Vidējais ienākumu līmenis, kādu nepārsniedzot persona vai ģimene atzīstama par trūcīgu, neatbilst Satversmei 1
Satversmes tiesa (ST) ir pieņēmusi spriedumu, ar kuru par Satversmei neatbilstošu atzīta norma, kas noteica vidējo ienākumu līmeni, kādu nepārsniedzot persona vai ģimene atzīstama par trūcīgu, aģentūrai LETA pavēstīja ST pārstāve Ketija Strazda.
Lieta tika ierosināta pēc tiesībsarga pieteikuma.
Tiesībsargs pauda uzskatu, ka Ministru kabineta noteiktais vidējo ienākumu līmenis, kādu nepārsniedzot ģimene vai persona tiek atzīta par trūcīgu, pārkāpj Satversmes 1.pantā ietverto cilvēka cieņas, tiesiskas valsts un sociāli atbildīgas valsts principu un neizpilda no Satversmes 109.panta izrietošo valsts pienākumu sniegt sociālo atbalstu visām personām, kurām tas ir nepieciešams.
Tiesībsargs norādīja, ka ar apstrīdēto normu noteiktais trūcīgas personas statusam atbilstošais vidējo ienākumu līmenis ir noteikts pārmērīgi zems, lai personu atzītu par trūcīgu un attiecīgi dotu tai tiesības uz trūcīgām personām pieejamiem sociālā atbalsta pasākumiem.
Nepieciešamība pēc šāda sociālā atbalsta esot daudz lielākam Latvijas iedzīvotāju skaitam, nekā to pieļauj apstrīdētā norma. Turklāt tiesībsargs vērsa uzmanību, ka
ienākumu līmenis trūcīgas ģimenes vai personas statusa noteikšanai neesot pārskatīts kopš 2009.gada.
Turklāt kopš 2011.gada tas tiekot noteikts bez pamatotas aprēķina metodoloģijas, ņemot vērā vienīgi valsts un pašvaldību konkrētā brīža finansiālās iespējas.
ST savā spriedumā vēlreiz uzsvēra, ka cilvēka cieņa raksturo cilvēku kā augstāko demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību un kā pamattiesība piemīt ikvienam cilvēkam neatkarīgi no jebkādiem nosacījumiem. Savukārt no sociāli atbildīgas valsts principa izriet valsts pienākums izveidot tādu tiesisko ietvaru, kas ikvienam cilvēkam rada iespēju izmantot un pilnveidot savas spējas.
ST secināja, ka valstij ir pienākums gadījumos, kad persona nespēj sev nodrošināt līdzekļus tādai dzīvei, kas atbilstu cilvēka cieņai, nodrošināt šai personai sociālo palīdzību un sniegt to tādējādi, lai radītu personai iespēju veidot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi.
Tiesa atzina, ka, paredzot trūcīgas un maznodrošinātas ģimenes vai personas sociālā atbalsta pasākumus un individuālas palīdzības sniegšanu krīzes situācijā nonākušām ģimenēm vai personām, valsts ir veicinājusi sociālās palīdzības sistēmas izveidi ar mērķi sniegt sociālo palīdzību tādām ģimenēm un personām, kurām trūkst līdzekļu pamatvajadzību apmierināšanai. Tādējādi tā ir veikusi pasākumus, lai veicinātu ikvienas personas iespējas īstenot sociālās tiesības.
ST visupirms izvērtēja, vai likumdevējs pats ir izlēmis būtiskākos ar sociālās palīdzības piešķiršanu trūcīgām personām saistītos jautājumus.
Tiesa norādīja, ka tas ir tieši likumdevēja pienākums – nodrošināt būtisku sociālo pamattiesību īstenošanu visā valstī, proti, nodrošināt to, ka ikvienai personai, kurai nepieciešama palīdzība pamatvajadzību apmierināšanai, ir paredzētas tiesības uz sociālās palīdzības minimumu. ST secināja, ka likumdevējs nav izlēmis būtiskākos ar sociālās palīdzības piešķiršanu trūcīgai ģimenei un personai saistītos jautājumus.
ST norādīja, ka sociālās palīdzības uzdevums ir uzņemties rūpes par grūtībās nonākušām ģimenēm un personām, palīdzot tām nodrošināt pamatvajadzības un sekmējot to iekļaušanos sabiedrībā, tikmēr, kamēr tās nav spējīgas par to parūpēties pašas.
Līdz ar to sociālajai palīdzībai vismaz minimālajā līmenī jābūt tādai, lai katrai personai, kura pati saviem spēkiem nespēj sev nodrošināt pietiekamus līdzekļus, radītu iespēju veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, un tas nozīmē arī iespēju iekļauties mūsdienīgas demokrātiskas tiesiskas valsts sabiedrībā.
Spriedumā arī konstatēts, ka apstrīdētajā normā iekļautais personas vidējo ienākumu līmenis, no kura ir atkarīgs to personu loks, kurām ir tiesības uz sociālo palīdzību trūcīgām ģimenēm un personām, ir noteikts bez skaidras metodes.
Ņemot vērā minēto, tiesa uzsvēra, ka tāda vidējo ienākumu apmēra noteikšana bez jebkādas argumentācijas un pamatojuma, kurš ietekmē personas tiesības saņemt sociālās palīdzības minimumu, ir pretrunā ar pamattiesībām uz cilvēka cieņu, sociāli atbildīgas valsts principu un valsts ilgtspējīgas attīstības principu.
Valstij ir pienākums sociālās palīdzības sistēmu veidot un sociālās palīdzības minimuma piešķiršanas kritērijus izvēlēties tā, lai tiktu apzinātas personu patiesās vajadzības un noteikti uz tām mērķēti atbalsta pasākumi.
Valstij ir jāizvēlas pamatota un argumentēta metode tāda sociālās palīdzības minimuma noteikšanai un piešķiršanai, kas ikvienai personai radītu iespēju dzīvot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi. Ar apstrīdēto normu nosakot trūcīgas personas un ģimenes statusam atbilstošo vidējo ienākumu līmeni, šis pienākums nav izpildīts.
ST arī norādīja, ka valstij ir pienākums regulāri pārskatīt un aktualizēt sociālās palīdzības minimumu. Cilvēka cieņai atbilstošas dzīves nodrošināšanai nepieciešamās prasības mainās līdz ar valsts un sabiedrības attīstību.
Tāpēc personas atzīšanai par trūcīgu noteiktajam ienākumu līmenim jābūt aktuālam, zinātniski un statistiski pamatotam. Valstij ir jāpārskata regulējums, kas paredz personas tiesības uz sociālās palīdzības minimumu, tā, lai šis regulējums atbilstu patiesajiem apstākļiem un personas sociālekonomiskajai situācijai brīdī, kad tai nepieciešama sociālā palīdzība.
Tiesa secināja, ka kopš 2009.gada, neraugoties uz to, ka valsts labklājības līmenis ir paaugstinājies, valsts tomēr nav pārskatījusi trūcīgas ģimenes un personas statusa vidējo ienākumu slieksni, un situācija ir tāda, ka ļoti daudzām personām valsts sniegta sociālā palīdzība pamatvajadzību apmierināšanai ir nepieciešama, bet nav pieejama.
Vidējo ienākumu līmenis, kādu nepārsniedzot persona vai ģimene tiek atzīta par trūcīgu, nav ticis pārskatīts galvenokārt politiskas izšķiršanās dēļ.
Tāpēc tiesa uzsvēra, ka politiska izšķiršanās nevar kalpot par kritēriju, nosakot sociālās palīdzības minimumu. ST arī pārbaudīja, vai valsts ar citiem sociālās palīdzības atbalsta pasākumiem nav nodrošinājusi to, ka ikvienai personai tiek sniegta sociālā palīdzība, kas rada iespēju ikvienam veidot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.
Tiesa secināja, ka sociālā palīdzība maznodrošinātām personām tiek noteikta un atbalsta pasākumi tiek sniegti atkarībā no pašvaldību sociālās politikas, finansiālajām iespējām un var būtiski neatšķirties no trūcīgas ģimenes un personas atbalsta pasākumiem.
Palīdzība krīzes situācijā nav vērsta uz ilgstošu problēmu risināšanu. Savukārt attiecībā uz pašvaldību sniegto atbalstu ST norādīja, ka pamattiesību īstenošana nevar būt atkarīga no pašvaldību finansiālajām iespējām jeb no tā, kurā pašvaldībā persona dzīvo.
Personas pamattiesības uz tādu sociālo palīdzību, kas rada iespēju veidot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi, ir nodrošināmas katram valsts iedzīvotājam neatkarīgi no viņa dzīvesvietas. Līdz ar to arī kopsakarā ar šiem sociālās palīdzības atbalsta pasākumiem nav nodrošināta ikvienas personas iespēja veidot cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi.
Ņemot vērā minēto, ST secināja, ka pasākumi, kurus valsts veikusi, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot sociālās tiesības, nav veikti pienācīgi. Tie nenodrošina ikvienai personai iespēju īstenot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā. Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 1. un 109.pantam.
Tiesa gan norādīja, ka apstrīdētā norma skar sociāli nozīmīgu jomu.
Attiecīgi, ja ST lemtu, ka apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no sprieduma pasludināšanas brīža, tas radītu būtisku sociālo tiesību īstenošanas apdraudējumu. Jaunā tiesiskā regulējuma pieņemšanai ir nepieciešams pienācīgs tiesiskā regulējuma izvērtējums un pamatojums.
Tāpēc Satversmei atbilstoša regulējuma izstrādei nepieciešams noteikt saprātīgu laika posmu un ir pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstoša norma paliek spēkā līdz brīdim, kad likumdevējs, ievērojot šajā spriedumā secināto, objektīvi varētu pieņemt jaunu tiesisko regulējumu.
Satversmei atbilstoša vidējo ienākumu līmeņa, ar kādu ģimene vai persona atzīstama par trūcīgu, noteikšana ir nepieciešama cilvēka cieņas aizsardzībai, un attiecīgās izmaiņas nepieciešams veidot sistēmiskā kopsakarā ar izmaiņām likumā attiecībā uz garantēto minimālo ienākumu (GMI) līmeni, tāpēc apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no 2021.gada 1.janvāra.
ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stāsies spēkā tā publicēšanas dienā. Spriedums tiks publicēts oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis” Satversmes tiesas likuma 33. panta pirmajā daļā noteiktajā termiņā.
Šis ir jau trešais ST spriedums, kurā pēc tiesībsarga pieteikuma par Satversmei neatbilstošu atzīsta kāda sociālā nodrošinājuma norma. ST iepriekš par neatbilstošu Satversmei atzina gan GMI līmeni regulējošo normu, gan sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru nenodarbinātām personām ar invaliditāti un senioriem.
