Veterinārmedicīnu var studēt, ja interesē par to deg acis 2
“Pasaulē veterinārārsta profesija ir ļoti prestiža, un pamazām tā tāda kļūst arī Latvijā,” stāsta Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) veterinārmedicīnas fakultātes dekāns Ilmārs Dūrītis. “Neraugoties uz to, ka studiju programma ir ilga, grūta un dārga, fakultātē studējošo skaits palielinās.”
Veterinārmedicīna jāstudē ilgāk nekā daudzas citas nozares – studijās jāpavada seši gadi, lai beigās iegūtu veterinārārsta kvalifikāciju un tiesības iestāties doktorantūrā, jo maģistrantūras šajā nozarē nav. “Skatos uz saviem studentiem un redzu – gandrīz visiem deg acis interesē par veterinārmedicīnu. Un tam tā jābūt, citādi nav lielas jēgas studēt,” spriež I. Dūrītis.
Tā kā veterinārmedicīna ir viens no medicīnas sānu zariem, arī topošajiem veterinārārstiem jāmācās anatomija – tā gan ir dzīvnieku anatomija, kas studentiem šķiet viens no sarežģītākajiem priekšmetiem. Jāapgūst arī morfoloģija, fizioloģija, patoloģija, slimību diagnostika un ārstēšana. “Veterinārmedicīnā ir vēl viena ļoti svarīga joma – pārtikas drošība. Liela daļa pārtikas produktu nāk tieši no dzīvnieku valsts, un veterinārārsts kontrolē, lai dzīvnieku infekcijas nepāriet uz cilvēkiem. Svarīga joma ir arī dzīvnieku labturība.”
Fakultātes absolventi var strādāt ne tikai veterinārārstu praksēs, bet arī pārtikas ražošanas uzņēmumos, lielveikalu ķēdēs, laboratorijās, Pārtikas un veterinārajā dienestā un citās iestādēs. Daļa absolventu strādā nopietnos zinātniskos projektos, piemēram, medikamentu izstrādē, cilmes šūnu izmantošanā. Vai eksotiskus dzīvniekus, piemēram, krokodilus, fakultātes absolventi arī prastu ārstēt? I. Dūrītis attrauc, ka ne. Studenti gan nedaudz mācoties arī par eksotiskajiem dzīvniekiem, tomēr studijās uzsvars ir uz Latvijā biežāk sastopamajām radībām.
Lopu dakteru trūkst
Tā kā konkurss uz studiju vietām ik gadu kļūst lielāks, fakultātei ir iespēja atlasīt labākos nākamos studentus. Pirmajā kursā budžeta grupā ik gadu uzņem 50, bet par maksu – 30 censoņus. Aizpildītas arī visas maksas vietas. Parasti gan jau pirmajā pusgadā atbirst līdz pat desmit studentiem. Grūts ir arī 3. kurss, kad studenti sāk piedalīties dzīvnieku operēšanā.
I. Dūrītis atzīst, ka interese par veterinārmedicīnas studijām saskan ar situāciju lauksaimniecībā: gadsimtu mijā, kad bija lielākā krīze lauksaimniecībā un samazinājās lauksaimniecības dzīvnieku skaits, arī studentu skaits fakultātē strauji kritās un nebija iespējams aizpildīt pat budžeta vietas.
Tagad, kad lauksaimniecība kļūst par modernu biznesa nozari, studentu netrūkst. Dekāns neslēpj – kamēr pilsētās ir gana liela veterinārārstu konkurence, laukos “lopu dakteru” trūkst, jo daudzi absolventi izvēlas strādāt ar eksotiskajiem un mīļdzīvniekiem, nevis lopiem.
“Laukos strādāt, protams, ir grūtāk. Jābrien dubļi. Turklāt zemnieks bieži vien nav pietiekami maksātspējīgs, lai adekvāti atalgotu veterinārārstu,” stāsta I. Dūrītis. “Taču, prasmīgi strādājot, sadarbojoties ar lielajiem zemniekiem, arī ārpus pilsētas veterinārārsts var ļoti labi nopelnīt. Grūtāk ir strādāt ar naturālajām saimniecībām. Kopumā, ja veterinārārsts ir labs speciālists, kas notur augstu pakalpojumu līmeni, viņš būs pieprasīts un labi pelnīs. Un viņam labi samaksās arī mazo saimniecību īpašnieki,” piebilst A. Mālniece.
Studijās – daudz prakses
I. Dūrītis uzsver, ka ārstēt dzīvu dzīvnieku studenti var tikai no 3. kursa, kad topošie veterinārārsti dodas uz LLU mācību un pētījumu saimniecību “Vecauce”. Pirmajos divos studiju gados studenti mācās apieties ar dzīvniekiem, dežurējot Veterinārmedicīnas fakultātes dzīvnieku stacionārā. Praktiskās apmācības tikmēr notiek anatomikumā. Kad tajā ieskatāmies, tur valda spēcīga formalīna un “vēl kaut kā” dvaka, studenti ar pasniedzēju aplūko formalīnā mērcētu suņa galvu – studē, kā izskatās deguna dobums. Skats, maigi sakot, nav sevišķi patīkams, taču I. Dūrītis apgalvo, ka ar laiku studenti un pasniedzēji pierod gan pie šeit valdošajiem skatiem, gan specifiskā gaisa.
Vēlākajos kursos praktiskās apmācības notiek arī fakultātes klīnikā. Visgarākā prakse ir sestā kursa beigās, kad uzsvars likts uz darbu ar lauksaimniecības dzīvniekiem. Tad studentiem jāmācas diagnosticēt slimības, veikt dažādas manipulācijas, piemēram, injekcijas.
Praksē ārpus augstskolas studenti strādā kopā ar veterinārārstu, kurš jaunajiem uztic veikt dažādus uzdevumus patstāvīgi vai arī asistēt. I. Dūrītis teic, ka veterinārārsti ir ļoti atsaucīgi, piedāvājot studentiem prakses vietas.
Tagad gan studiju programma tiek mainīta – gan iestrādājot tajā šā brīža veterinārmedicīnas aktualitātes, gan arī nosakot, ka prakses pie veterinārārstiem sāksies vēlāk – pirmajos kursos studenti praktiskās iemaņas apgūs augstskolā mācībspēku uzraudzībā. Līdz ar to turpmāk studenti vairāk strādās fakultātes klīnikā un tikai 6. kursā dosies praksē ārpus augstskolas.
Vidusskolēniem, kuri vēlētos studēt veterinārmedicīnu, I. Dūrītis iesaka jau skolas laikā čakli mācīties ķīmiju un bioloģiju. Ja vidusskolā tiek piedāvātas vairākas mācību pro-grammas, labāk izvēlēties to, kurā ir vairāk stundu dabaszinībās.
Fakti Veterinārmedicīnu Latvijā iespējams studēt tikai LLU. Ja neizdodas iekļūt budžeta grupā, veterinārmedicīnas studijas izmaksā 1800 latus gadā. Bakalaura līmenī pieejamas tikai pilna laika studijas. Doktora pilna laika studijas izmaksā 1200 latus gadā, bet nepilna laika – 700 latus gadā. Latvijā izdotais veterinārārsta diploms tiek atzīts visā Eiropas Savienībā. |
Viedokļi
Kāpēc izvēlējāties veterinārmedicīnas studijas?
Zane Sļipecka, studē 4. kursā: “Saistīja medicīna, bioloģija, patika dzīvnieki. Skolā man ne pārāk labi veicās ķīmijā, tāpēc to 12. klasē LLU sagatavošanas kursos mācījos papildus. Pēc studijām mani vairāk interesētu darbs ar lielajiem dzīvniekiem, taču nāku no Vecumnieku novada Skaistkalnes, kur ceru rast darbu pēc studijām, un tur ir maz lauksaimniecības dzīvnieku, tā ka, iespējams, nāksies strādāt ar mājas mīluļiem. Varbūt arī nāksies mainīt dzīvesvietu, lai strādātu savā profesijā. Zinu, ka darbs ar lielajiem dzīvniekiem skaitās grūtāks, taču šovasar biju praksē pie veterinārārsta Raita Krūmiņa, kurš mācēja mani iedrošināt, ka arī es to spētu.”
Raitis Blaums, studē 6. kursā: “Studēt šo jomu izvēlējos, mācoties 8. klasē. Mani interesēja medicīna, skolā padevās ķīmija. Veterinārmedicīnu izvēlējos tāpēc, ka manai ģimenei Balvu novadā pieder lauku saimniecība. Nodarbojamies ar piena lopkopību. Apkaimē ir maz veterinārārstu, tāpēc lopu veselības uzturēšanā nācies daudz darīt pašam. Vietējie iedzīvotāji jau gaida, kad pabeigšu studijas un nākšu strādāt.”
