Vēsturnieks: PSRS politika Latvijā bija koloniāla 32
Visā pēckara padomju okupācijas laikā bija tikai viens gads, kad Latvija no PSRS budžeta saņēma vairāk, nekā tajā ieguldīja, bet kopumā Latvijas PSR pārmaksa PSRS budžetā laikā no 1946. līdz 1990. gadam sasniedz 15,9 miljardus rubļu, ja rēķina 1961. gada rubļa ekvivalentā, aprēķinājis vēsturnieks Gatis Krūmiņš.
Norēķinu bilance starp Latvijas PSR un PSRS iepriekš minētajā laika posmā ir Krūmiņa piecu gadu darba rezultāts. Turklāt aprēķini varēja notikt, tikai pateicoties tam, ka Latvijas Bankā vēl saglabājušies arhīva dokumenti. Vēsturnieks un reizē Vidzemes Augstskolas rektors gatavojas savu pētījumu publicēt fundamentālā izdevumā “Latvijas tautsaimniecībai 100”, kas iznāks nākamā gada novembrī. Tas būšot starpdisciplinārs 10 autoru – ekonomistu un vēsturnieku – Latvijas valsts simtgadei veltīts kopdarbs, kas atspoguļos Latvijas ekonomisko vēsturi no 19. gadsimta līdz mūsdienām.
“Kad skatāmies padomju laiku, tad Latvijas PSR budžetā patiešām katru gadu parādās vairāki miljoni rubļu kā ieskaitījums no PSRS budžeta. No tā arī nāk tas, kas rakstīts padomju historiogrāfijā, ka pēckara laikā PSRS daudz investēja Latvijas rūpniecībā. Taču nejauši Latvijas PSR Finanšu ministrijas lietās atrastais 50. gadu dokuments parādīja pavisam citu ainu,” stāsta Krūmiņš. Runa ir par precīzajām atskaitēm, ko LPSR banka katru gadu sūtīja uz Maskavu. Šajos slepenajos dokumentos, kas izrādījās saglabājušies Latvijas Bankas arhīvā, bija dati par republikas ieņēmumiem, šī naudas apjoma tērēšanu LPSR, kā arī ieņēmumu dalīšana starp republikas un PSRS budžetu. Būtiski, ka bilancē ir arī slepenie militārie izdevumi padomju karaspēka un VDK uzturēšanai Latvijā. Summējot rezultātus pa gadiem, iznāk, ka periodā no 1946. līdz 1990. gadam LPSR ieskaitījusi PSRS budžetā 40,6 miljardus rubļu. 24,7 miljardi atgriezās republikā jau kā Maskavai lojālo spēku mūsdienās daudzinātās dotācijas rūpniecībai un infrastruktūrai, kā arī līdzekļi padomju armijas un VDK uzturēšanai Latvijā. Starpība – 15,9 miljardi – acīmredzot pārtapa finansējumā dažādām PSRS programmām, tostarp kosmosa apguvei, “draudzīgo” trešās pasaules valstu atbalstam, karam Afganistānā. Precīzi šo no Latvijas aizceļojušo miljardu pielietojumu tagad jau grūti noteikt. “Reāli tā bija koloniālā politika un atbilde, kādēļ PSRS te tik ļoti gribēja celt jaunas rūpnīcas. Ne jau tikai lai pārkrievotu, bet galvenokārt tāpēc, ka tas ekonomiski bija ārkārtīgi izdevīgi. Ieguldīt labāk bija nevis Vidusāzijā, bet Latvijā, jo te tas nesa milzīgu peļņu. Tā bija tradīcija no 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākuma. Arī toreiz Krievijā bija tikai trīs guberņas, kas ienesa vairāk, nekā tika dotētas – Kurzeme, Vidzeme, Igaunija. PSRS laika historiogrāfijas apgalvojumi par plašajām PSRS investīcijām Latvijas tautsaimniecībā neatbilst patiesībai,” secina pētījuma autors. Tas, ka visa peļņa no LPSR tika “aizšķūrēta” uz centru, reizē ar pārspīlēto migrāciju un industrializāciju noveda pie krīzes sociālā sfērā, dzīvokļu jautājumā, pārtikas apgādē. Krūmiņš spriež: ja kaut daļa no republikā nopelnītā paliktu uz vietas, iespējams, Latvijas PSR dzīves līmenis būtu apmēram tāds kā tā sauktajās Austrumeiropas sociālistiskajās valstīs. Tikai vienreiz, 1954. gadā, Latvija saņēma vairāk, nekā deva PSRS budžetam. Toreiz tas tika noformēts kā kompensācija par nodoto lauksaimniecības produkciju, taču drīzāk tādā veidā pēc Staļina nāves atspoguļojās viņa mantinieka Lavrentija Berijas cīņa par varu, mēģinot iegūt atbalstu republikās. Tiesa, tā ir tikai versija, bet, lai nu kā, pēc Berijas gāšanas viss atgriezās vecajās sliedēs.
Gatis Krūmiņš atzīst, ka viņa veiktie aprēķini parāda ainu tikai principiāli, jo, lai aprēķinātu summas mūsdienu ekvivalentos, vajadzētu rēķināt katru gadu atsevišķi, lietojot dažādas formulas.
Tas, kas līdz šim izpētīts par pēckara padomju laiku, īpaši ekonomiku, vispār ir tikai “maza garoziņa”, no kuras nevar gūt pilnīgu ainu par šo, pēc vēsturnieka teiktā, sarežģīto un reizē ļoti interesanto laiku: “Visa šī sistēma jāskaidro ļoti daudzpusīgi. Ekonomisko mehānismu nianšu tur bija ļoti daudz, un arī izpratne par ekonomiku padomju laikā bija “interesanta”. Piemēram, kā varēja būt, ka kolhozi skaitījās rentabli pie tādiem izslaukumiem un tādām ražām? Kā valsts varēja kolhozam par pienu maksāt 60 kapeikas litrā, bet veikalā litrs maksāja 22 kapeikas bez pudeles vērtības? Ekonomiskās vēstures izpētē ir lieli robi, jo reāli nav kas par to raksta.”
