Elektrība nebūs visu problēmu risinājums. Saruna ar “Viršu” izpilddirektoru Jāni Vību 2
Tuvākajos desmit gados jāsasniedz visai ambiciozi mērķi kaitīgo izmešu samazinājumam transporta nozarē. Tomēr pašreizējā valsts politika neļaus šos mērķus sasniegt, ja vien netiks mainīta, saka Jānis Vība, degvielas uzpildes staciju tīkla “Virši” izpilddirektors.
Kādas ir pašreizējās tendences degvielas uzpildes tirgū?
J. Vība: Notiek tirgus konsolidācija – lielākie dalībnieki arvien palielina savu tirgus daļu, galvenokārt pārpērkot mazos.
Ja runā par pašu degvielas tirgus izaugsmi, tad jāmin tas, ka šī gada pirmajā pusē dīzeļdegvielas tirgus izaugsme ir apmēram 3%, benzīnam izaugsme ir apstājusies un pagriezusies pretējā virzienā – mazumtirdzniecībā pārdotais benzīna apjoms jau samazinājies par 5%, bet autogāzes jeb tā saucamās LPG (“liquid petroleum gas” – sašķidrinātā naftas gāze) pārdošanas apjoma samazinājums jau ir 10%. Tādēļ esošo tirgus situāciju varētu dēvēt par diezgan sarežģītu.
Par ko tā liecina – mazāk pērk mašīnas, mazāk ar tām brauc vai visi pāriet uz elektriskajām?
Dīzeļdegviela lielā mērā ir biznesa segmenta produkts. Attiecīgi – ja bizness attīstās, arī dīzeļdegvielu pērk. Iemesls, kādēļ mazinās benzīna patēriņš, manuprāt, varētu būt saistīts ar zināmu autoparka atjaunošanos – jaunās mašīnas parasti patērē mazāk. Arī mode uz lielajiem motoriem, šķiet, pamazām aiziet pagātnē.
Tomēr Latvijas autoparks joprojām ir ļoti vecs, vidējais automašīnu vecums ir tuvu 15 gadiem. Manuprāt, valstij ar likumdošanas izmaiņām būtu jāstimulē autoparka nomaiņa uz dabai draudzīgāku.
Jums kā degvielas tirgotājiem taču ir izdevīgi četrlitrīgie džipi? Kāpēc zāģējat zaru, uz kura pats sēžat?
Nav tik vienkārši. Jā, no vienas puses, mašīnas ar lieliem un jaudīgiem motoriem mums, degvielas tirgotājiem, šobrīd ir izdevīgas. Taču, no otras puses, ir Eiropas Savienības politika, kas ļoti mērķtiecīgi veicina kaitīgo izmešu samazinājumu, tostarp arī transporta nozarē. Latvija nevarēs no tā izvairīties, un, ja nemainīsim likumus, nākotnē var iznākt maksāt lielus sodus.
Kādas izmaiņas ir nepieciešamas?
Eiropas klimata prasības paredz to, ka, piemēram, vieglo automašīnu un mikroautobusu segmentā kaitīgie izmeši līdz 2030. gadam jāsamazina par 37,5%. Uzreiz jāsaka – tas ir ļoti daudz un būtu nopietni jādomā, kā šos mērķus sasniegt.
Kā mēs to izdarīsim? Klasiskā un populārā atbilde uz šo jautājumu – ar elektromobiļu ieviešanu. Atļaušos to apšaubīt.
Pirmkārt, elektromobiļu izplatības ātrums Latvijā nu nekādi neļauj cerēt, ka pēc desmit gadiem to būs tik daudz, ka transporta izmeši samazināsies par gandrīz 40%.
Otra problēma ir tā, ka dažādi pētījumi liecina – ja skatās visu elektromobiļa dzīves ciklu, to, no kā tiek ražota elektrība, ar ko tie brauc, kā tiek ražoti un utilizēti akumulatori, kas satur virkni kaitīgu un dabai nedraudzīgu vielu, tad konstatēsim, ka izmešu daudzuma ziņā elektromobiļi nemaz tik īpaši neatšķiras no automašīnām ar iekšdedzes dzinējiem.
Manuprāt, vismaz tuvākajos divos gadu desmitos labāki rezultāti būtu sasniedzami ar automašīnu pāreju uz dabasgāzi – primāri ar to domājot Latvijas tirgum jauno produktu – saspiesto dabasgāzi (CNG – “compressed natural gas”), kurai ir labāki ekoloģiskie rādītāji nekā pašlaik tirgū esošajiem standarta degvielas veidiem.
Spriediet paši – dabasgāze salīdzinājumā ar benzīnu rada par 35% mazāk oglekļa dioksīda jeb CO2 izmešu, par 98% mazāk smalko putekļu, par 87% mazāk slāpekļa dioksīda izmešu. Salīdzinot ar dīzeli – par 23% mazāk CO2, par 98% mazāk smalko putekļu izmešu, par 90% mazāk slāpekļa dioksīda.
Galvenais šķērslis saspiestās dabasgāzes izmantošanai autotransportā šobrīd ir infrastruktūras neesamība. Tādēļ “Virši” šogad atklāja Latvijā pirmo publisko saspiestās dabasgāzes uzpildes staciju Jēkabpilī, bet vēl divas līdz gada beigām plānojam atvērt Rīgā. Arī citās Baltijas valstīs saspiestās dabasgāzes tirgus un infrastruktūra strauji attīstās.
Cik mašīnu ir aprīkotas ar gāzi?
Ar CNG pielāgotiem motoriem pagaidām ir apmēram tikpat, cik ir elektromobiļu, – daži simti. Galvenais šķērslis – infrastruktūras neesamība. Tikko tā būs – sakustēsies arī automašīnu tirgus.
Vai ar mašīnu, kas pielāgota saspiestajai dabasgāzei (CNG), var braukt sašķidrinātās naftas gāzes (LPG) stacijā un uzpildīties?
Diemžēl nevar gan. LPG parasti ir naftas pārstrādes blakusprodukts, to uzglabā pie 16 bāru spiediena (~15,7 atmosfēras). CNG ir vairāk nekā 100 reizes saspiesta dabasgāze, tās spiediens ir 12–14 reizes lielāks – ap 230 bāru (~225 atmosfēras).
Tieši tādēļ ar saspiesto dabasgāzi var pārvietoties tikai automašīnas, kas rūpnīcas apstākļos aprīkotas ar gāzes iekārtām. Tās uzstāda paralēli benzīna motoriem. Taču pats uzpildes process īpaši neatšķiras no benzīna vai dīzeļdegvielas uzpildes.
Ja jau gāzei ir tik lielas perspektīvas, kā izskaidrot LPG pārdošanas apjomu kritumu par 10%, ko minējāt sākumā?
Domāju, ka atbilde jāmeklē cenu politikā. Cenu starpība starp LPG un dīzeļdegvielu vairs nav tik liela kā pirms dažiem gadiem, ekonomiskais izdevīgums “braukt ar naftas gāzi” ir samazinājies. Rezultātā mazāk cilvēku investē automašīnu pārbūvē un pielāgošanā gāzei.
Un kāda ir situācija ar saspiesto dabasgāzi?
Mūsu aprēķini liecina, ka šobrīd dīzeļdegvielas un saspiestās dabasgāzes cenu starpība ir aptuveni 30%. Ja nākamgad dīzeļdegviela akcīzes nodokļa izmaiņu dēļ kļūs dārgāka, tad CNG, visticamāk, kļūs vēl izdevīgāka.
Veiktie salīdzinājumi ar vienādām automašīnām, kas aprīkotas ar dažādiem dzinējiem, liecina, ka jau šobrīd nobraukt 100 km ar benzīnu E95 izmaksā 5,60 eiro, ar dīzeļdegvielu – 4,80 eiro, bet ar dabasgāzi – tikai 3,50 eiro.
Starpība ir jūtama. Jēkabpils autobusu parkā, kas ar Eiropas finansējuma palīdzību ir pārgājis uz CNG darbināmiem autobusiem, pat neskatoties uz Latvijas augsto akcīzes nodokļa likmi, degvielas izmaksu ekonomija ir vismaz 30%, nemaz nerunājot par tīrāku gaisu pilsētas iedzīvotājiem.
Protams, kā jau jebkuram degvielas veidam, arī CNG jomā nodokļu politika var daudz ko mainīt. Lietuvā CNG akcīzes nodokļa likme ir nulle, Igaunijā – aptuveni 7 eiro centi uz pārdoto kilogramu, Latvijā – 14 centi. Eiropas kontekstā vērtējot, Latvijas nodokļu likmes CNG ir vienas no augstākajām. Loģiski būtu akcīzes nodokli šajā jomā mazināt un veicināt pāreju uz ekoloģiskāku un ekonomiskāku transportu.
Jūs tagad lobējat sev izdevīgas likumu izmaiņas?
Šobrīd CNG tirgū esam vienīgie Latvijā, tādēļ kaut kādā mērā – jā. Taču, ja tirgus sakustēsies un parādīsies ekonomiskais izdevīgums aprīkot automašīnas ar benzīna/dabasgāzes hibrīdmotoru, ilgi mēs tur vienīgie nepaliksim.
Gan Lietuvā, gan Igaunijā ir uzņēmumi, kas nodarbojas ar CNG tirgus attīstīšanu, Eiropā šādu staciju skaits ir jau 3600. Un, galu galā, atgriežoties pie valsts interesēm – atcerieties par 10 gadiem un 37,5% izmešu samazinājumu. Tas nekur nepazudīs, un kaut kāda politika šo mērķu sasniegšanai būs jārada.
Es spēju saskatīt apzinātu valsts politiku elektromobiļu infrastruktūras izveidei, bet neredzu tādu dabasgāzes uzpildes staciju tīkla attīstīšanā. Vai pašreizējā politika atbilst nākotnes uzdevumiem klimata sasilšanu veicinošo gāzu izmešu samazināšanai?
Manuprāt, šeit būtu nepieciešami diezgan būtiski uzlabojumi. ES direktīva jau šobrīd paredz, ka dalībvalstīm jānodrošina dabasgāzes uzpildes staciju tīkls ar 150 km intervālu – proti, jāuzbūvē pa vienai ik pa 150 km. Ar esošo politiku – augstāko akcīzes nodokli Baltijā auto dabasgāzei, stimulu trūkumu šādi aprīkotu automašīnu pirkšanai un pilnīgu atbalsta instrumentu trūkumu dabasgāzes infrastruktūras attīstībai – šis mērķis netiks sasniegts.
Sajūtu līmenī gan šķiet, ka valsts pusē pamazām sāk veidoties apziņa, ka elektrība nebūs visu problēmu risinājums, tādēļ tuvāko gadu laikā tie var parādīties.
Nekāds ritenis jāizgudro nav – Igaunijā tas viss jau strādā. Vai ņemt Vācijas piemēru – tur transportam, kas brauc ar dabasgāzi, nav jāmaksā ceļu nodoklis. Biznesa segmenta klientiem tas ir būtisks ieguvums.
Bet varbūt mērķi sasniedzami vienkāršāk – piemēram, izspiežot no tirgus dīzeļauto, ar nodokļiem vecām automašīnām uzspiežot strauju autoparka modernizāciju?
Neredzu tādu sabiedrības pirktspēju, lai to tik strauji izdarītu. Visticamāk, ap 2030. gadu Latvija brauks ar 2018.–2019. gadā ražotām mašīnām, tātad apmēram 12 gadus vecām. Tas būs uzlabojums salīdzinājumā ar esošo situāciju, bet nepietiekams.
2018. un 2019. gadā ražotās mašīnas joprojām lielā mērā būs ar dīzeli un benzīnu darbināmas mašīnas, un tas neļaus sasniegt izvirzītos klimata politikas mērķus.
Kā izskatīsies degvielas uzpildes tirgus pēc 50 gadiem? Vai tāds vispār vēl būs? Varbūt visi tik “štepselēsim” mašīnas pie savām mājām un par DUS apmeklējumiem aizmirsīsim vispār?
Tendences liecina, ka nedegvielas produktu un pakalpojumu īpatsvars degvielas uzpildes stacijās katru gadu stabili pieaug. Nākotnē degvielas uzpildes stacijas joprojām saglabās savu vietu kā ēdināšanas un satikšanās vieta, kā vieta, kur apstāties un ātri nopirkt noteiktu preču klāstu.
Vienlaikus jāatzīst, ka pilnīgi iespējams – benzīnu un dīzeli pēc pusgadsimta uzpildīt vairs nebūs iespējams un tos aizstās alternatīvā degviela – dabasgāze, ūdeņradis un elektrība.
