Zaļā adatiņa – apģērbam 0
Lielākā daļa gatavo apģērbu, arī slavenu zīmolu preces, kas nonāk Latvijas veikalos, ražoti Ķīnā, Indijā, Bangladešā un Tunisijā – valstīs, kur strādniekiem bieži ir niecīgas algas un necilvēcīgi darba apstākļi, tiek pārkāptas darba drošības prasības, ir pārāk gara darba diena, tiek nodarbināti bērni. Pirms dažiem gadiem Bangladešā, sabrūkot apģērbu fabrikai, gāja bojā vairāk nekā 1000 strādnieku, bet saskaņā ar UNICEF datiem nelegālajās ražotnēs tiek nodarbināti aptuveni miljons bērnu vecumā no 10 līdz 14 gadiem. To iedomājoties, kokvilnas T krekls par eiro gabalā vairs nešķiet izdevīgs pirkums.
“Lielie apģērbu tirgotāji apgalvo, ka līgumos ar piegādātājiem jau ietvertas prasības nodrošināt strādniekiem cilvēka cienīgus darba apstākļus un visu pārējo, taču bieži vien tas paliek tikai uz papīra,” atzīst Jānis Brizga.
Ekomarķējums, kas efektīvi darbojas lielā daļā pasaules valstu, ir viena no metodēm, kas sniedz patērētājam informāciju par produktu ietekmi uz vidi. Piemēram, Fairtrade – godīgas tirdzniecības ekomarķējums tekstila izstrādājumiem, kas apliecina, ka strādnieki saņem pienācīgu samaksu par savu darbu, vai Eiropas Savienības oficiālais vides marķējums, ko var saņemt arī Latvijas ražotāji.
Lai gan daudziem šķiet, ka dabiska materiāla, piemēram, kokvilnas, apģērbs jau ir videi draudzīgs pirkums, tā nebūt nav. Kokvilnas audzēšana prasa milzīgu ūdens patēriņu, bet vietās, kur tā tiek audzēta, ūdens resursi jau tā ir ierobežoti, tāpēc cieš daba un vietējie iedzīvotāji. Piemēram, lai Kazahstānā, Turkmenistānā un Uzbekistānā varētu audzēt kokvilnu, tika novirzītas divas upes, kas ietek Arāla jūrā, tāpēc tā izžuva. Putekļi no jūras gultnes kļuvuši par draudu iedzīvotāju veselībai, bet sāls daļiņas bojā lauksaimniecībā izmantojamo zemi, nemaz nerunājot par klimata pārmaiņām. Turklāt kokvilnas audzēšanā plaši tiek izmantotas lauksaimniecības ķimikālijas, piemēram, uz katru kokvilnas lauka hektāru tiek izkaisīts gandrīz kilograms pesticīdu. Tāpēc pircēji, kam nav vienaldzīga mūsu planētas nākotne, aizvien biežāk izvēlas apģērbu no sertificētas bioloģiski audzētas kokvilnas. Tas nozīmē, ka tā nav ģenētiski modificēta, ir audzēta pēc tradicionālām metodēm bez mākslīgā mēslojuma un tiek novākta ar rokām. Tādus apģērbus darina arī Latvijā, piemēram, bērnu apģērbu zīmols Linden & Oak. Arvien lielāku popularitāti gūst apģērbi no alternatīvām dabiskām šķiedrām. No bambusa celulozes šķiedras auduma, kas ir ļoti mīksts un vairāk līdzinās zīdam nekā kokvilnai, tiek ražotas zeķes un apakšveļa, kuru var nopirkt arī Latvijas veikalos.
“Bambuss aug ļoti ātri, tam nav nepieciešams daudz ūdens, un to ignorē kaitēkļi, tātad var iztikt bez ķimikālijām. Tas nozīmē, ka augstvērtīgu šķiedru var iegūt, saudzējot dabas resursus un negandējot apkārtējo vidi,” šīs dabiskās izejvielas priekšrocības min Jānis Brizga. Perspektīva šķiet arī kaņepju un nātru šķiedru izmantošana. Piemēram, Lietuvā zemnieki jau uzsākuši nātru audzēšanu šķiedras ieguvei. No tās darinātais audums ir elastīgs, neburzās, labi uzsūc mitrumu un nav alerģisks.
Tomēr pēc vides aizstāvju domām, zaļākais apģērba pirkums ir tas, kas nemaz nav veikts, jo gadu no gada kopējais apģērbu daudzums palielinās. Ražotāji nav ieinteresēti, lai apģērbs būtu izturīgs un kalpotu ilgi, jo tas tāpat izies no modes, bet pircēji, sekodami modes tendencēm, tikai pērk un pērk, kamēr dabas resursi plok un plok. Lai šo attieksmi mainītu, dažās valstīs veikali piedāvā iespēju veco apģērbu nomainīt pret jaunu. Piemēram, Lielbritānijā džinsa bikses iespējams ne tikai nopirkt, bet arī izīrēt, lai pēc valkāšanas nodotu atpakaļ veikalā un piemaksājot paņemtu jaunas, savukārt valkātās tiek nodotas pārstrādei. Arī Latvijā cilvēki, kuriem rūp apkārtējā vide, liek lietā izdomu – pāršuj un pārveido no modes izgājušo, mainās ar apģērbu vai atdod to bez maksas labdarībai vai dzīvnieku patversmēm.
