Veterinārārstam jākļūst par fermas ekonomistu 2
Autors: DR. Vita Būde-Gaile piena fermu auditore, a/s “Dimela Veta”
Ir patiess prieks lasīt “Latvijas Avīzē” publicēto rakstu “Piensaimnieki atskatās uz aizvadīto gadu” par lielāko un veiksmīgāko Latvijas piena saimniecību īpašnieku sasniegumiem un praksē gūtajām atziņām, ka “govs ģenētisko potenciālu var izmantot vien tad, ja to pareizi un labi baro”.
Nenoliedzami, govs organisma fizioloģisko īpatnību un labturības principu pārzināšana atmaksājas. Diemžēl lielākā daļa saimniecību tik labus rezultātus nesasniedz, jo uzskata, ka visu ēdināšanas prasību apmierināšana saskaņā ar speciālista sastādīto barības devu ir “pārāk dārgs prieks”, kuru ne vienmēr var atļauties. Un šāds viedoklis ir populārs. Ekonomēt uz dzīvnieka vajadzību apmierināšanu ir nepieņemami, jo šāda veida “ekonomija” drīzā laikā pārvērtīsies īstā “izdevumu jūrā “– pirmkārt, vielmaiņas saslimšanu ārstēšanai. Sabalansēta un pilnvērtīga ēdināšana nav investīcija, bet gan parasti ikdienas izdevumi, kurus atmaksās paši dzīvnieki ar labu izslaukumu un minimālām ārstēšanas izmaksām.
Tāpat uzskatu, ka ikvienas saimniecības ilgtspējīgas saimniekošanas stūrakmens ir dzīvnieku īpašnieka un apkalpojošo speciālistu sadarbība. Veterinārārsti labi pārzina dzīvnieku fizioloģiskās vajadzības un parasti tiek aicināti tikai gadījumos, kad nepieciešama dzīvnieku nekavējoša ārstēšana. Taču ar to vien ir par maz. Intensīvas lopkopības apstākļos vissvarīgākā ir tieši konsultācija un ieteikumi turpmāku saslimšanas gadījumu nepieļaušanai, un te ir vistiešākā saikne ar pilnvērtīgu un sabalansētu ēdināšanu. Tātad speciālistiem jāpaplašina savas profesionālās varēšanas spektrs. Būtu jāpalīdz fermerim identificēt “caurumu maisā” jeb šīs saimniecības vājāko ražošanas posmu, kas nenes peļņu, bet zaudējumus. Saimnieki joprojām par maz uzmanības velta cietstāvošām govīm un telīšu ataudzēšanai. Daudzas lietas notiek pašplūsmā. Kopējais saimniekošanas rezultāts, neskatoties uz sasniegto labo izslaukumu, nav apmierinošs, jo izrādās, ka ir bijusi pārāk liela izdevumu daļa, piemēram, teļu slimību ārstēšanai.
Pagātnei pieder modelis, kad katrs speciālists piena fermā darbojās atsevišķi: ārsts ārstē, slaucējs slauc un grāmatvedis rēķina. Visiem speciālistu ieteikumiem ir jābūt saskaņotiem un ekonomiski pamatotiem un jāveicina fermas zaudējumu kritums ilgtermiņā. Tēlaini izsakoties, veterinārārsts var kļūt par fermas īpašnieka ekonomistu, jo tikai veselīgi dzīvnieki nes peļņu!
Pēc fermu auditu laikā novērotā var teikt, ka vislabākos rezultātus uzrāda tās fermas, kur speciālisti darbojas vienoti, bet fermas īpašnieks personīgi iesaistās ikdienas darbu pārvaldīšanā.
