VIDEO. Belēvičs par zāļu deficīta iemesliem un valsts noziedzīgo attieksmi pret zīdaiņiem
0
Guntis Belēvičs ir latviešu biofiziķis, ārsts, farmaceits, uzņēmējs un politiķis, bijušais Latvijas veselības ministrs un Saeimas deputāts. Studējis Maskavas 2. medicīnas institūta Medicīniskās bioloģijas fakultātē biofizikas specialitātē. 1988. gadā Maskavas Valsts universitātē ieguvis bioloģijas zinātņu kandidāta grādu. 1993. gadā izveidoja pirmo privāto zāļu vairumtirgotavu Pharma Service Riga, izveidoja “Saules” un “Mēness” aptieku ķēdi. 1995. gadā Latvijas Universitātē aizstāvēja bioloģijas doktora grādu. 1997. gadā Latvijas Medicīnas akadēmijas Farmācijas fakultātē ieguva farmaceita grādu un diplomu. Viņš ir Latvijas Aptiekāru asociācijas prezidents.
Guntim Belēvičam pacients ir pirmajā vietā. Viņš netika iebildis un protestējis pret ministra Hosama Abu Meri iecerēto zāļu cenu reformu. Viņš noticēja ministra solījumam – ja reformā būs kļūdas, tās tiks labotas.
Diemžēl šodien mēs redzam Hosama Abu Meri reformas sekas – arvien vairāk trūkst medikamentu – šo medikamentu vienkārši nav.
Farmaceiti norāda problēmas, sniedz risinājumus – kā situāciju glābt, bet mēs redzam – nekas nenotiek. Zāļu deficīts vēršas plašumā. Hosama Abu Meri reforma ir haoss.
Plosās gripa, bet zāļu bērniem un zīdaiņiem nav. Plosās mikoplazmas izraisītā pneimonija, bet trūkst antibiotiku, piemēram, klaritromicīna. Trūkst arī citu antibiotisku līdzekļu.
Ministrijā neviens neveic nekādus pasākumus lai šīs problēmas risinātu. Farmaceitiem bažas pieaug. Ir vienalga – vai šīs kļūdas nenovērš ierēdņi apzināti – lai ieriebtu ministram, vai varbūt šīs kļūdas radās un netiek novērstas ierēdņu nekompetences dēļ. Bažas pastiprina esošā politiskā situācija, jo mēs nezinām – vai pēc nedēļas mums būs valdība. Un tad nāks jauns ministrs, un mēs nezinām, kad šis jaunais ministrs šai problēmai pievērsīsies. Kas notiks ar nabaga pacientiem?
Nav jau tā, ka tikai aptiekās trūkst medikamentu. Medikamentu sāk trūkt slimnīcās – gan lielajās, gan vidējās un mazajās, gan pansionātos, un problēma kļūst arvien akūtāka. Bez rezultātiem, bez piedāvājumiem beidzas slimnīcu izsludinātie tenderi trombu lizejošo medikamentu iegādei.
Cik tālu mums ir jānonāk, lai ierēdņi pašu radītajā haosā ievietu kaut kādu kārtību?
Guntis Belēvičs nerunā par zāļu cenām vispār – tā ir sīka lieta pret cilvēka dzīvību.
Labs piemērs ir Holande, kur ir stingri noteikti zāļu cenu veidošanas mehānismi. Bet tad, kad medikamenta nav, Holandes aptiekas pienākums ir sagādāt šo medikamentu par jebkuru cenu, bet pēc tam valsts pēta, vai tur ierēdņu vaina, vai tie bijuši objektīvi apstākļi, bet apmaksā šos medikamentus.
Zāļu ražotāji ir strauji virzījuši medicīnas zinātni. Zāles nav tikai tabletes vai ampulas, zāles ir arī hormons insulīns, zāles ir arī vakcīnas, zāles ir arī bioloģiskie medikamenti. Tie visi ir zāļu ražotāju sasniegumi. Bet pasaulē zāļu zinātne, zāļu ražošana un zāļu cenas ir ļoti daudzšķautnains process. Tādās valstīs kā Vācija zāļu deficīts vienmēr būs mazāks nekā pie mums. Lielas valstis spēj sev cenu pazemināt, jo viņām ir ietekme.
Bet pirms piecdesmit gadiem Vācija pieņēma likumus, ka viņu valstī drīkst izplatīt tikai tās zāles, kas ražotas Vācijā. Šī iemesla dēļ ASV, Japānas, Francijas un citu valstu kompānijas cēla savas rūpnīcas Vācijā. Līdz ar to Vācijas valdībai ir iespējas diktēt noteikumus viņu teritorijā esošām zāļu rūpnīcām. Tiklīdz rodas zāļu deficīts, Vācijas valdība rīkojas. Tā tas notika Covid–19 pandēmijas laikā, kad Vācijas valdība pieņēma lēmumu – nevienu medikamentu un medicīnas ierīci, kas iespējams, var pietrūkt, nedrīkst izvest no Vācijas. Tāpēc maskas no Latvijas veda pa tiešo no Ķīnas, nevis caur Frankfurti, jo Vācijas muita būtu tās konfiscējusi.
Zāļu deficīta lieta katrā valstī manifestējas savādāk. Mums vēl pašiem ir savas, spēcīgas zāļu rūpnīcas Olpha un Grindex. No patēriņa mēs ražojam 5 %, bet mūsu ražotāji krīzes gadījumā ir spējīgi ražot daudz ko vairāk, ja valsts palūgs un atbalstīs.
Latvijā līdz Hosamam Abu Meri bija nesagrauta aptieku sistēma. Mums vēl ir aptiekas, kurās prot pagatavot medikamentus un kurās medikamentus arī gatavo. Ļoti lielu medikamentu deficītu problēmu varētu risināt ar aptiekas pagatavojumiem, ja vien normatīvie akti to ļautu.
Tā dara arī Vācija. Sākoties antibiotiku deficītam, Vācijas valdība iepirka visu antibiotiku aktīvās vielas (pulverus) un tur pie sevis rezervē. Vācijā gan katrai aptiekai ir paģērēts prast pagatavot zāles aptiekā. Ja rodas antibiotiku deficīts, caur lieltirgotavu šī antibiotiku substance tiek piegādāta katrai aptiekai, un tās pagatavo šo medikamentu. No Latvijas 800 aptiekām licenzes zāļu gatavošanai kādam simtam, bet reāli zāles gatavo kādas 50 aptiekas.
Tiesa, ir aptiekas, kas gaida pasūtījumu, piemēram recepti ar suspensiju, ar acu vai ausu pilieniem. Bet ir kādas 10 aptiekas, kas zina, kuras zāles jāgatavo, un šajās aptiekās personāls zāles gatavo no rīta līdz vakaram. Latvijai šī spēja zāles gatavot pašiem ir, un mums nevajadzētu šo spēju zaudēt. Bet šeit ir vēl viena problēma – valsts ir noteikusi, ka bērniem, grūtniecēm zāles ir par velti; aptiekā pagatavotās zāles arī ir recepšu zāles, bet šajā gadījumā Nacionālais Veselības dienests zāles nekompensē, jo Zāļu valsts aģentūra nav piešķīrusi numuru.
Ministrijā un tās padotības iestādēs valda nevēlēšanās veikt kaut nelielu darbiņu, kas varētu mazināt zāļu deficītu. Piemēram, mikoplazmas pneimonijas ārstēšanai nepieciešamā klaritromicīna nav, dažādas klaritromicīna zāļu formas Latvijas aptiekas varētu gatavot un pat gatavo, bet valsts tās nekompensē. Tas ir negodīgi pret pacientu, kas ir atnācis ar recepti.
Šobrīd mēs liekulīgi izturamies pret demogrāfisko situāciju un apgalvojam, ka Latvijā dzimst maz bērnu. No aptieku viedokļa jaundzimušie, zīdaiņi un tekatņi ir mazskaitlīga pacientu grupa, bet katrs zīdainis slimo ar katru no slimībām. Divu iemeslu dēļ – mazā zīdaiņu skaita dēļ un Zāļu valsts aģentūras noteikto augsto reģistrācijas cenu dēļ, Latvijā nav reģistrētas zīdaiņu zāļu formas. Zīdainim ir pilnīgi cita vielumaiņa kā pieaugušam cilvēkam. Nedrīkst zīdaiņiem izrakstīt pieaugušā medikamentus proporcionāli zīdaiņa svaram, piemēram 1/8 vai 1/16 daļu tabletes. Literatūra saka, ka katrā otrā gadījumā pieaugušo zāļu lietošana zīdaiņiem ir vismaz kaitējoša, ja ne nāvējoša. Aptiekas spēj zīdaiņu zāļu formas pagatavot, bet Latvijas Veselības ministrija (ministru neminēsim) ir iekārtojusi sistēmu, ka zīdaiņi tiek ārstēti ar pieaugušo zālēm. Tas ir noziegums. Tiek gatavoti iesniegumi Tiesībsargam, jo kādam taču ir jāiestājas par mazo pacientu.
