Māris Zanders: Vētra ūdens glāzē 46
Viļņošanās par to, ka Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece šonedēļ neatrada laiku sarunai ar jauno Krievijas vēstnieku Latvijā, manuprāt, ir pārspīlēta.
Protams, mēs redzam, ka tiekas, sarokojas, sarunājas arī tādu valstu pārstāvji, starp kurām attiecības nav draudzīgas. ASV un Irānas, Ķīnas un Japānas, Indijas un Pakistānas diplomāti utt. Tāpat mēs redzam, ka, lai cik svarīga būtu kontaktu uzturēšana, ja viena no pusēm, teiksim tā, nodara otrai gauži, tad parādās pauze, turklāt ne vienmēr glīti un gludi noformēta. Piemēram, diez vai jāpierāda, cik svarīgas Meksikai ir labas attiecības ar ASV, tomēr, kad Donalds Tramps sarunāja to, ko sarunāja, Enrike Penja Njeto tikšanos atcēla.
Protams, var teikt, ka Mūrnieces žests bija nedraudzīgs. Tikai tad gribētu dzirdēt konkrētus piemērus par Krievijas draudzīgiem žestiem pret Latviju. Man vairāk Jevgeņija Lukjanova iepazīšanās vizītes pie Latvijas amatpersonām saistās ar ziņu par Krievijas jaunu vēršanos pret Latvijas pārtikas ražotājiem. Starp citu, ļoti nediplomātiska sakritība laikā, uz kuras fona vēstnieka runas par “atkusni” abu valstu attiecībās izklausās pēc ņirgāšanās.
Mūrniecei tiek pārmests, ka viņa ignorējusi faktu, ka ir nevis vienkārši parlamenta deputāte, politiķe, bet otrā augstākā valsts amatpersona, kas uzliekot citus pienākumus. Tad jāatgādina, ka atšķirīgi ārpolitiski žesti dažādos varas atzaros nav nekas neparasts. Piemēram, Baraka Obamas prezidentūras laikā ASV Kongress uzsvērti ielūdza un sarīkoja ovācijas Izraēlas premjeram Benjaminam Netanjahu, labi zinot, ka Obamas attieksme pret šo kungu ir rezervēta. Jo parlamenta vadībai bija atšķirīgs viedoklis. Pieļauju, ka vairāku Eiropas valstu līderi un diplomāti savulaik ir smagi nopūtušies, saskaroties ar citu varas atzaru, tostarp parlamentāriešu atšķirīgu attieksmi pret cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā vai jautājumu par to, kā vērtēt turku un armēņu attiecību epizodes, bet tāda nu demokrātija ir.
Saprotu argumentu – lai stiprākas valstis dara, kā grib, savukārt mums nav jāskrien lokomotīvei pa priekšu. Droši vien. Bet mēs arī neskrienam. Daži segmenti publiskās retorikas telpā var radīt iespaidu par zināmu histēriskumu, tomēr patiesībā Latvijas nostāja pret Krieviju ir izsvērta. Piemēram, ja paveras, kādi tik Krievijā izdoti “brīnumi” ir pārdošanā Rīgas grāmatveikalos, jāsecina, ka esam visnotaļ flegmatiski labā nozīmē. Tāpat Latvijas amatpersonas, tostarp Saeimas vadība, ir bijušas pragmatiskas attiecībās ar Centrālāzijas un Aizkaukāza reģiona režīmiem.
Draudzīgiem žestiem ir jēga tad, ja var kaut pārredzamā nākotnē prognozēt attieksmes maiņu no pretējās puses. Krievijas gadījumā tā nav. Un ne jau tāpēc, ka Kremļa saimnieki ceļas un gulstas ar vienu domu – kā apgrūtināt dzīvi Baltijai? Atvainojos par banalitāti, tā ir milzīga valsts, kuras vadībai netrūkst citu, ar ārpolitiku nesaistītu, arī pašradītu (ekonomika, cīņas starp grupējumiem varas hierarhijā u. c.) problēmu. Un ar to risināšanu Krievija arī šogad, nākamgad nodarbosies. Domāju, ka nebūs saasinājuma attiecībās, bet nebūs arī “atkušņa”. Nekādus bonusus apmaiņā pret draudzīgākiem žestiem mēs nesaņemsim nedz kravu pārvadājumos, nedz enerģētikā, tie nemazinās arī Kremļa vēlmi bojāt nervus Rietumiem, un šajā procesā mēs esam pārāk neliels saskaitāmais, lai mūsu dēļ Kremlis īstenotu niansētāku politiku, kaut kādus izņēmumus tieši Latvijai.
No šā viedokļa raugoties, nekāda traģēdija nebūtu notikusi, ja Mūrniece ar Lukjanovu būtu tikusies, un nekāda traģēdija nav notikusi, ja nav tikusies. Pārmetumi viņai vairāk saistīti ar iekšpolitiskās konkurences saasināšanos, partijām ieejot vēlēšanu ciklā. Arī tas nav nekāds grēks, politika ir politika, tikai svarīgi būtu, lai partijas šajā ziņā neaizspēlējas pārāk tālu vienā vai otrā virzienā. Jo Kremlim par šādiem vingrinājumiem patiesībā nav nedz silts, nedz auksts, toties gaisotni Latvijas sabiedrībā tie ietekmē būtiski.
