“Nevainīgie” krievi 21
Snaiders norādīja uz dīvainībām mūsdienu Krievijas koncepcijā par Otro pasaules karu. Piemēram, daudznacionālā PSRS armija tiek attēlota kā Krievijas vai krievu armiju, taču “vienīgā armija, kuru Otrajā pasaules karā varēja saukt par krievu armiju, patiesībā karoja Vācijas pusē”. Vēl viena problēma, kas rodas, runājot par Krievijas piemiņas politiku, – Otrajam pasaules karam sākoties, PSRS bija nacistiskās Vācijas sabiedrotais, karam beidzoties – jau Rietumu sabiedroto pusē. Arī jēdziena “Lielais Tēvijas karš” lietošanai PSRS un Krievijā ir sava nozīme, jo tā Otrais pasaules karš tiek ierobežots tikai ar Eiropu, noraidot faktu, ka ASV un sabiedrotie tajā pašā laikā izcīnīja karu pret Japānu Klusajā okeānā. “Mūsdienu Krievijas ģeopolitiskās domāšanas kontekstā tas ir ļoti svarīgi, un to nedrīkst aizmirst. Krievija it kā izslēdz ASV no kara; tā nepiemin, ka tad, kad sākās sarkanās armijas veiksmīgais uzbrukums Austrumeiropā, tika izmantoti amerikāņu džipi un kravas automašīnas.” Maskavai ir pilnīgi nepieņemama doma, ka “amerikāņu tehnoloģijas palīdzēja PSRS uzvarēt Otrajā pasaules karā”. Tāpēc varam būt pilnīgi droši, ka 9. maija parādē amerikāņu tehnika nekad netiks godināta.
Kamēr Eiropas sabiedrībā ar žurnālistu, vēsturnieku un nevalstisko organizāciju palīdzību notiek kritiskas un atbildīgas diskusijas par kara notikumiem Eiropā, arī par neērtiem jautājumiem, Krievijā tiesības pateikt, kas ir vēsturiski patiesi un kas ne, uzņēmies valsts prezidents un vēstures izpētē toni nosaka valsts iestādes. “Krievijas valdība lieto jēdzienu “vēstures falsifikācijas”, lai apspiestu tās viedoklim pretējas idejas sabiedrības diskusijās,” sacīja Snaiders. Netiek, piemēram, diskutēts, kāda ietekme uz 1941. gada vasaras kara sākuma gaitu bija 1937. – 1939. gada staļiniskajām represijām vai kāpēc Staļins tik stūrgalvīgi ignorēja daudzos brīdinājumus par vācu gatavoto uzbrukumu. Bet, ja nav kritisku diskusiju, nerodas arī doma par atbildību par savu rīcību. “Ja jūs uzlūkojat vēsturi kā savu nacionālu, jums jāsāk ar atbildību,” akcentēja Timotijs Snaiders, piebilstot, ka pats gan neuzskata vēsturi par kaut ko nacionālu. Kā holokausta pētnieku viņu uzmanīgu darījusi Krievijas vairīšanās no jebkādas atbildības par holokaustu. “Padomju pilsoņi masveidā piedalījās holokaustā PSRS teritorijā. Ebreju nošaušana notika ar padomju pilsoņu masveida līdzdalību. Krievi neizturējās citādāk kā daudzas citas tautas no Padomju Savienības. Arī krievu apsargi bija Treblinkas un Sobiboras koncentrācijas nometnēs. Krievu policisti piedalījās holokaustā Baltkrievijā un Latvijā. Krievi denuncēja savus kaimiņus un ievācās ebreju mājās. Krievi nerīkojās citādāk kā citu tautību padomju pilsoņi. Viņi rīkojās gluži tāpat kā visi eiropieši. Tas, kas ir neparasti mūsdienu Krievijas gadījumā, ir ka atbildību tā nevis uzņemas, bet eksportē. Un tas ir kas tāds, kā Eiropas valstīs nav.” Krievijas propaganda visu atbildību par ebreju nogalināšanu uzveļ atsevišķām etniskām grupām. Tā ir ideja, ka holokaustā PSRS vainojami igauņi, latvieši, lietuvieši un nu arī ukraiņi, lai gan nav pamata uzskatīt šo tautu atbildību par kaut kādā veidā atšķirīgu no tās, kāda jāuzņemas arī krieviem.
Snaiders šajā sakarā uzsvēra ļoti svarīgu apstākli – brīdī, kad tiek eksportēta atbildība, var attaisnot agresiju pret kaimiņiem, jo tie taču rīkojušies slikti Otrā pasaules kara laikā, tātad pelnījuši uzbrukumu. Tomēr vienlaikus atbildības eksporta politika atstās negatīvas sekas pašā Krievijā. Ja vārdu “fašists” izmanto iedomātu, ārējo ļaundaru apzīmēšanai, tas devalvē šo jēdzienu krievu valodā un reizē apgrūtina fašisma pazīmju identificēšanu pašā “antifašistiskajā” Krievijā. “Neuzskatu Krieviju par fašistisku, protams, tas tā nav, taču daži fašisma tradīcijai raksturīgi aspekti Krievijā kļūst pamanāmi,” piebilda vēsturnieks. Šie aspekti ir vēlme pēc militārām parādēm, viena līdera izcelšana, apsēstība ar homoseksualitātes apkarošanu, balstīšanās ārpolitikā uz savu tautiešu tiesību aizstāvību, starptautisko normu noraidīšana.
