Vēsturnieku komisija spriedumu par okupāciju neizteiks 0
Latvijas un Krievijas vēsturniekiem sadarbībā ļoti svarīgi vairīties no vēstures ideoloģizācijas un politizācijas, taču pilnībā no tās izbēgt nez vai būs iespējams, vakar, tiekoties ar žurnālistiem, atzina Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisijas līdzpriekšsēdētājs, Krievijas akadēmiķis Aleksandrs Čubarjans.
Divpadsmit Krievijas vēsturnieku un arhīvistu delegācija bija ieradusies Rīgā uz divpusējās vēsturnieku komisijas kārtējo sanāksmi, kas notiek reizi gadā.
Kā teikts oficiālajā pieteikumā, bija plānots apspriest dokumentu krājuma “Latvijas un PSRS attiecības starpkaru periodā” koncepciju, kā arī izstrādāt komisijas darba plānu 2013. gadam. Komisijas Latvijas puses līdzpriekšsēdētāju Antoniju Zundu un Čubarjanu pirmdien uz nepilnu stundu ilgu sarunu pie sevis aicināja arī Valsts prezidents Andris Bērziņš. Krievu akadēmiķis pēc tam žurnālistiem pavēstīja, ka runāts par to, cik svarīgi mācīt jaunatnei vēsturi un tāpat arī par Latvijas–Krievijas starpvalstu attiecībām. Jāpiebilst, ka Čubarjana sarunai ar žurnālistiem brīdi asistēja Valsts prezidenta padomnieks ārlietās Marģers Krams.
Vērtējot vēsturnieku tikšanos, kā Aleksandrs Čubarjans, tā Antonijs Zunda uzsvēra, ka tā ritējusi ”ļoti konstruktīvi”.
Nebija divu domu, ka ārkārtīgi svarīgs ir arhīvu pieejamības jautājums. ”Tāpēc mums delegācijā ir Krievijas galvenās arhīvu pārvaldes vadītāja vietnieks un Krievijas Ārlietu ministrijas arhīva nodaļas vadītājs. Viņi deva solījumu, un esmu pārliecināts, ka viņi to pildīs, ka latviešu vēsturnieki saņems visus kopējā dokumenta krājuma sagatavošanai nepieciešamos materiālus,” stāstīja Maskavas viesis. Krievijas arhīvistu solījumus akcentēja arī profesors Zunda:
”Krievijas Ārlietu ministrijas arhīva pārstāvis solīja, ka darīs visu iespējamo, lai nodrošinātu mūsu pieeju sešiem fondiem, kuros ir PSRS sūtņu ziņojumi no Rīgas, PSRS konsulāta darbība, ārlietu tautas komisāra Georgija Čičerina dokumenti un citas lietas.”
Latviešu un krievu vēsturnieku uzskati daudzos jautājumos sakrītot, taču Čubarjans nenoliedza ”sāpju punktu” un ”principiālu domstarpību” eksistenci. ”Galvenais, lai domstarpības vēstures jautājumos nepasliktinātu mūsu valstu un tautu attiecību klimatu. Bībele māca: nedari ļaunu. Vēsturniekam jādarbojas pēc tāda paša principa,” pamācīja Čubarjans. ”Es esmu pret to, ka vēsture tiek vērtēta melns – balts kategorijās. Vēsturē kā jebkura cilvēka dzīvē pastāv abi un ir nianses. Krievijā dramatisko un traģisko vēstures notikumu, tajā skaitā 1939./1940. gada, skatīšanā vēsturnieki patlaban pielieto daudzfaktoru pieeju. Baltijas notikumu sakarā tiek ņemti vērā gan iekšējie, gan ārējie faktori,” viņš skaidroja.
Jautāts, vai no komisijas varētu sagaidīt slēdzienu – bija vai nebija Latvijas okupācija, Čubarjans stingri noteica: ”Komisija nav tieslietu orgāns, kas vāc pierādījumus spriedumam. Zinātne nedod verdiktu, ka, lūk, jūsu viedoklis neder, bet mūsu der. Mums ir svarīga viedokļu apmaiņa, jo komisija ir radīta, lai apspriestu grūtus jautājumus zinātniskā līmenī.”
Komisijas locekļu tikšanos pievakarē noslēdza zinātniskais kolokvijs, kurā ar referātiem uzstājās pa četriem vēsturniekiem no Latvijas un Krievijas. Lai arī pasākums sākotnēji bija iecerēts kā visiem pieejams, beigās tomēr izrādījās slēgts. Tam par iemeslu – sinhronā tulkojuma nodrošināšanas problēma. Organizatori atskārtuši, ka tāda pakalpojuma nodrošināšanu augsto izmaksu dēļ tie nevar atļauties. Antonijs Zunda, informējot par apskatāmajiem tematiem, uzsvēra krievu vēsturnieka Vadima Roginska priekšlasījumu par Kominternes darbību Latvijā un Jūlijas Mihailovas ziņojumu par padomju–Latvijas kultūras diplomātiju 20. – 30. gados.
Kā sadarbības lauku nākamajam gadam Krievijas vēsturnieki vēlas redzēt Pirmā pasaules kara notikumus, argumentējot, ka tuvojas kara simtgade. Latviešu vēsturnieki gan uzskata, ka temats nav prioritārs, taču to varētu skatīt, ja tajā iekļauj latviešu bēgļu gaitas Krievijas impērijā.
Otrs nākamajam gadam iecerētais ”sižets”, kura svarīgumu atzīst abas puses, ir Latvijas un PSRS attiecības Otrā pasaules kara periodā – tur ietilpst 1939. gada bāzu līgums un 1940./41. gads. Nākamā komisijas sēde paredzēta 2013. gada nogalē, iespējams, Maskavā vai Sanktpēterburgā.
Profesora Zundas skatījumā, lai arī tuvāko gadu desmitu laikā abu valstu vēsturnieku uzskatu dažādā polaritāte, visdrīzāk, nemazināsies, saprātīgāk ir tikties un diskutēt, nevis ”sēdēt ierakumos un raudzīties vienam uz otru caur šaujamlūkām”.
