Vētra soctīklos: “Izjūtu dziļu kaunu, ka mammai sūdzējos par savu “grūto ikdienu”! Vai audzināt bērnu šodien ir vieglāk, nekā 1985. gadā? 73
Kāda māmiņa sociālajos tīklos ievietoja sirdi plosošu atzīšanos un salīdzinājumu, kā ar mātes rūpēm tiek galā šodienas mamma un sievietes 1985. gadā, sociālajos tīklos izvēršot īstu vētru un viedokļu jūru. Vai piekrīti viņas rakstītajam?
Santa raksta: “Biju aizbraukusi ar meitu uz pāris dienām pie savas mammas nedaudz atpūsties no ikdienas rutīnas, zinot, ka, kamēr viņa veiks omes pienākumus, man būs vairāk laika sev, nebūs jāgatavo ēst, varēšu pagulēt, palasīt, uzlikt masku utt.
Tad kādā laiskā atpūtas brīdī, kamēr meita gulēja diendusu, ar mammu dzērām tēju un runājāmies. Vairāk runāju es par to, cik sāku justies nogurusi, izpumpēta, sāp rokas un mugura, ka trūkst laika tikai sev, vīram un draudzenēm utt. Mamma mani, protams, uzklausīja, māja ar galvu, izteica dažas mierinošas un uzmundrinošas frāzes, ka būs jau labi…taču viņas acīs nesaskatīju tik ļoti gaidīto pilnīgas sapratnes pilno “jā, es Tevi pilnībā saprotu, man bija tāpat” skatienu.
Vai piekrīti viedoklim, ka šodienas mammām dzīve ir vieglāka?
Un tad es viņai pajautāju: “Bet kā Tev bija, kad mēs ar brāli bijām mazi? Tev nebija identiski?” Un mamma teica apmēram sekojošo, ka īsti neatceroties, ka būtu bijis smagi, grūti, nogurdinoši, kaitinoši, iztukšojoši utt. Jā, protams, mēs esam paniķojušies, pastrīdējušies, bet tas jau piederas pie lietas, tā jau ar bērniem ir.
Viņa to vienkārši pieņēma, ka tā tas ir, ka tas ir viņas pienākums ar to visu tikt galā- gan bērnu audzināšanu, gan mājas solis utt.”
Tajā brīdī es mammai teicu, ka noteikti tajos laikos viņai bija spēcīgāka nervu sistēma, jo dzīves ritms un apkārt esošā sociālā pasaule bija daudz rimtāka un ka notiekti mēs kā bērni bijām daudz mierīgāki un ne tik uzmanību pieprasoši, kā šī gadu tūkstoša bērni. Viņa ieteicās, ka iespējams tā varētu būt un mūsu saruna mierīgi aizplūda citās tēmās.
Un šonakt es nevarēju gulēt, jo atkal aizdomājos par mums kā 2021. gada mammām un manu mammu tālajos 1980tajos.
Sāksim jau ar pašu bērna dzimšanas brīdi- manai mammai nebija dūlas, līguma vecmātes, privātas ģimenes palātas un vīra blakus- viņa bija jauna, viena palātā kopā ar vēl trim kunkstošām dzemdētājām, bērnu pēc dzemdībām uzreiz aiznesa uz citu telpu un atnesa tikai uz barošanām, ar vīru viņa samājās pa slimnīcas logu.
Vecākiem nebija savas automašīnas, kuru ar ziediem un baloniem izgreznot un mani vest mājās jaunā stilīgā autobeņķītī- viņus atveda kaimiņš ar žiguli, mani turēja klēpī un neviens nebija piesprādzējies.
Vecākiem nebija skaistas privātmājas, kur ir pietiekoši daudz telpas, lai mamma varētu kaut uz brītiņu pabūt viena un pameditēt, lai atgūtu savu emocionālo līdzsvaru- viņi manu pirmo dzīves gadu dzīvoja pie mammas vecākiem, kur vienā istabā dzīvoja ome ar opi, otrā mammas māsa ar meitu un trešajā mana mamma ar tēti un mani. Vēlāk mēs pārvācāmies uz vienistabas dzīvokli, kur četri cilvēki dzīvojām veselus 10 gadus.
Tur nebija šika vanna, kuru 5 minūtēs piepildīt ar siltu ūdeni, iemest stendera smaržīgo bumbu, sadegt sveces un pavadīt 15/20 minūtes, turot sejas masku, lasot glancētu žurnālu un malkojot vīnu – tur bija vanna, bet siltais ūdens bija jāsilda vairākos grāpjos uz gāzes plīts, un tad pirmie vannā gājām mēs ar brāli, tad jau atdzisušā un ne visai tīrā ūdenī gāja tētis un mamma.
Mammai nebija automātiskās veļas mašīnas un žāvētāja, kā arī veļas pulveris krāsainam, baltam, delikātam un vilnas apģērbam – veļu mazgāja ar rokām, ar veļas ziepēm, atkal jau ūdenī, kas sildīts uz gāzes plīts.
Mammai nebija eko šmeko Moony pamperi, kas ir elpojoši un neļauj iekaist bēbja dupsim- bija auduma autiņi, kurus viņa mazgāja ar rokām, atkal sildot ūdeni grāpjos uz gāzes plīts.
Mammai nebija babybjorni un super duper viegli un ērti salokāmi rati- bija parasti čehu rati (pēc kuriem bija jāstāv rindā pāris mēneši) ar smagu metāla rāmi, kas bija jāstiepj uz trešo stāvu, jo lifta nebija.
Mammai nebija mobilā telefona (nebija pat parastā mājas telefona), kurā iegūglēt jebkuru par bērnu audzināšanu interesējošu jautājumu un zibenīgi saņemt atbildi vai arī tad, ja uznāk besis, pasūtīt pusdienas no Wolta vai Bolta. Viņai bija jāgatavo ēst katru dienu pašai un arī pēc produktiem jādodas pašai- neviens tos nepiegādāja ar Barboru vai Nuko. Un jāiet ar kājām vai jābrauc ar autobusu, jo kā jau minēju, mums nebija auto, nemaz nerunājot par to, ka gan mammai, gan tētim būtu katram savs auto.
Mammai nebija i-robota, kurš iztīra māju gan ar sauso, gan slapjo mazgāšanas funkciju- viņai pat sākumā nebija putekļu sūcēja, grīda bija jāslauka ar slotu un pēc tam jāmazgā ar grīdas lupatu, kas nebija “nosūcama” spainī, netīrajai lupatai nepieskaroties, bet gan tas bija vecs T krekls, no kura ūdens “jāizgriež” ar rokām.
Mammai nebija datora un interneta, kur onlainā pieslēgties “Laimīgo mammu skolai” un gūt atbalstu, iedvesmu un uzmundrinājumu, ka viņa ir laba mamma un veiksmīga, skaista, seksīga sieviete. Nebija Secretescapes, Aboutyou, Amoralle u.c. vietnes, kur pasūtīt jaunas šmotkiņas un vešiņas, kas uzlabotu pašsajūtu un vairotu sievišķību. Viņa pat gribot un ar naudu makā nevarēja nopirkt tādu apakšveļu, kādu vēlējās, jo tādas vienkārši veikalos nebija vai arī ja bija, tad mammai nebija attiecīgo talonu vai blata.
Un es, sēžot ērtā dīvānā, klausoties spotifaja mīļāko pleilisti, malkojot bezkofeīna kafiju ar Oddly good barista pienu, ar korejiešu pačiem zem acīm, itāļu matu masku zem mīksta Zara home augstākās kvalitātes kokvilnas dvieļa uz galvas, klausoties kā i-robots tīra blakus istabu, dzirdot kā veļasmašīna mīlīgi dūc, mazgājot bēbja nošmulētās drēbes un vienlaicīgi žāvētājs žāvējot izmazgātos dvieļus, vērojot kā dārzniece “mulčē” dekoratīvās dobes un pie vārtiem piebrauc DPD, atvedot Gemosa gardumus un Incha zābakus….sevī izjūtu dziļu kauna sajūtu par to, ka mammai pirms mēneša pasūdzējos par savu “grūto ikdienu”.”
