Vēsturnieks Viktors Deiviss Hansons: Kāpēc ES gadiem apliek Amerikas preces ar 39% ievedmuitu, taču brēc, kad Amerika nosaka 20% Eiropas precēm? 3
3. aprīlī prezidents Donalds Tramps šo dienu pasludināja par “Atbrīvošanas dienu”. Ar to viņš domāja atbrīvošanos no asimetriskajiem tarifiem, kas pastāvējuši pēdējos 50 gadus. Tā bija jauna ēra, ko viņš nosauca par “zelta laikmetu” – tirdzniecības līdzsvars, lielākas investīcijas ASV ekonomikā un, galvenokārt, vairāk darba vietu un augstākas algas amerikāņiem, militārais vēsturnieks Viktors Deiviss Hansons raksta The Daily Signal.
Un tomēr pasaule šķita uzsprāgstam dusmās. Tas bija ļoti savādi. Pat labēji orientētie libertārieši, nemaz nerunājot par kreisajiem, bija nikni. Pat The Wall Street Journal asi kritizēja Donaldu Trampu.
Taču mans jautājums ir šāds: Ķīnai ir aizlieguma cienīgi tarifi. Tāpat arī Vjetnamai, Meksikai, Eiropai. Daudzām valstīm. Arī Indijai. Bet, ja tarifi ir tik kaitīgi ekonomikai, kāpēc Ķīna plaukst? Kā Indija kļuva par ekonomisku lielvaru, ja tai ir milzīgi tarifi amerikāņu precēm? Kā Vjetnama, no visām vietām, kļuva par pavisam citu valsti, lai gan tai ir šie augstie tarifi? Kāpēc Vācija, pirms tai sākās enerģētikas krīze, nebija sabrukusi? Tā taču aplikusi gandrīz visu ASV eksportu ar tarifiem. Kā Eiropas Savienība vispār funkcionē ar šiem tarifiem?
Es domāju, ka tarifi iznīcina ekonomiku – bet šķiet, ka viņi tos ir iemīļojuši. Un viņi tagad dusmojas, ka tie vairs nav asimetriski. Acīmredzot, tie, kas mūs aplikusi ar tarifiem, uzskata, ka tarifi viņu ekonomikai nāk par labu. Varbūt viņiem ir taisnība. Es nezinu.
Un otra lieta – kāpēc mēs dusmojamies uz to, kurš reaģē uz asimetrisko tarifu politiku, nevis uz tiem, kas to ieviesa?
Kāpēc Kanāda dusmojas uz mums, ja tai ir 63 miljardu dolāru tirdzniecības pārpalikums un tarifi līdz pat 250% dažām amerikāņu precēm? Vai tad neliekas loģiski, ka tie, kas sāka šo asimetrisko – ja drīkstu tā teikt – tirdzniecības karu, būtu uzskatāmi par vainīgajiem, nevis tie, kas negribīgi reaģē uz to?
Tas ir kā ar Ukrainu un Krieviju. Krievija iebruka Ukrainā. Vai mēs vainojam Ukrainu par aizstāvēšanos un mēģinājumu atbildēt? Nē, nevainojam. Tāpat mēs nevainojam Ameriku, kas beidzot pamodās un teica: “Ja viņi uzliek tarifus mums, mēs darīsim to pašu viņiem.” Un tas rada vēl vienu jautājumu: vai mūsu tarifi vispār ir īsti tarifi?
Proti, vai tie bija preventīvi? Vai tie tika noteikti valstīm, kurām vispār nebija tarifu pret mums? Vai tie bija sodītāji? Nē. Tie gandrīz darbojas automātiski. Kāda valsts uzliek tarifus mums, mēs vienkārši atspoguļojam to pašu pret viņiem. Un tie automātiski pazūd, ja šī valsts saka: “Tā bija kļūda. Piedodiet. Jūs esat sabiedrotie. Mēs vairs neapliekam šo amerikāņu preci ar tarifiem.” Un mēs sakām: “Labi.” Tad “autopilots” beidzas un tarifs tiek atcelts. Citiem vārdiem sakot – tā ir viņu izvēle, nevis mūsu. Mēs vienkārši reaģējam uz viņu rīcību, nevis sākam paši.
Vēl daži jautājumi, kas mani nomāc. Mēs neesam guvuši tirdzniecības pārpalikumu kopš 1975. gada – jau 50 gadus. Tātad tas nav tā, ka pēkšņi pamodāmies un teicām: “Tas ir netaisnīgi. Mēs vēlamies tirdzniecības taisnīgumu.” Nē. Mēs to visu laiku esam vērojuši. Tas notiek jau 50 gadus. Un neviens prezidents, neviens Kongress nav neko darījis. Neviena administrācija.
Par ko? Par tarifiem, kas tiek piemēroti mūsu produktiem, kamēr mēs viņu produktiem neko tādu neuzliekam.
Tas viss bija balstīts uz pēckara periodu. Mēs bijām tik bagāti, tik spēcīgi – Eiropa, Ķīna, Krievija bija gruvešos – ka mums vajadzēja uzņemties nastu un palīdzēt atjaunot pasaules ekonomiku, pieļaujot milzīgus tirdzniecības deficītus. Pēc 50 gadiem mēs esam deindustrializēti. Un valstis, kas to izdarīja ar mums – caur šiem netaisnīgajiem un asimetriskajiem tarifiem – nesabruka. Tās neiznīcināja sevi. Acīmredzot viņi uzskatīja, ka tas ir viņu interesēs. Un, ja kāds apskatās pēdējā laika IKP pieaugumu Indijā, Taivānā, Dienvidkorejā vai Japānā – tur acīmredzot ir kaut kāda loģika.
Un vēl pēdējā ironija. Tie cilvēki, kas mūs visvairāk brīdina par tarifiem, vienmēr piesauc Smūta-Houlija (Smoot-Hawley) likumu no 1930. gada. Bet atcerēsimies: tas likums tika pieņemts pēc Lielās depresijas sākuma. Fondu tirgus sabruka 1929. gadā. Likumu pieņēma 1930. gadā. Un tas netika patiešām ieviests līdz 1931. gadam.
Un vēl kas – par ko viņi ērtības labad nepiemin: mēs tolaik veidojām tirdzniecības pārpalikumu. Tas bija sodu tarifs, preventīvs no mūsu puses pret citām valstīm. Mums bija pārpalikums. Un tarifi nebija 10% vai 20% – tie bija 40% līdz 50%. Un tas viss notika pēc tirgus sabrukuma.
Noslēgumā: vai tev neliekas ironiski, ka tieši Volstrīta tagad vaino Trampa tarifus par potenciālu recesiju vai pat depresiju, kad vienīgā lielā depresija, ko esam pieredzējuši, netika izraisīta tarifu dēļ, bet gan Volstrītas dēļ?
