Mani kašmira medību lauki 0
“Modes industrija patērētāju ierauj milzīgā vāveres ritenī, katru sezonu mudinot iegādāties arvien jaunu, modernu apģērbu, bet iepriekš iegādāto izmest, jo tam nav īstais tonis vai garums. Es tam apzināti pretojos un iepērkos tikai lietoto apģērbu veikalos. Pirmkārt, lai nerosinātu dabas resursu ķērnāšanu, otrkārt, lai ietaupītu naudu. Piemēram, kašmira jaciņu, kam trūka tikai vienas podziņas, man izdevās iegūt par četriem eiro, lai gan interneta veikalā jauns šā zīmola izstrādājums maksā līdz pat 400 eiro. Tādā veidā apģērbju visu ģimeni – gan sevi, gan vīru, gan bērnus un mazbērnus,” atklāj vides žurnāliste Anitra Tooma.
Pirms pieciem gadiem cieši apņēmusies atbrīvot skapi no visa sintētiskā un valkāt tikai no dabiskas šķiedras darinātus tērpus, viņa regulāri ķemmē humpalas, kurās ar zināšanām apveltīts un acīgs pircējs varot atrast ļoti kvalitatīvas mantas.
“Vispirms izstaigāju veikalu un aptaustu apģērbu – neskatos ne uz krāsu, ne fasonu. Tomēr tauste mēdz pievilt, jo, piemēram, akrilu var viegli sajaukt ar dabisku materiālu, tāpēc pētu sānu vīlē vai pie apkakles iestrādāto zīmīti, kurā norādīts auduma sastāvs. Ja zīmītes nav, neņemu vai pati pārbaudu. Šim nolūkam somiņā arvien nēsāju šķiltavas, lai gan nesmēķēju. Izvelku no tērpa vienu diedziņu un aizdedzinu. Dabiska šķiedra sabirst pelnos, turklāt augu izcelsmes materiāls smaržo pēc papīra, bet dzīvnieku – pēc ragiem un nagiem. Akrila vai poliestera šķiedra saveļas bumbiņā. Ja apģērbs darināts no jaukta materiāla – daļa saveļas, bet daļa nobirst. Neesmu gan īsti pārliecināta, vai veikalā drīkst kaut ko dedzināt, tāpēc daru to slepus. Noteikti jāpievērš uzmanība arī piedurkņu galiem, padusēm, jāapskatās pret gaismu, vai apģērba gabalā nav caurumu. Ja blūzītei ir perlamutra pogas, tā noteikti šūta no dabiska materiāla – zīda vai lina. Nevaru neko sliktu teikt arī par viskozi – celulozes šķiedras materiālu, kas ir starpprodukts starp dabisko un ķīmisko. No tās šūtais apģērbs valkājas ļoti labi,” viņa atklāj savu veselībai un videi draudzīgo iepirkšanās metodi.
Par brīnišķīgāko no visiem dabiskajiem materiāliem Anitra Tooma uzskata kašmiru, jo tas nav alerģisks, tāpēc var valkāt uz kailas miesas. Mazbērniem no pieaugušo apģērba gabaliem viņa darina mazus kimono džemperīšus. “Izgriežu no džempera sikspārnīti, pēc tam sašuju sānu vīles, apstrādāju apakšmalu un piedurkņu galus. Ja džemperim ir apaļš kakla izgriezums, tas ir viegli izdarāms,” viņa saka. Anitras dzīvesbiedrs, būdams dabas pētnieks, kašmira džemperus valkā kā termoveļu, piemēram, guļot slēpnī. Kašmiru pārspēj tikai alpakas vilnas drānas, kas aukstumā silda, bet karstumā atvēsina. Tās lietoto apģērbu veikalos esot grūti atrast, tāpēc žurnālistes drēbju skapī ir tikai viena alpakas vilnas jaka.
Kad apģērbs jau kādu laiku valkāts, Anitra Tooma to pārveido. Piemēram, no vīriešu kokvilnas krekliem, kam nodilusi apkaklīte, šuj spilvendrānas, bet no piedurknēm – maisiņus. T kreklus viņa sagriež garenās sloksnēs un tamborē paklājus. Tos ērti lietot un var izmazgāt veļasmašīnā. Kad kašmira džemperiem izdilst elkoņi, piedurknes noārda un no atlikušā izveido siltu cauruļveida cepuri. Reiz no mēteļa pagatvojusi lielisku rotaļlietu – sunīti.
Ja apģērba gabals vairs nav izmantojams, pirms ārā mešanas tam nogriež pogas un izņem rāvējslēdzēju, kas vēl var noderēt.
“Nav pētījumu, kā no sintētiska materiāla darināts apģērbs ietekmē mūsu veselību, imunitāti. Taču, kopš valkāju apģērbu no dabiska materiāla, man vairs neelektrizējas mati. Sintētika rada manī sasprindzinājumu šūnu līmenī – kļūstu nervoza, depresīva, kašķīga. Nespēju valkāt arī sintētiskās zeķbikses, jo man niez āda,” novērojusi Anitra Tooma. Arī viņas dzīvesbiedrs, kuram, darba pienākumus veicot, jāvalkā sintētiska auduma virsjaka, tajā jūtas nelāgi un, mājās pārnācis, cenšas jaku pēc iespējas ātrāk novilkt, teikdams: “Pie laba jau ātri pierod.”
