Māris Zanders: Ja nav skandāla, demisijas pieprasījums tiek sagaidīts ar neviltotu – par ko?! Tas, protams, ir traģikomiski! 21
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cik prognozējami – Valsts prezidents Egils Levits 10. martā pēc tikšanās ar premjeru paziņoja, ka krīzes vidū mainīt valdību būtu nepareizi.
Ņemot vērā, ka atbilstoši Satversmei tieši Valsts prezidents ir tas, kurš aicina kādu sastādīt valdību, Levita teiktais nozīmē, ka burbuļošanai t. s. politiskajās aprindās (un attiecīgi medijos) par Krišjāņa Kariņa nogurumu un meklēt viņa vietā kādu citu sausais atlikums ir nulle.
Tāpat, neraugoties uz paša Kariņa publisko mājienu, ka “viens otrs liek par sevi aizdomāties”, domāju, ka arī ministru posteņus turpinās ieņemt līdzšinējie personāži.
Iemesls ir gaužām banāls: ja nemainās koalīcija, izmaiņām personāliju līmenī nav lielas nozīmes. Taisnības labad jāsaka, ka premjerus un ministrus var mainīt arī krīzes periodos – tieši tas nesen notika, piemēram, Itālijā.
Tomēr Latvijas specifika ir tā, ka Latvijas politiskajai ekosistēmai nav pieredzes – ja neskaita agrīno Andri Šķēli – strādāt ar t. s. bezpartijisko premjeru (Itālijā gan jaunais, gan iepriekšējais premjers bija ar partijām nesaistīti kungi).
Tāpat jāņem vērā, ka Latvijas t. s. elites slānis ir tik plāns, ka grūti iedomāties tehnokrātisku valdību vispār – ikvienam, pat ja šim indivīdam nav kādas partijas biedra karte kabatā, gan jau ātri un varbūt pat pamatoti atradīs saikni ar kādu no politekonomiskajām ietekmes grupām.
Tiktāl par Roberta Zīles publiski izteiktajām pārdomām, ka Latvijai noderētu bezpartijisks premjers.
Un kā ar ministru nomaiņu? Te savukārt problēma ir tā, ka Latvijā iemesls krēsla zaudēšanai var būt tikai pamatīgs skandāls, nevis tas, ka konkrētais cilvēks švaki strādā.
Ja nav skandāla, demisijas pieprasījums tiek sagaidīts ar neviltotu – par ko?! Tas, protams, ir traģikomiski, jo vajadzētu būt tā, ka cilvēks amatu zaudē arī tad, ja viņa darbu kāds cits vienkārši var izdarīt labāk.
Šāds modelis Latvijā nav iedzīvojies, tādēļ arī nevienu no pašreizējiem ministriem neatlaidīs.
Tad kāda vispār bijusi jēga ņurdēšanai “politikas aizkulisēs”?
Pirmkārt, vienmēr ir cilvēki, kuriem, atvainojos, nav ko darīt – jo īpaši pandēmijas pusletarģiskajā atmosfērā. Otrkārt, daudznozīmīgi kritiski publiski izteikumi ir izdevīgi pašām koalīcijas partijām priekšvēlēšanu (konkrēti, pašvaldību) kampaņu ietvaros.
Ir taču daudz ērtāk, ja vēlētājam, acis nepamirkšķinot, var teikt: jā, jā, mēs arī domājam, ka vajadzēja citādi, mēs jau iebildām, bet…
Šīs taktikas piekritējiem gan jāņem vērā, ka tai elektorāta daļai, kas ir nevis vienkārši nogurusi, bet nokaitināta, patiesībā ir vienaldzīgi visi šie koalīcijas partneru “īpašie viedokļi”. “Visi jūs esat (cenzēts – Aut.)!”
Ir dzirdēts viedoklis, ka šāda publiska grūstīšanās esot vienkārši noderīga, tā teikt, formas uzturēšanai – lai dārgie partneri apzinās, ka ārpus viņu “burbuļa” ir vēl arī citi, un neieslīgst rutīnā.
Šāds iegansts, lai gan izklausās nedaudz cinisks, ir racionālāks, tomēr ar to nevajadzētu aizrauties. Latvijas politikā – laimīgā vai nelaimīgā kārtā, tas ir cits jautājums – netrūkst ļaužu, kuri šādas spēlītes nesaprot.
Pilnvērtīgu neoficiālo komunikāciju apjoms pandēmijas dēļ ir sarucis, rezultātā samazinājusies arī iespēja pēc tradicionālās publiskās aplamāšanās draudzīgi pačalot bez “ieslēgtiem mikrofoniem”. Partneru izklupieni tiek, kā saka, ņemti par pilnu un paturēti atmiņā.
Visbeidzot loģisks jautājums: un ko visa šī jezga nozīmē sabiedrībai? Neko.
Eiropas Savienības citu dalībvalstu interesēs nav pieļaut, lai Latvijā būtu pilnīga vakcinēšanās procesa izgāšanās vai ekonomikas sabrukums. Pilnīgi nogrimt mums neļaus, pat ja visa nacionālā elite tuvāko gadu laiski pavadīs, skatoties seriālus.
Precīzāk tā: kamēr Latvijai Eiropas Savienība ir vairāk vajadzīga nekā otrādi, mēs varam rēķināties ar to, ka kādā jaukā (pareizāk sakot nejaukā) brīdī partneri uz mūsu domas titāniem sabļaus tā, ka gan darbi sāks veikties labāk, gan sīkās intrigas vismaz uz laiku tiks noliktas malā.
Jo, ja gribēsies pirms jau Saeimas vēlēšanām aplaimot vēlētājus ar “Eiropas miljoniem” iecerētajā apmērā, nāksies vien vecākos biedros ieklausīties.
