Vēsturnieks Kostanda: “Varai ir steidzami jāpagriežas ar seju pret tautu, jo šobrīd tā ar vienu citu ķermeņa daļu atrodas pret tautu” 74
“Uzvaru var gūt tikai vienotā kopdarbā. Ir jāizdara izvēle katram – punts viens. Punkts divi, ka varai ir steidzami jāpagriežas ar seju pret tautu, jo šobrīd viņa ar vienu citu ķermeņa daļu atrodas pret tautu. Es gribu pateikt, kāda ir galvenā mācība no tā barikāžu laika – mēs visi toreiz bijām vienoti,” tā TV24 raidījumā “Dienas personība ar Veltu Puriņu” atzina vēsturnieks un 1991.gada barikāžu organizētājs Odisejs Kostanda, apspriežot vēsturiskos notikumus – barikāžu laiku Latvijā.
Kostanda norādīja, ka mēs visi tolaik bijām “vienoti horizontāli” – bijām viens otram kā atbalsta plecs. Un bijām arī vertikāli vienoti. “No katra cilvēka līdz pat Augstākās Padomes deputātam un valdības vīram. Cilvēki gāja aizstāvēt ceļu uz neatkarību. “Bet viņi arī teica: mēs braucam aizstāvēt Augstāko Padomi, mēs braucam aizstāvēt valdību, mēs braucam aizstāvēt Televīziju [“Latvijas Televīzija” Rīgā, Zaķusalā; – red.], mēs braucam aizstāvēt radio [“Latvijas Radio” Doma laukumā; – red.], jo tie pauda, ko cilvēki runā, domā un viņu ilgas! Un kas kopā iznāk vertikāli un horizontāli? Kopā sanāk krusta zīme – tā ir tā dieva svētība, kas beigās arī nesa…Tikai šīs divas līnijas, kad kopā savienotas, tās ir tās, kas atnes uzvaru,” pārliecināts ir vēsturnieks Kostanda, raidījumā ar rokām demonstrējot krusta zīmi.
Līdz ar to Kostanda TV24 raidījumā norādīja ar to, ja mēs “pratīsim atrast šo vienību, tad mēs uzvarēsim”, bet, ja nē, tad…Ne tikai vienotība ir tas, ko mums šobrīd vajadzētu no jauna “atrast”, bet arī “to dūšu un drosmi, un to radošumu”, kāds mūsu tautai bija barikāžu laikā pirm 33 gadiem. Kā zināms, barikādes Latvija notika no 1991. gada 13. līdz 26. janvārim, savukārt atsevišķās vietās fiziski dzelzsbetona bloku norobežojumi saglabājās arī pēc 26. janvāra. Īpašās kārtības sargu vienības turpināja Latvijas Valsts radio un televīzijas centra apsardzību Zaķusalā līdz pat 18. augustam, norādīts “Nacionālajā enciklopēdijā“.
No barikāžu laika mums būtu jāņem līdzi “dusmas, bet nevis naidu”, uzsvēra Kostanda. “Naids ir akls, bet tās dusmas, kas cilvēkiem bija, viņus mobilizēja un veicināja to aktīvo darbu, kad varēja dienas un naktis negulēt. Dusmas…Ja kaut kas tagad iet, piedodiet par izteicienu, pakaļā, tad ņemiet un sadusmojaties! Kaut vai nolamājieties! Un daudziem tā ir…Un tas dod tādu spēku, ar ko beigās panākt savu! Vajag sist un sist vienā punktā kaut vai 300 reizes, kamēr panākam. Tāpat kā ūdens pile – pilinot un pilinot, viņa sadrupina pat viscietāko akmeni,” ieteica Kostanda.
Ja šodien mūsu vēsturiskos notikumus salīdzina Ukrainu, varbūt ukraiņi tikai šobrīd atgūst reālo brīvību? Vai izdosies? “Būtībā, sabrūkot Padomju Savienībai, brīvību ieguva tā saucamās satelītvalstis – sociālistikā nometne Centrāleiropā, un no pašas PSRS tikai trīs valstis – Lietuva, Latvija un Igaunija. Visas pārējās būtībā, kas bija PSRS, pilnībā nesabruka. Viņas palika tādā īsā saitītē, izveidojās NVS [Neatkarīgo Valstu sadraudzība, kurā ietilpa arī Ukraina; – red.] un tā tālāk. Un tikai tagad brūk PSRS, un Ukraina maksā ļoti dārgu cenu, lai tiktu ārā no šī monstra ķetnām!” tā TV24 raidījumā “Dienas personība ar Veltu Puriņu” komentēja vēsturnieks, barikāžu organizētājs Kostanda.
Jautājot Kostandam, kāda ir Latvijas nākotne, viņš atteica: “Latvijas nākotne – mēs uzvarēsim, ja izdarīsim to, ko es teicu. Otrkārt, mēs pārvarēsim bērnišķīgā kreisuma slimību un nespēlēsim vairs, vai Kārlis var kļūt par Karlīnu un Karlīna par Kārli! Un trešais – mēs izveidosim Latviju par pārtikušu, labklājības zemi, kur dieva svētītā vīrieša un sievietes laulībā būs ne mazāk par trīs bērniem katrā ģimenē.”
