Vēsturnieks, Putina oponents: Liela mīkla, ko Putins darīs pēc vēlēšanām 19
“Uzskatu, ka konflikts ar Ukrainu novērsis Krievijas uzmanību no Baltijas valstīm, un tās vairs nav ekspansijas galvenais virziens. Krievija šobrīd negrasās aktīvi rīkoties Baltijas virzienā,” trešdien Latvijas Nacionālā arhīva telpās sarīkotajā priekšlasījumā par Vladimira Putina Krievijas pēdējā laika politiku, norādīja Krievijas vēsturnieks un publicists, Putina režīma oponents Boriss Sokolovs.
Sokolova ieskatā, Krievijas propaganda pret Baltiju vairs nav tik intensīva, ja salīdzina ar līmeni, kāds pastāvēja pirms kara Donbasā: “Šobrīd visi galvenie propagandas spēki tiek raidīti pret Ukrainu. Otrajā vietā ir Sīrija. Baltijas valstis jau kļuvušas par “tālo perimetru”.” Latviju regulāri apmeklējošais Sokolovs ilustrācijai minēja “Latgales republikas” piemēru: tā gan aktīvi propagandēta 2014. gadā un 2015. gada sākumā, taču šobrīd Latgales separātisma ideja izrādījusies bezperspektīva un praktiski noslāpusi.
Daži novērotāji Krievijā vērsuši uzmanību, uz to, ka valsts prezidents Putins 1. marta ziņojumā abām Krievijas parlamenta palātām par stāvokli valstī apzināti Padomju Savienību nodēvējis par Padomju Krieviju, bet PSRS izjukšanu traktējis kā tieši Krievijai nodarītu teritoriālu, ekonomisku un cita veida zaudējumu. Putins minētajā uzrunā sacīja: “Pēc PSRS izjukšanas Krievija, kuru padomju laikā sauca par Padomju Savienību, – ārzemēs to tā arī sauca, par Padomju Krieviju, – ja runā par mūsu nacionālajām robežām, zaudēja 23,8% procentus teritorijas, 48,5% iedzīvotāju, 41% IKP, 39,4% rūpnieciskā potenciāla…”
Ir pieņēmums, ka tāds traktējums iezīmējis līdzšinējās paradigmas maiņu attiecībā uz PSRS, un Krievija sevi ieskaitījusi revanšistiskās valstīs, tomēr vēsturnieks un publicists Sokolovs, lūgts komentēt, bija skeptisks: “Principā, tāda situācijas atveidošana bija vērojama arī agrāk. Paziņojot, ka Krievija, tas ir PSRS, Putins tomēr neizvirzīja nekādas konkrētas teritoriālas pretenzijas pret bijušajām padomju republikām. Nedomāju, ka visa šī kareivīgā Putina vēstījuma retorika ir kaut kā vērta. Tā bija propaganda. Turklāt diezgan zema līmeņa.”
Cita lieta, ka, Sokolovs vērtējumā, Putins īsti nezina nezina, ko darīs pēc tam, kad viņu pilnīgi droši 18. marta Krievijas prezidenta vēlēšanās pārvēlēs uz nākamo termiņu: “Nav redzams, ka viņam būtu kāda programma vai skaidri iezīmēti mērķi. Visādā gadījumā pēc 18. marta vēlēšanām būs interesanti. Taču, kas tālāk notiks, ko Krievijas vadība teiks tautai un ko darīs – tā paliek liela mīkla.” Var prognozēt, ka turpināsies mēģinājumi dažādos veidos ietekmē situāciju Eiropā, tajā skaitā vēlēšanās atbalstot eiroskeptiskas un marginālas partijas ar mērķi vājināt ES, izsaukt spriedzi un radīt pēc iespējas lielāku haosu, taču nez vai šie soļi novedīs pie kādām radikālām politiskām izmaiņām, jo Putina Krievijai nav īsti ko piedāvāt Eiropai.
Pēc visa spriežot, kari Donbasā un Sīrijā turpināsies, bet nav pamata uzskatīt, ka Kremlis varētu izšķirties par kādu jaunu konfliktu vai iepriekšējo intensificēšanu. Ārpolitiskās avantūras jūtami negatīvi ietekmē valsts budžetu. Agresīvai politikai trūkst arī militārā resursa – nozīmīga daļa aktīvo, agresīvi nacionāli noskaņoto “krievu pasaules” kaujinieku zaudēta Sīrijā un Donbasā.
Lai intensificētu karadarbību, būtu atklāti jāiesaista regulārās Krievijas armijas daļas, ne vairs “Vāgnera” privātajai armijai līdzīgu vienību brīvprātīgos kaujiniekus, bet to Krievija nevēlas, jo atklātai armijas iesaistīšanai, piemēram Ukrainā, būtu absolūti neprognozējamas starptautiskas sekas, spriež Sokolovs. “Man ir spēcīgas aizdomas, ka Putins tomēr nenosēdēs savā amatā visus nākamā pilnvaru perioda sešus gadus,” viņš piebilda. Tas gan nenozīmē, ka Krievijā varētu notikt kāda revolūcija. Tajā pat laikā “galma apvērsums” dziļas ekonomiskas vai cita rakstura krīzes gadījumā nav izslēdzams, ja elite kādā mirklī sapratīs, ka tās stāvoklis bez Putina būtu labāks nekā ar viņu.
