“Visu izšķir brauciena lēnākās, nevis ātrākās vietas.” Kā veidojas vidējais ātrums, kuru šovasar sāks kontrolēt 16 vietās 30
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Daudz par ātrumu runāts. Par limitiem, par limitu pārkāpumu rekordiem, par nepieciešamību 50 km/h pilsētās vēl vairāk samazināt. Bet vārdiņš “vidējais” uzmanības centrā iepeldējis tikai nupat – pēc “Latvijas valsts ceļu” paziņojuma, ka izvēlētas 16 vietas, kurās jau šovasar sāksies vidējā ātruma kontrole.
Kas tas īsti tāds ir? Kā ar to sadzīvot gan tur, kur darbosies jaunās fotokameras, gan simtkārt garākajos ikdienas ceļos?
Sirms rallija stūrmanis par laika taupīšanu
Ātruma limitu pārkāpumus mēdzam attaisnot ar steigu. Vajadzēja laikā paspēt, tāpēc “atvilku”… Kā tur īsti ir ar to “atvilkšanu”, vai un cik laika iespējams ietaupīt, braucot ļoti ātri – par to saruna ar Māri R., lietotu auto pārdevēju.
Jau daudzus gadus viņš piegādā preci no Vācijas pēc individuāliem pasūtījumiem. Klienti visā Latvijā. Regulāri tāli (cik nu par Latviju tā var teikt) braucieni tādēļ – ikdienas darbs.
Prasme minūtes skaitīt viņam no jaunības, no laika, kad rallijs tiešām bija rallijs (klasiskā definīcija – uzvar tas, kurš noteiktā laikā prot nonākt noteiktā vietā), nevis relatīvi īsu ceļa posmu ātrumsacensība ar minimālu garāko pārbraucienu disciplīnas nozīmi.
Tātad – kā veidojas vidējais ātrums? “Visu izšķir brauciena lēnākās, nevis ātrākās vietas. To lieliski mācēja izmantot vecie rallija trašu veidotāji.
Viņi pamanījās iepīt kādā 20 km garā grants ceļa posmā dažus ļoti lēnu krustojumu mudžeklīšus.
Vai baigi bedrainu gabaliņu. Un uzdotais vidējais ātrums tā ap 70 km/h kļuva dalībnieku lielākajai daļai neizpildāms,” stāsta Māris.
Ātruma un brauciena laika sakarība tikai šķiet lineāra. Lūk, viņa piemērs no ikdienas satiksmes. “Esmu ieplānojis divas stundas laika 180 km distancei Rīga–Ventspils. Teorētiski lojālu vidējo ātrumu 90 km/h jeb 40 sekundes katram kilometram. Bet – te trīs kilometrus gara “apdzīvota vieta” ar 50 km/h. Šo gabalu tātad braukšu nevis divas minūtes, bet 3:36. Zaudētas 96 sekundes.
“Atvilkt”? Nenāk sekundītes atpakaļ tik viegli, kā pazuda.
Pat krimināli 150 km/h dod tikai 16 sekundes kilometrā, un tā man tagad vajadzētu braukt veselus sešus kilometrus.
Sistēmas “minimāls sods” ātrums 110 ir tikai septiņas sekundes taupīgāks nekā 90. Grafikā atpakaļ tā tikt varētu 14 kilometros. Bet netikšu jau. Jo piebraukšu kādam lēnam, bet blīvam “bānītim”, kurš velkas ar 70 km/h, un, kamēr apdzīšanas rēbusus atrisināšu, būšu nevis vinnējis, bet gan zaudējis vēl pa 10 sekundēm kilometrā…
Un tad atkal nāk balta vietvārda greznotā zīme (mežā, kur no cilvēkiem ne miņas), tad trīs kilometrus velkos aiz smagā pa tukšu un pārskatāmu ceļu, kuram kāds “drošības organizators” pa vidu ievilcis nepārtrauktu līniju… Vieni vienīgi laika zaudējumi, kurus atgūt nu jau iespējams, vienīgi pārejot lielāka soda pretendentu kategorijā.
Vidējo 90 Latvijā garākos ceļa posmos ir iespējams realizēt tikai tajās laimīgajās stundās, kad šoseja tukša. Vai arī paaugstinot savu personīgo limitu vismaz līdz 130 km/h (divi soda punkti).
Manuprāt, kļūdaina sodu stratēģija, kura vilina uz šādu bīstamu secinājumu – labāk braukt plus 19 km/h apdzīvotās vietās nekā censties burzmā zaudēto atgūt pa tukšu ceļu.
Laika vinnests lielāks, sods – tikai nauda, bez punktiem…” izskaitļojis Māris.
Vai tiešam tā iecerējuši CSN un APK autori? Dīvaini. Lai gan – par ko te vairs brīnīties. Jau pieminētās nepārtrauktās ass līnijas, savilktas pa bedrēm un ielāpiem, ir vēl dīvainākas. Izstieptās un daudzviet faktiski nedzīvās “apdzīvotās vietas” – traģikomiskas.
Bargais soda punkts par distances neievērošanu – ārkārtīgi izplatītu pārkāpumu, kurš atņem žirgtākiem līdzpilsoņiem apdzīšanas un lojāla ātruma iespējas – vienkārši smieklīgs.
Jo nevar šo pārkāpumu fiksēt ne fotoradars, ne policists. Nevar distanci nomērīt, nevar vainīgo pie prāta vest, kamēr tas kādam pakaļā neiebrauc.
Nevar pārtaisīt kravas furgona šoferi, kurš, komfortabli iekārtojies 20 metrus aiz kolēģa, kļūst par gandrīz nepārvaramu barjeru. Nevar vai negrib? Ja nav juridiska pamata sodam – vismaz apturēt un kļūdu cilvēkam izskaidrot…
Negrib. Vienkāršāk taču mērīt un sodīt par ātrumu absolūti drošās vietās, nekā saprast, ka vēlme noteiktā laikā nonākt noteiktā vietā nav tikai veco rallija laiku ieradums. Vai jaunības nepacietība un azarts. Bieži tā ir dzīves un darba nepieciešamība.
Ko dos vidējā ātruma kontroles posmi?
Ieviesīs kārtību, vienmērīgu, viendabīgu un tātad drošu plūsmu vismaz dažviet? Protams, mēģināts, kā saka, nav zaudēts. Bet šaubas par iznākumu māc ne tikai Māri un citus manis aptaujātos stūres veterānus. Kādas?
Pirmkārt – šo parametru braucējiem bez papildu iemaņām ir grūti pašiem kontrolēt.
Kā septītajā, piemēram, kontroles kilometrā saprast – esmu paklausīgs vai tomēr soda pretendents?
Varbūt tomēr jābrauc vēl lēnāk? Un tā viņi (daudzi, vairākums) arī darīs. “Atmetīs” vēl drusciņ. Līdz 85 uz spidometra. Kas faktiski (kā pirms pāris nedēļām noskaidrojām) ir 80. Un maisīsies pa kājām profesionālākiem braucējiem.
Tiem, kuri būs atraduši sava auto displeja pārslēgšanas variantos versiju “Average speed”, to kontroles posma startā ieslēguši, un redzēs, ka šie septiņi kilometri ir braukti ar vidējo tikai 74 km/h. Un tos pārlieku rātnos es bez jebkādām izredzēm uz sodu nu varu apdzīt kaut ar 150 km/h. Jā, jā – kilometrs ar 150 izlec no vidējā 90 grafika vien par 16 sekundēm. Kuras var atdot, trīs kilometrus nobraucot ar 80 km/h.
Sarežģīti? Tā tikai pirmajā brīdī šķiet. Ticiet man – būs desmitiem digitalizācijas bērnu, kuri attiecīgus rādītājus (ja tādu nav automobilī, atradīs “Google play” bodītē) apgūs pavisam drīz.
Un vienā mierā šajos kontroles posmos dažbrīd bliezīs ātrāk nekā nekontrolētajos. Jo iespēja, ka te bez starta un finiša kamerām būs vēl kāds ātruma mērītājs, ir niecīga.
Ja tuvu finišam redzu, ka vidējais pārsniegts – varu taču pavisam apstāties, krūmos ieskriet vai e-pastu pārbaudīt…
Vēl viena šo posmu problēma, ko raidījumā “Zebra” labi izcēla Pauls Timrots, – tajos nevajadzētu būt krustojumiem.
Ja tādi ir (piemēram, LVC projektā paredzētajā ceļā no Jelgavas uz Lietuvas robežu), zibenszellis var droši startēt ar ātrumu kaut 200 km/h. Jo līdz finišam viņš nebrauks, nogriezīsies kaut vai uz Vircavu. Un rekords ne fiksēts, ne “apbalvots” netiks…
Tātad – visai pamatotas šķiet gan manis aptaujāto kolēģu, gan daudzu komentētāju (internetā) šaubas par ieceres efektivitāti.
Savu personīgo viedokli esmu izteicis jau vairākkārt – trafarēta, kustīga ceļu policijas ekipāža katrā no šiem posmiem disciplinētu un audzinātu labāk. Un nemaz nebūtu dārgāka par fotokamerām un datoriem, kas tās bildītes apstrādās.
