“Vētrainos laikos lielākas iespējas,” uzskata kokapstrādes uzņēmuma SIA ” Dižmežs” vadītājs Gunārs Mitris 0
Kārlis Vasulis, žurnāls “Baltijas Koks”
Ikgadējā meža nozares balvu pasniegšanas ceremonijā Zelta čiekurs 2022 nominācijā par inovatīvu uzņēmējdarbību atzinību saņēmis Jēkabpils reģionā strādājošais uzņēmums SIA Dižmežs. Tā vadītājs Gunārs Mitris sarunā ar žurnālu Baltijas Koks norāda, ka atzinības saņemšana bijis liels pārsteigums, un pateicas nozarei par izrādīto atzinību. «Pēc zvana par Zelta čiekuru saskatījāmies ar brāli un paraustījām plecus. Smejoties nospriedām, ka acīmredzot kaut kur ir notikusi sacensība, par kuru nezinājām,» teic SIA Dižmežs valdes priekšsēdētājs. SIA Dižmežs darbību var iedalīt trijās galvenajās sadaļās – mēbeļu sagatavju ražošana, kurināmās koksnes produktu ražošana un mežkopība. Uzņēmums darbojas kopš 1996. gada un laika gaitā ir spējis ievērojami kāpināt apgrozījumu. Teju visa uzņēmuma saražotā produkcija nonāk eksporta tirgos, un Mitris atzīst, ka pēdējos gados piedzīvotie satricinājumi radījuši daudz iespēju, kuras jāmāk izmantot. Piedzīvotos plūdus Jēkabpilī uzņēmums nav izjutis.
Īstais laiks un produkts
SIA Dižmežs bizness iesākās ar bērza mēbeļu sagatavju ražošanu. Kā norāda uzņēmuma vadītājs, tajā laikā noritēja valsts iekārtas maiņas process un šāda tipa produktiem tirgus bijis atvērts. Sākotnēji produkcija tika eksportēta uz Lielbritāniju, pēc tam sekoja arī plašo Vācijas un Amerikas tirgu apgūšana. Šobrīd uzņēmums sācis lielāku uzsvaru likt uz mazvērtīgās koksnes pārstrādāšanu kurināmās koksnes produktos – briketēs, malkā, iekuros. «Tas stipri sasaistās ar mūsu nākamo pamatnozari – mežu apsaimniekošanu. Tad kad kop mežu, pārdot var visu un diezgan labi, bet ierasti izaicinājums ir pārdot mazvērtīgās pozīcijas. Protams, pēdējā gada laikā arī šāda tēze neatbilst patiesībai. Nav liela prasme pārdot A klases finierklučus vai zāģbaļķus, kas allaž ir pieprasīti produkti. Mēs fokusējāmies uz to, ka vajag uzražot malku un iekurus, kas ir neliels nišas produkts. Saliekot kopā visus saskaitāmos, izveidojas diezgan saprotams biznesa modelis,» stāsta Mitris.
Jau kopš darbības sākuma uzņēmums ir orientējies uz eksportu. «Lai pašizmaksa un attiecīgi cena būtu saprātīga, tikai Latvija nav tirgus. Ir jāskatās uz minimālo apjomu, pie kāda ražošana kļūst ekonomiski pamatota. Deviņdesmitajos gados pie mums nebija mēbeļu industrijas, bet Rietumeiropā un ASV šī industrija vienmēr ir bijusi. Zvaigznes veiksmīgi sastājās, kā arī laiks un produkts bija pareizie,» viņš skaidro. Eksporta gaitas sākušās ar piegādēm uz Lielbritāniju. «Lielbritānija deviņdesmito gadu sākumā Baltijā sāka iegādāties lielu daudzumu kokmateriālu. Nākamā bija ASV, kur tirgus ir milzīgs. Ja mēs varam rūpnīcā, kur ražo 15 tūkstošus virtuves mēbeļu durtiņu diennaktī, paņemt dažus procentus, tad mēs noslogojam savu ražošanu pilnībā. Tas mērogs ir tāds… savāds, ja tā var izteikties. Līdz ar to mēs faktiski varam saražot jebkādu daudzumu mēbeļu sagatavju un tirgu tām atradīsim,» norāda SIA Dižmežs vadītājs.
Atšķirīgās biznesa kultūras
Allaž interesanti ir klausīties par biznesa kultūras un mentalitātes atšķirībām starp dažādām valstīm. Mitris uzsver, ka katra valsts, tirgus ir ļoti atšķirīgi. «Katrs tirgus ir pilnīgi citādāks. Katrā tirgū cilvēki ir citādāki, kompāniju kultūras ļoti atšķiras. ASV nevajadzētu salīdzināt ar Lielbritāniju, lai arī abas ir angļu mēlē runājošas, to tirgi atšķiras ievērojami. Tāpat Vācija, Zviedrija, Somija. Katrai valstij ir sava kultūra. Ja paskatāmies uz vienu individuālu valsti, ir liela atšķirība, vai tu, piemēram, veic biznesu Londonas apkārtnē vai Liverpūlē. Tās ir dažādas lietas, mentalitātes. Ir vērtīgi pirms darbības uzsākšanas kādā valstī palasīt tās vēsturi, lai gūtu priekšstatu par to, un uz šīs vēsturiskās bāzes prognozēt turpmāko. Protams, mūsdienu laikmetā informācijas apmaiņas plūsma ir nesalīdzināmi ātrāka nekā pirms 100 gadiem. Tomēr kultūrvēsturiskās saknes nekur nepazūd, jo cilvēki dzīvo tajās pašās vietās, un viņi nekur nav aizmukuši no savām saknēm. Palasot vēstures grāmatas, diezgan daudz var prognozēt, kas no kura tirgus ir sagaidāms,» pieredzē dalās uzņēmējs. Viņš min piemēru, ka pirms 30 gadiem varēja angļu džentlmeni satikt reizi gadā, vienoties par apjomiem, cenām, paspiest roku un gatavs. Savukārt amerikāņiem ir ļoti tradicionāli bāzēt produktu cenas uz nedēļas periodu, piemēram, zāģmateriāliem – šonedēļ cena ir tāda, bet nākamnedēļ jau cita. «Protams, lieli uzņēmumi strādā ilgtermiņā un mazās svārstības neņem vērā, bet tā ir tāda kultūra, ka ASV ir daudz dinamiskāka, grib ātrāk atspoguļot jebkādas tirgus izmaiņas. Vecā Eiropa ir konservatīvāka, piemēram, briti vispār ir ļoti konservatīvi. Amerikānim pamainīt piegādes proporcijas un struktūru ir viegls un ātrs lēmums, bet lai anglis darītu to pašu, tad kaut kas liels ir aizgājis pilnīgi greizi,” stāsta Mitris.
Krīžu iespējas
Taujāju, kādu ietekmi uz uzņēmumu atstājuši pēdējo gadu notikumi – pandēmija un Krievijas īstenotā agresija pret Ukrainu. Mitris norāda, ka krīžu laiks zināmā mērā ir iespēju laiks uzņēmējiem. »Mans skatpunkts ir tāds: jo vairāk tas putras katls vārās, jo ir lielākas iespējas. Jābūt aktīvam un jābūt vēlmei aktīvi darboties. Aktīva darbošanās šajos turbulentajos apstākļos nes labākus rezultātus nekā stagnējošā tirgū. Stagnējošā tirgū viss ir mierīgs un nekustīgs. Iespēju dinamiskākiem soļiem ir maz, jo viss ir ļoti prognozējami. Tomēr, kad sākas lielākas svārstības, tad rodas daudz iespēju. Mēs izmantojam šos turbulentos apstākļus, lai pārskatītu tirgus. Ja ir zināms kāds foršs klients, kas ir interesants ilgtermiņam, tad šos klientus attīstīt un dabūt iekšā savā pasūtītāju grāmatā ir vieglāk. Sākumā uztraucāmies, kā būs strādāt pandēmijas apstākļos, tomēr vienā no Covid-19 gadiem panācām apgrozījuma kāpumu par 39%. Sakrita viss tā, ka palielinājās malkas patēriņš. Cilvēki sēdēja mājās, veicot attālinātu darbu, un salīdzinoši vairāk kurināja, un patēriņš auga. Tagad sākās sarežģījumi ar energoresursu cenām. Protams, arī mums izmaksas kāpj, līdz ar to arvien vairāk saprotam, ko nozīmē inflācija. Uz šā visa fona tomēr ir iespējami daudzi ieguvumi. Atkal skaties, kas notiek tirgū, un meklē jaunus kanālus vai strādā pie tiem, kurus jau esi noskatījis, un attīsti tos. Pērn tirgojām malku jūnijā, kas šķiet absurdi. Turbulentā tirgū pēkšņi visi grib runāt, katru dienu cenas kāpj gan malkai, gan gāzei, cilvēki nesaprot jaunos cenu līmeņus, putras katls vārās. Tas deva iespēju sasniegt cilvēkus, kuri iepriekš nebija runājami. Tagad viņi paši ir atraduši tavus kontaktus un grib runāt. Šādi apstākļi ir nosacīti sarežģīti, tomēr uzskatu, ka tajos var iegūt daudz vairāk nekā stagnējošā tirgū. Ja dara jēgpilnu darbu, tad ieguvumi ir ievērojami,» teic SIA Dižmežs valdes priekšsēdētājs.
Pozitīvs skats nākotnē
Uz jautājumu, kā raugās uz nākotnes perspektīvām, Mitris atbild, ka visnotaļ pozitīvi. «Gribētu nosacītu stabilitāti resursu pieejamībā un visā, kas saistīts ar zaļo kursu. Dažkārt tiek tik ļoti pārprasts zaļuma jēdziens, ka uzskatu, ka vajadzētu vairāk palūkoties, kas rakstīts starp rindām un kas šādu kursu mēģina ieturēt. Es saprotu, ka jābūt sabalansētām meža īpašnieku, dabas aizsardzības un sabiedrības interesēm. Tomēr jāteic, ka dažkārt šī dabas aizsardzība tiek stipri pārprasta. Tai vairs nav nekāda sakara ar vispārējo valsts attīstību. Šis ir visnotaļ karsts temats,» viņš atzīst. Cits jautājums ir darbaspēka pieejamība ilgtermiņā – šis faktors ir svarīgs, bet pat vēl svarīgāka ir adekvātas izglītības sistēmas nepieciešamība, lai sagatavotu jaunos speciālistus. Taujāju par situāciju ar bezdarbu Latgales reģionā, uz ko Mitris smejoties atbild ar joku, ka ir lieli meli un tad ir statistika. «Es vienmēr pasmejos, kad runā par bezdarbu Latgalē, jo darbaroku vienmēr trūkst. Ja kādi 4% cilvēku vienkārši negrib strādāt, tā statistika pati par sevi neko nepasaka,» viņš pauž. Jautāju, vai tādā gadījumā būtu vērts domāt par izglītības iestāžu paplašināšanu tieši Latgales reģionā, piemēram, profesionālo skolu attīstīšanu. «Domāju, ka tās skolas vajag koncentrēt tur, kur tās jau strādā. Tur jau ir materiāltehniskā bāze, pasniedzēji, zinātnieki, kuri var šos jaunos censoņus apmācīt. Veikt lielāku resursu pārdali mūsu nelielajā valstī ir bezjēdzīgi. Vajadzētu attīstīt esošās izglītības bāzes, kur iedod labu vispārējo izglītību. Jebkurā gadījumā šī izglītība ir vispārīga, un jaunietim arī pēc diploma iegūšanas karjeras sākumā vajadzētu kādu laiku pastrādāt zemākajā līmenī, lai saprastu, kādu pienesumu viņš var sniegt, attiecīgi izejot cauri visiem ražošanas līmeņiem. Daudzi jaunieši uzreiz vēlas lielu algu, bonusu sistēmu, telefonu un kompānijas auto. Protams, šis jaunietis ir ar ambīcijām apveltīts, un viss ar viņu ir kārtībā. Tomēr, kad viņam pajautā, kādā leņķī vajag asināt zāģlentei zobus un kādos leņķos izlocīt, lai varētu zāģēt bērzu, tad jaunietis to, protams, nezina. Tad es saku, ka ir labi, ka esat apveltīti ar akadēmiskajām zināšanām, tomēr sajēgas no reālās situācijas nav nekādas. Ja gribi tādu algu, parādi, kādu pienesumu un inovāciju tu atnesīsi, lai to algu atpelnītu. Parādiet savas spējas un prasmes,» aicina uzņēmējs.
SIA Dižmežs kolektīvs sasniedzis 130 cilvēku atzīmi, bet Mitris akcentē, ka darbinieku skaita palielināšana nekad nav bijis pašmērķis. «Mēs investējam tehnoloģijās, lai ar pēc iespējas mazāku cilvēku skaitu varētu saražot pēc iespējas lielāku vērtību. Loģiski, ka laika gaitā darbinieku skaits kāpj, bet kāpj arī apgrozījums, kas pērn audzis par aptuveni 18% un pārsniedzis 16 miljonus eiro. Tagad gan apgrozījuma rekordi nav nekāds brīnums, visi kāpina cenas un taisa rekordus,» norāda uzņēmējs.
Viņš akcentē: ja sēdēsi rokas klēpī salicis, nekas nenotiks. «Ja sēdēsi uz pjedestāla lauriem, daudzas lietas var paskriet garām. Mūsu ambīcija ir attīstīties visās trijās jomās, kur darbojamies. Ceram kāpināt apjomus un ceram, ka resursu pieejamība būs labā līmenī. Skatāmies nākotnē pozitīvi. Šo aktīvo, dinamisko, pozitīvo attieksmi novēlu mūsu nozares un citu nozaru pārstāvjiem,» saka SIA Dižmežs valdes priekšsēdētājs Gunārs Mitris.
