radīt Satversmes 95.pantā un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3.pantā noteiktā necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizlieguma pārkāpumu.
Kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, lai konstatētu, ka ir noticis Konvencijas 3.panta pārkāpums, ne visos gadījumos nepieciešams konstatēt, ka medicīniskās palīdzības nesniegšana ir novedusi pie nepieciešamības pēc neatliekamās medicīniskās palīdzības vai radījusi spēcīgas vai ilgstošas sāpes. Zināmos gadījumos pārkāpuma konstatēšanai var pietikt ar to, ka ieslodzītajam bija nepieciešama medicīniskā palīdzība, viņš to prasīja, bet tā netika nodrošināta.
Valsts iestādēm ir jānodrošina, ka diagnostika un aprūpe ieslodzījuma vietās, tostarp cietuma slimnīcās, ir tūlītēja un precīza un ka tiek nodrošināta regulāra uzraudzība un īstenota vispusīga terapeitiskā stratēģija, kuras mērķis ir nodrošināt ieslodzītā izveseļošanos vai vismaz viņa stāvokļa nepasliktināšanos, ja to nosaka viņa slimības veids.
Līdz ar to, ja notiesātais ir ziņojis par sava veselības stāvokļa pasliktināšanos, it īpaši, ja persona cieš pastāvīgas sāpes, atbildīgajām iestādēm (konkrētajai brīvības atņemšanas iestādei, Ieslodzījuma vietu pārvaldei) ar vislielāko rūpību ir jāizvērtē personas veselības stāvoklis un nepieciešamības gadījumā jāveic pasākumi, lai tiktu nodrošināta atbilstoša ārstniecība, tostarp, medikamenti, ja tādus lietošanai ir nozīmējusi ārstniecības persona.
Ja nepieciešamo ārstniecību pēc veselības stāvokļa izvērtēšanas nav iespējams nodrošināt attiecīgajā brīvības atņemšanas iestādē, tā ir nodrošināma Latvijas Cietumu slimnīcā vai ārstniecības iestādē ārpus brīvības atņemšanas iestādes. Vienlaikus atzīmējams, ka pati persona, ja tās ieskatā brīvības atņemšanas iestādē netiek nodrošināta diagnozei atbilstoša, kvalitatīva ārstniecība ir tiesīga vērsties Veselības inspekcijā, kuras mērķis ir uzraudzīt veselības aprūpes kvalitātes nodrošināšanu atbilstoši normatīvo aktu prasībām.”
Ir saprotams, ka Igors Avramuks patlaban vairs nevar vērsties nedz Tiesībsargā, nedz Veselības inspekcijā, jo Jēkabpils cietuma vadība ir lēmusi viņam liegt iespēju cīnīties par savām, ieslodzītā tiesībām. Mēs gaidīsim Ieslodzījuma vietu pārvaldes skaidrojumu par šo situāciju, kā arī ceram uz Latvijas republikas Tiesībsarga biroja iesaisti šī jautājuma risināšanā, lai ieslodzītais Igors Avramuks, kurš ir uzticējies LA.LV, saņemtu nepieciešamo medicīnisko palīdzību.
