Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisijas atjaunošanas plāni izgāzušies 7
Krievijas agresīvās ārpolitikas dēļ iesaldētās Latvijas – Krievijas vēsturnieku komisijas darba atsākšana atliekama uz laiku, kad normalizēsies starpvalstu attiecības, izlēmis Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents Ojārs Spārītis. Kopš februāra beigām komisija vairs neatrodas Latvijas Valsts prezidenta kancelejas, bet jau LZA paspārnē. Pirms mēneša Spārītis bija entuziasma pilns atjaunot komisijas darbību, taču izrādījies, ka Latvijas vēsturnieki nevēlas tajā iesaistīties.
Neilgi pēc institūcijas pārņemšanas, aprīļa sākumā akadēmiķis Spārītis uzsvēra, ka komisijas gadījumā ir runa par intelektuālo sadarbību ar “zinātniskās diplomātijas iezīmēm” (“Vēsturnieki uz “zinātniskās diplomātijas” takas”, “LA” 6. aprīlī). Februāra un marta mijā LZA prezidents ar Ārlietu ministrijas (ĀM) atbalstu vairākas dienas bija uzturējies komandējumā Maskavā, kur līdzās vispārējiem Latvijas un Krievijas zinātnieku sadarbības jautājumiem pārrunāta arī iespēja atdzīvināt divpusējo vēsturnieku komisiju. Minētā komisija tika izveidota 2010. gada decembra beigās, Latvijas Valsts prezidentam Valdim Zatleram viesojoties pie Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva. Mērķis bija cēls – akadēmiskā līmenī diskutēt par Latvijas un PSRS attiecībām 20. gadsimtā, kā arī sagatavot kopēju dokumentu krājumu “Latvijas Republikas un PSRS ekonomiskās un politiskās attiecības un kultūras sakari starpkaru periodā 1918 – 1939”. Tomēr tāpat jau ne pārāk intensīvais komisijas darbs apstājās 2014. gada vasarā, sākoties Krievijas agresijai Ukrainā, kad komisijas locekļi Latvijā sāka viens pēc otra no komisijas atkrist un beigās tika nobalsots par darbības apturēšanu.
Pagājušā gada augustā pēc Latvijas un Krievijas starpvaldību komisijas tikšanās Rīgā satiksmes ministru līmenī atsākās runas, ka komisija varētu atdzimt citā administratīvā pārraudzībā un citā sastāvā. Šā gada 21. februārī tika parakstīta vienošanās, ar kuru LZA pārņēma komisiju no Valsts prezidenta kancelejas un ieguva tiesības veidot tās jauno sastāvu.
Tomēr tagad Spārīša kungs, jautāts par procesa virzību, secina: “No daļēji izjukušās Latvijas un Krievijas Vēsturnieku komisijas neviens tās loceklis nav izrādījis aktivitāti nedz pirms pārnākšanas LZA paspārnē, nedz pēc tam. Ņemot vērā šā brīža situāciju starpvalstu attiecībās un Latvijas valsts ārpolitisko un izglītības un zinātnes darbu koordinējošo iestāžu ieteikumus, kā arī LU Vēstures institūta direktora Gunta Zemīša viedokli, līdzšinējās komisijas darbs ir pārtraukts un jaunas darbaspējīgas komisijas veidošana ir atlikta uz laiku, kad būs normalizējušās starpvalstu attiecības. Ja radīsies atbilstoša politiskā situācija komisijas darba atjaunošanai, tad tas tiks atjaunots.”
Guntis Zemītis apstiprina, ka saņēmis no ZA prezidenta piedāvājumu izstrādāt vadlīnijas un mērķus atjaunotas komisijas darbam, taču atteicis, jo “tas ir ne tikai akadēmisks, bet arī morāles jautājums”. Vēlēdamies vispirms noskaidrot kolēģu, potenciālo komisijas locekļu viedokli, Zemītis veicis aptauju paša vadītajā LVI, kā arī lūdzis to izdarīt LU Vēstures un filozofijas fakultātē, Okupācijas muzejā un Kara muzejā. “Nedz to vēsturnieku, kas profesionāli nodarbojas ar 20. gadsimta vēstures pētniecību, nedz attiecīgo pētniecības iestāžu skaits nemaz nav tik liels,” skaidro institūta vadītājs. Izrādījies, ka visās minētajās pētnieciskajās iestādēs vēsturnieku vairākums izteicies noraidoši. Tikai burtiski divi vai trīs vēsturnieki pieļāvuši, ka šādai komisijai būtu kāda perspektīva. “Absolūtā vairākuma viedoklis, ka šobrīd tādas komisijas atjaunošana nav lietderīga, sakrīt arī ar manu personīgo pārliecību. To arī uzrakstīju atbildē ZA prezidentam,” tā Zemītis. Viņš piebilst, ka aptaujāto vēsturnieku ieskatā komisijas atjaunošana būtu nevajadzīgs, naivs reveranss Krievijai. Jāņem vērā, ka jebkuru starptautisko sadarbības formu kaimiņvalsts šobrīd cenšas izmantot, lai parādītu, ka “nekas nav noticis” un ne Krimas aneksija, ne agresija Ukrainā tai nekādu starptautisko izolāciju nav sagādājusi.
LU Vēstures un filozofijas fakultātes mācībspēks, Eiropas starpkaru laika vēstures pētnieks Raimonds Cerūzis, apstiprinot, ka fakultātē šāda aptauja notikusi, aizrāda: “Manuprāt, sadarbības atsākšana pašreizējos starptautiskajos apstākļos nozīmētu skaidru politisku manifestu ārpasaulei – mēs esam gatavi sadarboties ar Krieviju. Ir taču pilnīgi skaidrs, ka Krievija prastu to izmantot savās politiskajās interesēs, propagandai, lai kā tas arī notiktu. Tas nozīmētu signālu, ka uzticamies Putina režīma spējai atbalstīt objektīvu vēstures pētniecību. Bet tas ir absurds!” Cerūzis pašreizējos apstākļos arī nesaskata iespēju ar komisijas palīdzību piekļūt tiem Krievijas arhīvu materiāliem, kas interesē Latviju, jo jāņem vērā, ka tādiem dokumentiem neizdevās piekļūt pat iepriekšējos gados: “Šajos apstākļos pie dokumentiem varēsim piekļūt vēl mazāk nekā prezidentu Jeļcina, Medvedeva vai pat paša Putina prezidentūras pirmo gadu laikā. Arī līdzšinējā komisijas darbība taču Latvijas vēstures zinātnei nekā nav nesusi! Vai tad esam uzzinājuši ko jaunu? Krievija taču nav gatava dot piekļuvi ar Otro pasaules karu vai, piemēram, PSRS VDK saistītiem dokumentiem!”
Latvijas vēsturnieki nav pret sadarbību ar Krievijas vēsturniekiem principā – individuālā līmenī braukšana uz konferencēm kaimiņos turpinās, tāpat kā kontakti ar kolēģiem, taču jārēķinās, ka sadarbības atjaunošana valstiska līmeņa komisijā nozīmētu “absolūti politisku uzstādījumu”, kur Krievijai ir savas intereses.
LZA vadītāju Spārīti virzījusi doma, ka komisijas vadlīnijas un sastāvs jāizstrādā jau tagad, lai labvēlīgas starptautiskas situācijas gadījumā tā varētu sākt darbu. Taču, kas būs tā institūcija vai persona, kas izlems, ka situācija uzlabojusies? “Uz Krievijas ārpolitikas izmaiņām tuvākajā laikā mēs nevaram cerēt. Ja tā mainīsies, tad būs arī pavisam cita politiskā situācija, citi mērķi un citi uzdevumi. Tad arī par to varēsim domāt,” tā Guntis Zemītis.
