Olafs Zvejnieks: Būtu diezgan muļķīgs skats, ja desmit gāzes kuģi izmestu enkuru pie Latvijas krastiem 23
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nekā citādi kā par vētru ūdens glāzē nav iespējams nosaukt notikumus, kas saistīti ar augstas Latvijas Bankas amatpersonas – ilgtspējas virziena vadītāja Edvarda Kušnera – publikāciju “Enerģētikas zaļais mezgls” pašas LB veidotajā un uzturētajā interneta resursā “makroekonomika.lv”. Publikācijā apskatīta virkne Latvijas pašreizējās ilgtspējas politikas problēmu un to iespējamās nākotnes sekas, taču plašu publikas un politisko aprindu uzmanību piesaistīja tikai viens šīs publikācijas aspekts – mājieni vai tas, kas tika uztverts kā mājieni, ka Latvijas valdība, konkrēti – tā laika ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs un valsts galvenais enerģētikas uzņēmums “Latvenergo”, pagājušā gada vidū apmeklējot ASV, nav izmantojuši iespēju nopirkt būtiski lētāku gāzi, kas it kā esot tikusi piedāvāta.
Pretargumenti izrādās pārliecinošāki
“Pagājušajā gadā “Henry Hub” [ASV dabasgāzes tirdzniecības birža] augstākā cena vasarā bija vien 30 eiro par megavatstundu (EUR/MWh), šobrīd 8 EUR/MWh un piedāvājuma izteikšanas laikā – ap 10 EUR/MWh. Ņemot vērā saspringto situāciju LNG tirgū, tā bija pretimnākšana – dot mums iespēju iegādāties LNG no termināļa ASV… Atgādinājumam – Eiropas gāzes biržas TTF cena 2022. gada vasarā svārstījās 200–300 EUR/MWh robežās,” rakstīja Kušners. Gāzes darījums ar ASV, kā var saprast no publikācijas, būtiski samazinātu aizvadītās ziemas apkures izmaksas gan valstij, gan iedzīvotājiem un radītu arī citus ieguvumus. “Tiešo piegāžu no ASV finansiālais ieguvums Latvijai svārstās ap vienu miljardu eiro gadā,” apgalvoja autors.
Informāciju par to, ka Latvijas valdība nav izmantojusi iespēju nopirkt lētāku gāzi, uztvēra mediji, konkrēti – ziņu aģentūra LETA, kas tieši ar virsrakstu “Latvijas Bankas pārstāvis: Latvija pērn neizmantoja iespēju iegādāties lētāku sašķidrināto dabasgāzi no ASV” publicēja šo ziņu, izlaižot visus pārējos jautājumus, par kuriem diskusiju rosināja E. Kušners savā rakstā. Tieši šādā mērcē to pārpublicēja arī citi mediji, un starta šāviens politiskajai minivētrai bija izskanējis.
Savu labo vārdu metās aizstāvēt tagadējais satiksmes ministrs J. Vitenbergs, tāpat arī “Latvenergo” kategoriski liedzas par iespējām kaut ko nopirkt. Visi iesaistītie metās uzbrukumā Kušneram, izsakot pārsteigumu par Latvijas Bankas augstas amatpersonas pozīciju, kā arī neizpratni, kāpēc tagad “tiek komentēti pagātnes noteikumi un izplatīta nepatiesība”.
Jāatzīst, ka viņu argumenti izskanēja pārliecinošāk, jo kā gan būtu tik ātri iespējams nopirkt desmit kuģus ar sašķidrināto dabasgāzi Latvijas vajadzībām, ja pērnvasar absolūti nebija skaidrs, kur un kā to varētu izkraut – ASV vizītes laikā vēl nebija noticis tobrīd Baltijā vienīgā sašķidrinātās dabasgāzes termināļa konkurss par iespēju to izmantot gada pēdējā ceturksnī, bet Igaunijas Paldisku vai Somijas Inko termināļa nākotne bija vēl miglā tīta – kad tos pabeigs būvēt un kad tie spēs sākt darbu, varēja tikai minēt. Būtu diezgan muļķīgs skats, ja desmit gāzes kuģi izmestu enkuru pie Latvijas krastiem, gaidot, kamēr valdība vienojas ar Lietuvu, Igauniju vai Somiju, kur un kā tos izkraus.
Ne agrāk kā 2025. gadā
Pie vētras ūdens glāzē visvairāk vainojams pats Edvards Kušners, kurš šobrīd apgalvo, ka viņam nav bijis nodoma dot mājienus, ka pērn esot bijis iespējams nopirkt lētāko ASV gāzi. Viņš stāsta, ka pārprotami formulējumi radušies publikācijas rediģēšanas procesā – to mērķis esot bijis saīsināt rakstu, kas esot sācis tapt jau pērnajā rudenī, bet rezultātā radušies “pārāk plaši interpretējami formulējumi”. Tāpat Edvards Kušners sarunā ar “Latvijas Avīzi” apstiprināja, ka runas par ASV gāzes piegādēm Latvijai varētu īstenoties ne agrāk kā 2025. gadā – tātad arī nākamajā un aiznākamajā apkures sezonā tās nevar un nevarēs palīdzēt cīņā ar apkures cenām.
Pat ja tā, var saprast gan medijus, gan politiķus, ka salīdzinājumi un argumentēšana ar 2022. gada gāzes cenām ASV un Eiropā ir norāde uz to, ka pastāvēja iespēja izmantot šo cenu starpību jau pērn. Savukārt pārmetumi par Latvijas pasivitāti sarunās ar ASV balstīti kādā pērnvasar notikušā sanāksmē Fiskālās disciplīnas padomē, uz kuru aicināti ierasties daudzi valdības pārstāvji, bet atnācis tikai viens.
Sanāksmē izskanējuši viedokļi par “Latvenergo” līgumu ar ASV uzņēmumiem, taču vēlāk uzņēmuma aktivitāte esot apdzisusi, jo tā rīcībā neesot bijis pietiekami pilnvaru šādu līgumu slēgšanai, te nepieciešams valdības akcepts, bet tāds neesot dots. Protams, akmeni par vētras izraisīšanu var mest arī mediju dārziņā, jo informāciju bija iespējams arī pārbaudīt un konkretizēt, taču jāatzīst, ka arī šo rindu autors Kušnera publikācijas sadaļu par gāzes piegādēm uztvēra tieši tāpat kā LETA un Vitenbergs.
Latvijas Banka maina kursu
Ko tad politiskā vētra izmetusi krastā, izņemot atziņu, ka pat augstas Latvijas Bankas amatpersonas nejēdz formulēt savu viedokli tā, lai sabiedrība spētu to uztvert atbilstoši rakstītāja nodomam? Pirmkārt, tā ir visai interesanta diskusija par to, vai valdība ir izmantojusi visas iespējas ilgtermiņa gāzes piegāžu nodrošināšanā. Kušneraprāt, enerģijas cenu stabilitāte būtu sasniedzama tieši šādi, savukārt “Latvenergo” uzskata, ka slēgt ilgtermiņa piegāžu līgumus nepamatoti augstu gāzes cenu periodā ir pārāk liels risks, no tā esot atrunājuši arī piesaistītie gāzes tirgus konsultanti no ASV. Kuram taisnība – to pierādīs jau 2023. gada vasara, kad noskaidrosies, par kādām cenām Latvijai izdosies iepirkt gāzi nākamajai ziemai.
Otrkārt, izskanējušas aizdomas, ka Latvija turpina “dancot ap “Latvijas gāzes” pusdzīvo rumpi. Proti, ka Latvijā ir aprindas, kas cer uz gāzes piegāžu atjaunošanos no Krievijas, un, kā raksta autors, viņam pat trūkstot vārdu, lai izteiktu savu viedokli par šādiem nodomiem, protams, ja tādi tiešām pastāv. Visbeidzot, Kušnera publikācija iezīmē faktu, ka Latvijas Banka, kas Einara Repšes un Ilmāra Rimšēviča laikos bija viens no ticības “brīvā tirgus neredzamās rokas” regulējošā spēkā adeptiem, Mārtiņa Kazāka laikā arvien vairāk kļūst par sociāli atbildīgas valsts ideju paudējiem.
“Naiva paļaušanās uz “tirgus spēkiem” nozīmē vien augstas cenas un neprognozējamu attīstību” – šie vārdi kombinācijā ar aicinājumiem pēc daudz aktīvākas valsts iejaukšanās gan energoresursu tirgus cenu regulēšanā, gan arī mājokļu energoefektivitātes politikas īstenošanā, gan daudzos citos samilzušos enerģētikas tirgus jautājumos skan gandrīz revolucionāri.
“Latvijas politikā iedzīvojies netikums neērtu dialogu ar sabiedrību un lobija organizācijām par nepopulārām, bet savlaicīgām reformām aizstāt ar situācijas eskalāciju līdz krīzei ar sekojošu tās apņēmīgu risināšanu, nepopulāros lēmumus pamatojot ar krīzes novēršanu un ārēju ietekmi. Tā ir sociāla un ekonomiska cena par politisku komfortu,” raksta E. Kušners, un šajā jautājumā gan ir grūti viņam nepiekrist.
Problēmu risināšana tikai tad, kad tās nobriedušas jau līdz pārsprāgt gatava augoņa stāvoklim, ir labi pazīstama un ielaista pārvaldes slimība un, pilnīgi iespējams, viens no iemesliem, kādēļ nekādi nespējam panākt Igauniju un esam nogulējuši Lietuvas aizsteigšanos mums priekšā daudzos jautājumos. Tikai šīs skaļi izteiktās atziņas dēļ vien minēto publikāciju ir vērts lasīt.
