Vidējais latvietis brauc uz 100 km/h, kāpēc, lai ievērotu zīmi “30”? Par muļķīgiem ierobežojumiem, ko atrisinātu tikai “guļošais” vai bargs sods 36
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vēl viena satiksmes palēnināšanas aicinājumu lavīna pār mums nogāzusies. Eiropas Parlaments rosina kustību apdzīvotās vietās limitēt ar 30 km/h. Rīgas mērs dzied to pašu dziesmu un apsola, ka raibie stabiņi ielās tikšot likti joprojām un vēl vairāk.
“Latvijas valsts ceļi” paziņo, ka jau (rudens taču!) nedrīkstot ātri braukt pat pa nedaudzajām četru, pat sešu joslu šosejām. Ministru kabinets pieņem satiksmes drošības plānu nākamajai septiņgadei, kurā arī priekšplānā ir ātruma slāpēšana. Publika sajūsmināta un paklausīga?
Ko rāda “LVC” kontrolpunkti?
Ja nepietiek ar ikdienā redzēto, atveriet datorā “LVC” satiksmes intensitātes karti. Svētdiena, 10. oktobris. Liepājas šoseja starp Saldu un Skrundu. Vidējais (vidējais!) ātrums – 101 km/h. Daugavpils virziens pie Aizkraukles – 100 km/h. A2 pie Veclaicenes – 104… Vidējais Latvijas stūrētājs nebrauc lēnāk par simtu. Ja vien neiesprūst aiz fūres (88 km/h), kuru apdzīt slinkums. Un nav jau arī nekādas jēgas dīdīties – ja brauciens nav tāls…
Noteiksim šajos ceļos 80 (arī tāda ideja varas gaiteņos klejo)? Uzklausīs? Pat neceriet! Mums ir ilgos gauži trūcīgas kontroles gados izveidojušies paradumi. Mums ir tehnika, kura piemērota ne tikai simtam, bet 200 km stundā.
Mūs dīda nesakārtotas sadzīves un mazperspektīva darba radīts nemiers un vēlme vismaz kaut kur būt pirmajiem. Turklāt saprātīgi domājošs cilvēks limitus nevar uztvert citādi kā laikam jau vajadzīgu, bet jau pašā būtībā smieklīgi (bēdīgi) nepilnīgu mēģinājumu ar vienkāršiem “aritmētiskiem” paņēmieniem risināt augstākās matemātikas uzdevumu. Nevar būt viens droša ātruma limits dzidrā vasaras dienā, rudens miglas ķīselī un janvāra putenī. Šajā spēlē, plašā, sarežģītā un bagātā kā pati dzīve, viena vienkārša formula nelīdzēs.
Cirks Imantā un Mežārēs
Lēnāk apdzīvotās vietās! It kā loģiski. Bet – ja es Kurzemes prospektā pirms krustojuma ar Jūrmalas gatvi rātni iekārtošos kreisajā joslā un braukšu ar zīmju prasītajiem 30 km/h, man divās minūtēs pa labo pusi pabrauks garām pieci aktīvie, sprauksies un bremzēs priekšā… Jo kontroles te nav. Un ne kauna, ne pieklājības palieku šiem arī nav…
Cilvēkus sačakarē arī absurdi ierobežojumi. Spožs piemērs tepat no Imantas netālu – uz celiņa, kas no Kleistu ielas izved uz Jūrmalas šoseju Babītē. Mežāres sākas pavisam drīz. Un turpinās ar Spilvi, nebeidzas kilometrus sešus, kuros kādam gudrajam nav pieticis ar jau tā pārspīlēti lēnajiem 50 km/h.
Nu šeit par mūsu naudu sabakstīti daži desmiti “30” zīmju. Kuras neievēro neviens. Un (no drošības viedokļa) nevajag jau arī. Jo ceļš te tālu pārskatāms, gājēju kustības praktiski nav. Un tie “30” tādos apstākļos ir murgs, nevis progress un drošība. Pseidolikums, kura pārkāpšana dod tikai precedentu grēkošanai arī patiesi bīstamās vietās.
Kā tad pieveikt to patiešām lieko ātrumu?
Te mans (saskaņots ar bez avārijām jau daudzus gadus braucošiem kolēģiem) variants.
Pirmkārt – ierobežojumiem jābūt tikai tur, kur tie nepieciešami. Vienlaikus (vai pat pirms tam) ar jaunu ierobežojumu ieviešanu jāveic esošo ātruma zīmju (nepārbraucamo, bet hroniski ignorēto balto ass līniju arī) revīzija. Un pārspīlējumi jālikvidē.
Otrkārt – ierobežojumi var darboties tikai komplektā ar kontroli. Sodi – ja tie ir neizbēgami (vai vismaz regulāri). Tātad policijas mobilie resursi ir krasi jāpalielina.
Treškārt – ja tādas iespējas nav, nekas cits jau neatliks kā gauži nepopulāro, bet fiziski nepārkāpjamo ātruma slāpētāju plašāka lietošana. “30” zīmi var ignorēt. Stabiņus un “guļošos policistus” gandrīz neiespējami. Un, ja valdība nevar sadūšoties prasīt liekās jaudas atkarības atmešanu no autobūves gigantiem, ja nevar likt tiem ātruma monstros iebūvēt elektroniskas ierīces, kuras novērstu tās izmantošanu liegumu zonās, stabiņi, tramplīni, mākslīgi līkloči pirms gājēju pārejām būs. Paši esam vainīgi, ka lēnāki un modrāki patiesi bīstamās vietās bez tiem nespējam būt.
Un te nonākam pie ceturtkārt. Pie paša galvenā. Pie cilvēka, kas stūrē. Viņa izglītošanai, audzināšanai visos satiksmes drošības plānos būtu jābūt priekšplānā. Nevis šķietami visvarenās (bet baigi dārgās) infrastruktūras uzlabošanas un automātisko radaru ēnā, kā tas ir Latvijas satiksmes drošības plānā. Autoskolas nedrīkstētu absolvēt cilvēciņi, kas pilsētā “atļautā” ātrumā vālē garām kādam citam, kurš pirms gājēju pārejas apstājies.
Kas uz šosejas regulāri un pastāvīgi ignorē divu sekunžu distanci un apdzīšanas ātrumpārkāpumus padara par pašnāvības mēģinājumiem. Nu nepietiks viņu pāraudzināšanai ar “kampaņām”, kuras atkal būšot šīs jomas galvenais instruments. Kur kvalifikācijas celšanas skolas? Interesantas, daudzveidīgas, nevis uzspiestas, bet vilinošas un brīvprātīgi apmeklētas. Nav tādu. Ne visai traģiskajā šodienā, ne nākotnes plānos…
Maz tajos radoša, gudra. Iedzīsim vēl kādu stabiņu, uzliksim vēl kādu “30” zīmi. Tas vienkārši. Un neviens nevarēs teikt, ka nekas netiek darīts.
