Latviešu vienību nivelēšana? 14
Pērn uz 9. maija svinībām Maskavā netika uzaicināts 130. Latviešu strēlnieku korpusa un Latviešu partizānu brigāžu veterānu biedrības vadītājs Alberts Pāže, kurš gan esot saņēmis ielūgumu, taču vēlāk viņa vieta ierādīta citam veterānam. 130. Latviešu strēlnieku korpusa un Latviešu partizānu brigāžu veterānu biedrības pārstāvis Jānis Ivars Kasparsons norāda, ka biedrībā pašlaik esot 64 biedri – 43 korpusa veterāni un 21 bijušais partizāns. Viņam radies iespaids, ka krievu kara pensionāru biedrības mēģina mazināt latviešu devumu kara uzvarā. Viņš uzsver, ka vienīgā nauda, ko saņemot biedrības biedri no Krievijas, esot 90 gadu jubilejā – tad pie jubilāra braucot vēstnieks un pasniedzot dāvanu. Atšķirības sociālajās garantijās esot tāpēc, ka biedrības dalībnieki ir Latvijas pilsoņi, bet V. Norvinda vadītās biedrības pārstāvji lielākoties esot Krievijas pilsoņi. Kasparsons apgalvo – lai mazinātu šo nevienlīdzību, sociālās garantijas sarkanās armijas veterāniem, kuri ir Latvijas pilsoņi, būtu jāsniedz Latvijas valstij. Viņš uzsver, ka biedrība varot pastāvēt, jo tā saņem ziedojumus, esot arī bijušie korpusa dalībnieki no Izraēlas, kas sniedzot dāsnus ziedojumus. “Mūsu biedrība turēsies vēl četrus vai piecus gadus, tad ar to ir cauri, jo biedri jau ir cienījamā vecumā,” piebilst Kasparsons.
Vēsturniece un sociālās atmiņas pētniece Vita Zelče norāda, ka veterāni mūsdienu Krievijas vēsturē esot kā spēļu kauliņi. “Piešķirt pabalstus, apsveikuma kartītes un dalīt apbalvojumus, no vienas puses, ir pareizi. Veterānus neviens ģeopolitiski neapdraud. Tomēr jāatceras, ka pret nacismu cīnījās ļoti daudzas valstis, bija pretošanās kustības – to spēku bija ļoti daudz un ne jau viena PSRS. No Krievijas puses tiek aizmirsts, ka 201. Latviešu strēlnieku divīzija pie Maskavas panāca izšķirošo lūzumu karā, bet par to tiek runāts maz,” piebilst V. Zelče. Viņa norāda, ka kara sākumā šajā divīzijā lielākoties bijuši Latvijas pilsoņi. “Liela daļa no divīzijā karojušajiem atbalstīja komunistisko režīmu, bet tā bija viņu pašu izvēle,” spriež V. Zelče. Tomēr viņa atgādina – tiekot aizmirsts, ka 1944. gadā PSRS Latvijā mobilizēja cilvēkus karam sarkanās armijas rindās, kas tāpat kā latviešu iesaukšana leģionā uzskatāms par Hāgas konvencijas pārkāpumu. Viņa arī atzinīgi vērtē prezidenta A. Bērziņa samierināšanas politiku. Tomēr Rīgas mēra Nila Ušakova politiku veterānu jautājumos vērtē kā šķeļošu, jo viņš pie sevis aicina un pasākumus rīko tikai sarkanās armijas pusē karojušajiem karavīriem. “Politiskajā līmenī šķelšanās turpinās,” rezumē V. Zelče.
