Līdzības ar 1939. gadu 21
Snaiders vērsa uzmanību uz pretrunām šābrīža Maskavas varas attieksmē pret Otrā pasaules kara notikumiem, uz vēsturiskajām paralēlēm, kādas velkamas starp Staļina un Vladimira Putina politiku. Vēsturnieks atzīmēja, ka neapšauba PSRS izšķirošo ieguldījumu nacistiskās Vācijas sagrāvē, taču saprot arī tos, kuri uzskata, ka Rietumu politiķu līdzdalība 9. maija parādē Maskavā ir nepieņemama. Daudziem eiropiešiem īpaši neērta šī parāde kļuvusi Ukrainas kara kontekstā, jo Sarkanajā laukumā droši vien soļos arī tie karavīri, kas saņēmuši kaujas apbalvojumus par piedalīšanos uzbrukumā Ukrainai. Snaiders atgādināja, ka Krievija, tāpat kā Ķīna, pieder sabiedrībām, kam ārkārtīgi svarīgs ir nācijas “militārā lepnuma” faktors. 9. maijā tas izpaužas ne vien kā Uzvaras dienas atzīmēšana, bet arī kā militārā spēka un jaunāko bruņojuma paraugu demonstrējumi. “Piemēram, pretaviācijas raķešsistēma “Buk”, ar kuru 2014. gada 17. jūlijā notrieca “Malaysia Airlines” lidmašīnu Ukrainā. Tagad tā brauks pa Sarkano laukumu, un ikviens, kurš to skatīs, redzēs ieroču sistēmu, ar kuru notriekta civilā lidmašīna.” Tomēr visnepatīkamākā Rietumu sabiedrībai ir Krievijas metode izmantot 1945. gadu, lai attaisnotu 2015. gada karu Ukrainā. Maskava daudzējādā ziņā rīkojas gluži tāpat, kā Otrā pasaules kara sākumā PSRS rīkojās pret Poliju. Tiek pasludināts, ka 1994. gada Budapeštas līgums, kas garantēja Ukrainas neatkarību, vairs nav spēkā, jo pēc “Maidana” Ukrainā it kā vairs nav likumīgās varas. Tādu pašu argumentu 1939. gada septembrī lietoja PSRS, lai iebruktu Austrumpolijā – ka Polijas valsts vairs nepastāv, tātad “mēs neiebrūkam valstī, jo tādas valsts vairs nav”.
“Etniskā un lingvistiskā attaisnošanās, ko Krievija izmantoja Ukrainā, ir tāda pati kā 1939. gadā. Kad sarkanā armija pārgāja Polijas robežu, tika paziņots, ka “mēs aizsargājam brāļu tautas, krieviski runājošos”,” atgādināja amerikāņu vēsturnieks. Ne mazāk zīmīgs gan Snaidera, gan citu diskusijas dalībnieku skatījumā bija fakts, ka pagājušajā gadā Putins savā runā vēstures pasniedzējiem un skolotājiem reabilitēja 1939. gada 23. augusta Molotova–Ribentropa paktu, nosaucot to par “iespējams, labu ideju”. “Kā jūs varat pieminēt uzvaru pār nacistisko Vāciju un tajā pašā laikā atbalstīt domu, ka esat bijis tās sabiedrotais? Baltijas valstīm un Polijai ir pilnīgi skaidrs, ko nozīmē reabilitēt Molotova–Ribentropa paktu. Tas nozīmē reabilitēt Otrā pasaules kara sākšanu, tas nozīmē reabilitēt Austrumpolijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas aneksiju, reabilitēt ap pusmiljona šo zemju iedzīvotāju deportāciju uz gulagu, reabilitēt Polijas pilsoņu slaktiņu Katiņā,” uzsvēra “Asinszemju” autors. Paradoksāli, bet PSRS pat laikā no 1939. līdz 1941. gadam skaitās “antifašistiska”, kaut patiesībā bija nacistiskās Vācijas, padomju tradīcijā sauktas par fašistisku, sabiedrotā.
