Vidēji lielo šķirnes trušu audzēšana 0
Nobeigums. Sākumu lasiet decembra, janvāra un februāra Agro Topā.
Baltais (Krievijas) Milzis
Šī šķirne izveidota 20. gadsimta 30.–50. gados, krustojot Vācijas Balto Milzi ar Pelēko Milzi, Šinšillas trusi, Beļģijas Milzi (Flandru) un tad veicot baltu trušu izlasi un pāru atlasi. Šķirnei raksturīga diezgan liela dzīvmasa – vidēji 5,1 kg (4,3–8,2 kg). Jauntruši triju mēnešu vecumā sasniedz 2,5–2,9 kg. Ķermenis 59–65 cm garš, krūšu apkārtmērs 37–39 cm. Kauli spēcīgi, bet smalki. Galva liela, ar 16–18 cm garām, platām ausīm. Krūtis dziļas, bet ne platas; pakaklē palielināta ādas kroka. Mugura gara, pašaura, kājas garas, taisnas, patievas. Apmatojums tīri balts, biezs.
Mātītes auglīgas; tām raksturīgs ļoti labs pienīgums, tādēļ Baltā Milža šķirnes trusēnus var audzēt pēc broileru tehnoloģijas.
Šiem trušiem ir garš un pašaurs ķermeņa tips (leptosomi), tie vairāk piemēroti audzēšanai ārā sprostos vai šēdos, kur daļa grīdas vai visa grīda ir no dēļiem.
Baltais Milzis ļoti sekmīgi izmantojams starpšķirņu krustošanā – kā tēva forma gaļas trusēnu iegūšanai, krustojot ar Lielās Šinšillas truša un Kalifornijas truša mātītēm.
Pelēkais Milzis
Šķirni ap 1952. gadu izveidojis zootehniķis A. I. Kapļevskis, Ukrainas saimniecībās krustojot vietējos trušus ar Flandru (Beļģijas Milža trušiem).
Pelēkajam Milzim ir spēcīgs, iegarens (66 cm garš) ķermenis, liela, rupja galva ar garām (15–16 cm), platām ausīm. Krūtis dziļas un platas, pakaklē nedaudz palielināta ādas kroka, acis brūnas. Apmatojums vidēji biezs. Apmatojuma krāsa pamatā zaķa pelēka, bet var būt arī tēraudpelēka, ķengurkrāsa, melna un – ļoti reti – balta. Uz vēdera akotmati balti, bet pavilna zilgana.
Šķirnei raksturīga pieticība, dzīvnieki nav izvēlīgi barības ziņā, tiem ir mierīgs temperaments, augsta auglība (metienā 8 vai 9 trusēni); tēviņi ir ļoti aktīvi. Šo trušu vidējā dzīvmasa – 4,9 kg (4,3–7,3 kg). Jauntruši triju mēnešu vecumā sasniedz 2,3–2,8 kg.
Pelēkie Milži ir labi piemēroti turēšanai gan lielfermās, gan nojumēs (šēdos). Novērots, ka mātītes labi saglabājas pēc 5 un vairāk metieniem. Šķirni var izmantot hibrīdu iegūšanai – gan kā mātes, gan kā tēva formu.
Latvijā šķirne bija plaši izplatīta 20. gadsimta 80. gados. Kopsaimniecībās audzētie Pelēkie Milži nebija īpaši lieli (4–4,5 kg), bet šai šķirnei bija raksturīgas labas mātes īpašības un ātraudzība.
Šķirne sevišķi plaši izplatīta Ukrainā, tomēr labi piemērojas arī bargākiem turēšanas apstākļiem.
Sudrabotais (Krievijas)
Šīs šķirnes truši ir lieli, ar kompaktu ķermeni, piemēroti gaļas un kažokādu ieguvei. Sudrabotie izceļas ar ātraudzību, lielu gaļas iznākumu, garšīgu cauraugušu (marmora) gaļu.
Šķirne izveidota zootehniķu A. I. un I. I. Kapļevsku vadībā, selekcionējot un atlasot produktīvākos dzīvniekus no Šampaņas šķirnes trušiem; nedaudz izmantota arī krustošana ar vietējiem (Ukrainas) melnajiem trušiem. Izejmateriāls – Šampaņas šķirne – izveidota Francijā, Šampaņas provincē mūku klosteros, nostiprinot mutācijas ceļā radušos sudrabaino nokrāsu. Daži autori uzskata, ka sudrabotās krāsas truši pirmoreiz radušies Indijā un no turienes 16. gadsimtā ievesti Eiropā.
Krievijā Šampaņas šķirnes truši tika ievesti 1927. gadā no Vācijas. Tie bija pamaza auguma, samērā mazproduktīvi. 1952. gadā, Ukrainas un Krievijas trušu fermās veicot labāko dzīvnieku izlasi un atlasi, tika apstiprināta jauna trušu šķirne ar nosaukumu Sudrabotais.
Šai šķirnei raksturīgs harmoniski veidots, kompakts ķermenis, dziļas un platas krūtis, plata mugura, kas manāmi paplašināta jostas–krustu daļā. Ķermeņa konstitūcija pamatā ir spēcīga, ar noslieci uz smalku. Šķirnei raksturīga maza, viegla, virzienā uz degunu sašaurināta galva, nelielas (12–15 cm garas), taisni stāvošas ausis. Acis brūnas, izteiksmīgas. Nagi melnbrūni vai raga krāsā. Apmatojums vienmērīgi sudrabots (atgādina apsūbējušu sudrabu), tumšāks uz astes, purna, ausīm un ķepām. Segmati ir divu veidu: melni (virzienmati ir nedaudz gaišāki) un tīri balti (akotmati). Pavilna vienmērīgi zili pelēka. Dažādās attiecībās šie mati rada gaišākus vai tumšākus sudrabotus apmatojuma toņus. Sudrabotā truša apmatojuma krāsa ir līdzīga Sibīrijas vāveres kažoka krāsai. Nav ieteicams pārāk gaišs apmatojums. Atlasot pārus lecināšanai, nerekomendē ņemt vienādi gaišus vecākus – tēvu un māti –, jo tad pēcnācēji būs vēl gaišāki.
Trusēni pēc piedzimšanas ir melni, to dzīvmasa piedzimstot – 75 g. Apmēram četru piecu nedēļu vecumā parādās sudrabojums uz purna, astes, vēdera; vēlāk apmatojuma krāsa mainās uz galvas, muguras, krūtīm un ausīm. Tāda pareiza un pakāpeniska krāsas maiņa norāda uz truša tīršķirnību. Pilnīgs apmatojuma sudrabojums trusēniem izveidojas četru mēnešu vecumā, turklāt, dzīvniekiem kļūstot vecākiem, tie bieži vien kļūst gaišāki. Mati ir tievi, zīdaini, bet nepietiekami elastīgi. Apmatojuma biezība vidēja – 17–20 tūkst. matu uz kvadrātcentimetru.
Mātītes parasti dzemdē 8 vai 9 mazuļus un sekmīgi tos izbaro. Lielākā auglība mātītēm ir otrajā, trešajā un ceturtajā atnešanās reizē.
Sudrabotajiem trušiem ir dzīvs temperaments, tie ātri pierod pie kopējiem un dienas režīma.
Šo trušu audzēšana rūpnieciskā tipa lielfermās daudzos gadījumos nedeva pozitīvus rezultātus – ātraudzība bija laba, bet pasliktinājās atražošanas un trusēnu izdzīvošanas (saglabāšanās) rādītāji. Pamatā tas saistīts ar ķermeņa konstitūcijas pavājināšanos, jo ilgāku laiku truši tika pavairoti nelielos ganāmpulkos, izmantojot tuvradniecisko pārošanu. Labi rezultāti iegūti, audzējot šos trušus āra sprostos un šēdos. Sudrabotie truši labi pacieš gan karstumu, gan arī aukstumu ziemā. Ļoti kvalitatīvi šīs šķirnes truši tiek audzēti šēdos Tatārijas saimniecībās. Galvenais – ievērot turēšanas zoohigiēnas prasības (tīrība sprostos, caurvēja nepieļaušana, pilnvērtīga ēdināšana).
Šo šķirni nepieciešams uzlabot, novēršot trūkumus, kas saistīti ar pavājināto ķermeņa konstitūciju, un paplašināt tās izplatību, jo šķirnei piemīt bagāts ģenētiskais potenciāls. Čempioniem dzīvmasa ir 5,8–6,6 kg, šķirnei vidēji – 4,5 kg. Ķermeņa garums 57 cm, krūšu apkārtmērs 36 cm. Sudrabotie truši pārsvarā ir eirosomā tipa, kompaktuma indekss 63% un lielāks. Trusēni izceļas ar labu ātraudzību un var tikt izmantoti broilertrušu iegūšanai. Ēdinot ar pilnraciona granulām, trusēni 60 dienu vecumā sasniedz 2 kg, 90 dienās – 3 kg un 120 dienās – apmēram 4 kg dzīvmasu, uz vienu kilogramu masas pieauguma patērējot 3–3,5 barības vienības. Gaļas kautiznākums 110 dienu vecumā ir 57–61% – par 0,4–3,5% lielāks nekā citām gaļas–kažokādu tipa šķirnēm.
Šķirne, kas sasniedz tik augstus produktivitātes rādītājus, ir pelnījusi lielāku ievērību – vēlams paaugstināt trušu skaitu šķirnes ietvaros līdz tādam līmenim, lai varētu atteikties no tuvradnieciskās pārošanas, audzējot pēc tīršķirnes metodes. Asins atsvaidzināšanas nolūkos var veikt šīs šķirnes īpatņu krustošanu ar Eiropas valstu Sudrabotajiem trušiem. Autora audzētavā tika iegūti ļoti labi rezultāti, krustojot Sudraboto (Krievijas) trušu mātītes ar Lielo Gaiši Sudraboto trušu tēviņiem. Pirmajā paaudzē trusēniem uzlabojās eksterjers un ātraudzība; apmatojuma krāsa tiem bija vidēji tumši sudrabota. Šādā veidā iegūtās mātītes tika no jauna krustotas ar tīršķirnes Sudraboto (Krievijas) trušu tēviņiem (bekkross) – tā tika veikta tā sauktā asins atsvaidzināšana.
Sudraboto trušu šķirni var izmantot arī rūpnieciskajā krustošanā, lai pirmajā paaudzē iegūtu ātraudzīgus dzīvniekus gaļas ražošanai.
Šādos krustojumos iegūto dzīvnieku dzīvmasa triju mēnešu vecumā salīdzinājumā ar tīršķirnes trusēniem palielinās par 0,2–0,7 kg, heterozes efekts sasniedz +10–20%. Pēc apmatojuma krāsas šie šķirņu jaukteņi ir pelēksudraboti vai melni sudraboti.
Piemēram, autora audzētavā, ēdinot trusēnus ar zaļbarību un graudiem, Sudrabotie trusēni triju mēnešu vecumā svēra 2,5 kg, bet krustojumi ar Padomju Šinšillu – 2,8 kg, t. i., par 12% vairāk (1988. gada dati).
Pašlaik Sudraboto trušu šķirne ir samērā populāra Krievijā, un tos bieži audzē speciālas konstrukcijas sprostos pēc tā sauktās Mihailova tehnoloģijas. Latvijas audzētājiem, kuriem ir sakari ar Krieviju, būtu vēlams ievest šīs šķirnes trušus mūsu valstī..
Vairāk par šo tematu lasiet šeit
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops marta numurā
