VID direktors un viņa āda. Saruna ar Aiju Poču 0
“Latvijas Avīzē” viesojās kādreiz pazīstamā “Latvijas ceļa” politiķe AIJA POČA. Viņa tagad pensionāre, līdz maijam strādāja “Latvijas dzelzceļā”, taču 90. gados kā politiska persona bija valsts ieņēmumu valsts ministre. Un bija klāt Valsts ieņēmumu dienesta (VID) dibināšanas laikā, kad atbildēja par nodokļu ienākuma palielināšanu, muitas sakārtošanu un kontrabandas apkarošanu. No to dienu pieredzes aicināju Aiju Poču aplūkot šodien VID aktuālās problēmas.
– Kāds bija valdības politiskais uzdevums, jums stājoties valsts ieņēmumu ministres amatā?
A. Poča: – VID izveidoja Vilis Krištopans, pirmais valsts ieņēmumu valsts ministrs, tajā iekļaujot Nodokļu pārvaldi un Muitas dienestu. Iespējams, valsts ieņēmumu ministra posteni neatjaunotu, ja Latvija nepiedzīvotu bankas “Baltija” krīzi, pēc kuras dramatiski kritās nodokļu kopienākums. Es amatā stājos 1995. gadā, kad nebija nodokļu maksātāju datubāzes, nenotika informācijas tehnoloģiju izmantošana, taču mans uzdevums bija viens – maksimāli nodrošināt ieņēmumu palielināšanu. Budžetam smagā situācijā vajadzēja politisku atbildīgo, kas to lietu mēģina organizēt. Kādu brīdi pat valsts iestādēs trūka naudas, lai izmaksātu algas, tajā skaitā pat deputātiem tās kavējās. Stāvoklim normalizējoties, varēja sākt domāt, kā labāk, vairāk iekasēt naudu. Toreiz aktuāla bija cīņa ar kontrabandu un muitas konteksts, sistēmas sakārtošana. Uzdevumu radās aizvien vairāk. Vajadzēja attīstīt nodokļu administrēšanas kapacitāti, sekoja nepieciešamība izveidot Finanšu policiju kā VID struktūru. Tolaik VID strādāja ap 5000 darbinieku, bija 33 vai pat vairāk teritoriālo iestāžu – katra ar savu izpratni par likuma normu piemērošanu. Jāsaka, likumi gan arī bija dažādi interpretējami. Sākām sadarbību ar Pasaules banku, rakstot projektu par dienesta nostiprināšanu, tā modernizāciju, veidošanu par modernu servisa iestādi.
– Vai toreiz bija pazīstami “bubuļvārdi” – cīnīties ar ēnu ekonomiku, ar aplokšņu algām?
– Protams. Ēnu ekonomiku definēja “pelēkajā” un jau “melnajā zonā”, kur notika pavisam noziedzīgas, krimināli sodāmas darbības. “Krimināls” pa lielākai daļai notika uz robežas, bet bija arī nereģistrēta uzņēmējdarbība, krāpšanas, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, algas aploksnēs. Problēmas vienas un tās pašas, tikai mērogi varbūt citi, lielāki.
– Lasītājam jāsecina, ka karošana ar ēnu ekonomiku ir nebeidzama. Valdība plāno kaujas, bet uzvaru negūst.
– Nekad un nekur nodokļus nav iekasējuši simtprocentīgi, lai cik represīvus aparātus valstis raidītu cīņā pret nemaksātājiem. Vērtējot administrēšanas efektivitāti tajos gados, tika runāts par nosacītu 20% robežlielumu no kopējās nodokļu masas vai arī par darba lietderību, kad uzskatīja, ka viena lata ievākšanas izmaksas nedrīkst būt lielākas par šo vienu latu. Iespējams, tagad VID ir lielākas iespējas un kapacitāte. Pastāvīgās politiskās diskusijās veidojot budžetu, arvien sprieda, ko un kā aplikt ar nodokli, bet pietrūka padziļinātas vispusīgas analīzes, neveidojās pilns pārskats, kā tas ietekmēs atsevišķu sabiedrības grupu, cilvēku ienākumus, dzīvi un darbu.
