Vēsturnieki pēta vācu laikus. Ko var teikt? 3
Šis pētījums lasītājiem var būt interesants tāpēc, ka jo daudzas it kā zināmas lietas par šo posmu ir aizmirstas. Vidējās paaudzes cilvēki atceras, ko stāstījuši viņu karu pārdzīvojušie vecāki, taču šīs atmiņu drumslas der sasaistīt kopā ar zinātnieku secinājumiem. Ar Edvīnu Evartu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Dace Kokareviča.
V. Krustiņš: – 1939. gadā desmitiem tūkstošu vāciešu tika aizsaukti uz fāterlandi. Vai tad, kad iestājās vācu okupācijas režīms, tie lielā skaitā atgriezās un kārtoja lietas ar latviešiem?
E. Evarts: – Oficiālā vācu politika paredzēja, ka viņi neatgriezīsies Latvijā. 1941. gada rudenī tas tika aizliegts ar likumu un noteikts, ka nav tiesību pieprasīt atpakaļ savus īpašumus. Bet notika citādi, ļoti daudzi Baltijas vācieši atgriezās ar karaspēka daļām kā tulki, kā vietējo apstākļu pazinēji. Visu Rīgu, kurā toreiz bija 300 000 cilvēku, pārvadīja 83 vācu ierēdņi. Skaidrs, ka viņiem bija nepieciešami palīgi. Spriežot pēc atmiņām, piemēram, tām, ko sarakstījuši latviešu ārsti, medicīnā bija diezgan daudz Baltijas vāciešu, bija arī citās nozarēs.
– Padomju laikā vēsturnieki rakstīja, ka vācu okupācijas režīms nebūtu guvis panākumus, ja nebijuši nodevēji, kolaboracionisti utt. To varētu teikt par jebkuru valsti, kurā iepriekš nebūtu dzīvojusi liela vāciešu minoritāte. Ja viņi ar karaspēku atnāca atpakaļ, vācu aparāts nebija atkarīgs tikai no latviešu gribas sadarboties vai nesadarboties. Ģenerālkomisariāta darbinieki – piemēram, Pēteris Kleists vai Frīdrihs Trampedahs – taisīja tos nelāgos ziņojumus par Latviju tad, kad viņi atgriezās. Un kreisleiteri droši vien bija vairāki baltvācieši, jo kā gan citādi viņi būtu zinājuši, kā piedzīt no lauksaimniekiem tās nodevas.
– Cilvēku atmiņās atzīmēts, kaut šie pārvaldes ierēdņi nav izrādījuši, ka saprot latviešu valodu, tomēr bieži vien reaģējuši, pirms vēl tulks iztulkojis. Tātad skaidrs, ja saprata latviešu valodu, tie nebija Vācijas vācieši.
– Kas īsti jāsaprot ar “latviešu pašpārvaldi”?
– Bija “die lettishe Landeseigene Selbstsvervaltung”, ko tulkojam no vācu valodas kā “latviešu zemes pašpārvalde” vai “zemes pašpārvalde Latvijas ģenerālapgabalā”. Bieži vien atmiņās to sauc par “Latvijas pašpārvaldi”, kas gluži tā nebija. Tas bija vēlamais, it sevišķi iekšlietu ģenerāldirektoram Oskaram Dankeram vai Rūdolfam Bangerskim. Jāņem vērā, ka, pirmkārt, nebija vienotas organizācijas, un otrkārt, katrs ģenerāldirektors bija tieši pakļauts ģenerālkomisariātam. Šīs pašpārvaldes darbinieki bija nosacīti atbildīgi Dankeram par savām rīcībām, un iekšējā sarakstē atzina, ka ir nespējīgi kaut ko izlemt paši.
Sākotnēji vācieši – piemēram, reihsministrs Alfrēds Rozenbergs – nekādas pašpārvaldes nebija pat ieplānojuši. Vācu ierēdņi bija paredzējuši O. Dankeram kopā ar četriem cilvēkiem – Visvaldi Sanderu, Edgaru Andersonu, Andri Freimani un Voldemāru Veisu – organizēt vietējo grupu, kura strādātu tieši vāciešiem. Taču no tā nekas nesanāca. Ienākot šeit vācu karaspēkam, militārpārvalde bija ieinteresēta, lai tūdaļ izveidojas kādas civilpārvaldes institūcijas un viens no šādas institūciju atjaunošanas grupas vadītājiem bija Alfrēds Valdmanis. Viņa iniciatīvu militārā pārvalde akceptēja, jo tai bija nepieciešami administratīvā darba darītāji. Taču vācieši šo institūciju neatzina līdz pat 1942. gada pavasarim, kad tikai maijā tautai avīzēs tika paziņots, ka šāda pašpārvalde eksistē.
No 1941. gada jūlija līdz pat 1942. gada maijam šīs institūcijas funkcionēja puslegāli. Vēl 1941. gadā tika panākta vienošanās, ka Dankera grupa tiks iekļauta uz vietas radītajā ģenerāldirekcijā, kuras vadību viņš pārņems.
Civilpārvalde toreiz bija uzbūvēta tā: Latvijā bija seši apgabala komisariāti ar ģenerālkomisariātu, pēc tam Ostlandes reihskomisariāts, kas pakļauts Okupēto austrumu apgabalu ministrijai.
– Ar ko tas izskaidrojams?
– Pētot arhīvus, skaidri redzam, ka nodoms bijis tāds – šīs ģenerāldirekcijas varētu nemaz neizziņot, ja karadarbība pavērstos vāciešiem par labu. Tā tas nenotika.
Vācu funkcionārs Pēteris Kleists rosināja, kādā veidā šīs funkcionējošās institūcijas atzīt. Jau decembrī notika dažas izmaiņas ģenerāldirektorātos, jo vācieši konstatēja, ka par vietējās izcelsmes ģenerāldirektoriem un to vietniekiem strādā cilvēki, kas savu uzskatu dēļ viņiem nemaz tik pieņemami nav. No 11 ģenerāldirekcijām izveidoja sešas.
– Vai var teikt, ka ģenerāldirekciju aparāts balstījās uz ulmaņlaika ierēdniecību?
– Daļēji. Ja ulmaņlaikos šie cilvēki arī atradās amatos, taču nav korekti viņus visus dēvēt par Ulmaņa cilvēkiem. Daudzi no viņiem iesaistījās tā saucamās pašpārvaldes darbībā tikai tāpēc, ka no viņu ģimenēm vai draugiem kāds bija aizvests padomju represijās. Cilvēkos bija divējādas jūtas – vēlme atjaunot Latvijas valstisko neatkarību un revanšā padzīt režīmu, kas bija vainojams iepriekšējās traģēdijās.
Zemes pašpārvaldē latviešiem pati pazīstamākā persona bija eksprezidents Alberts Kviesis. Viņš pieņēma tieslietu ģenerāldirektora amatu, kas, manuprāt, nav īpaši akceptējama rīcība cilvēkam, kas bijis Valsts prezidents. Izlasot rūpīgi ar Borisa Zemgala vārdu uzrakstītās atmiņas, kuras vieš ļoti lielas aizdomas, ka tās ir Alfrēda Valdmaņa atmiņas, šķiet iespējams, ka Valdmanis lūdza Kviesi uzņemties šo amatu. Ar domu, ka tāda politiskā persona spēs kaut kādā veidā iespaidot vāciešus. Kas bija absolūti neiespējams.
Bijušajam Ulmaņa kabineta ministram Valdmaņa kungam noteikti bija savi plāni. Vēlāk viņš tika it kā represēts, aizsūtīts uz Vāciju, taču atmiņu literatūrā rakstīts, ka viņš Vācijā strādājis rūpnīcā, saņēmis labu algu un dzīvojis labi.
– Tāpat represēts tika eksministrs Alfrēds Bērziņš un pat nacionālists Gustavs Celmiņš.
– Tas izskaidrojams ar viņu aktivitātēm. Bija vēlme, izmantojot 1943. gada situāciju, aktivizēt latvju jaunatni. Bet vāciešiem bija pašiem savi ļoti konkrēti nodomi, it sevišķi 1943. gada beigās un vēlāk – maksimāli iesaukt jaunos karadienestā.
Represijas bija saistītas ar vēlmi nepieļaut jebkādas vienotas Latvijas organizācijas izveidošanos.
– Veikalā nopirku atmiņu grāmatu “ŠOKS”, autorizdevumu, kurā aprakstīti vācu laikā notikušie aizsargu, šucmaņu briesmu darbi, represijas. Par to, ka represijas sekoja, nešaubos, jo iepriekš taču bija Baigais gads ar tā briesmu darbiem un izsūtīšanu, un loģiski, ka arī atriebība bija. Vai vēsturnieki – Vēstures institūts – nodarbojas arī ar šīs puses atmiņu pētīšanu?
– Vēstures institūts pašlaik ir finansiāli ļoti sliktā stāvoklī, pieteiktie granti nav apstiprināti, un 20. gadsimta pētniecībā funkcionē tikai viens grants. Līdz ar to valsts atbalstu kādā lielākā pētījumā neesmu sajutis. Pētniecības darbs, protams, notiek arī citur – Okupācijas muzejā rit darbs, Kara muzejā pētnieki pēta savas tēmas, tomēr tur ir sava specifika.
Ja runa ir tieši par “šucmaņu jautājumu”, tas ir daudzšķautņains. Tas ir saistīts ar holokausta pētniecību, kur ir izcelti ļoti daudzi fakti. Viss iespējamais, kas Latvijā pētāms, ir izdarīts. Esmu bijis Izraēlā “Jad Vašem” muzejā, kur ir pamatīgi dokumentu kopiju krājumi, toskait, arī par Latviju. Jaunus dokumentus diez vai atradīsim.
Ir jānosoda personas, kas šāvušas cilviliedzīvotājus. Bet ir arī cita lieta – ka “šucmaņu” nosaukumu reizēm piekar visiem neizskaidrojot, arī leģionāriem.
– Latvijā ir sociālās atmiņas pētnieki, kuri saka, ka esot citādāki vēsturnieki nekā akadēmiskie. Ja viņi no atmiņām kaut ko vāc un krāj un to finansē valsts, tad rodas jautājums – kuras ir “tās” atmiņas un kuras ir “citas”, un kam tiks valsts nauda un kam ne?
– Ir ļoti daudz atmiņu, it sevišķi rietumnieku, kuras tiek publicētas par autoru pašu naudu. Tad grāmatas ievadā tiek norādīts, ka tas ir paša autora izdevums. Tās ir cilvēku atmiņas, ko un kā viņi atceras, arī vadoties no savas pārliecības. Novadpētniecības muzejos atrodamas vērtīgas atmiņas, ar ko vietējie lepojas. Piemēram, Pāvilostas muzejā ir Ernesta Šneidera savulaik diendienā pierakstīto notikumu apkopojums, un to izmanto skolēni.
– Ulmaņa varas laikā pagastu skrīveriem bijis ik dienu jāraksta pagasta hronikas. Litenes notikumus 1941. gadā ir pētījis vietējais vēsturnieks un vietējais skolas direktors Jānis Zvaigzne un aprakstījis galvenokārt uz savākto atmiņu pamata.
– Ļoti labi, ka mums ir tādi cilvēki, kas to dara pēc pašu ierosmes un ar vietējo sponsoru atbalstu.
– Ikdienas dzīvi vācu laikā aprakstot, jums droši vien bija jāskaidro, ko nozīmē sadales sistēma, ko nozīmē, piemēram punkti, un jāapraksta, kā cilvēki tika pie apģērba un apaviem.
– Katram cilvēkam tika piešķirts noteikts punktu skaits, un, kā paši vācieši rakstīja, pusotra gada laikā persona varēja savākt pietiekami daudz punktu, lai iegādātos parastu apavu pāri, bet zābakiem bija jākrāj ilgāk. Punkti veicināšanas nolūkā tika piešķirti arī par obligāti nododamiem graudiem, gaļu un citiem produktiem. Punktu skaits tika piešķirts no centra, it sevišķi tekstiliju, apavu sadalei. Punktu skaitam 1942. gada sākumā vēl bija kāds preču segums, kādas rezerves, lai šos punktus pārvērstu precēs – biksēs, kreklos. Taču jau no 1942. gada beigām tekstiliju punktiem bieži vien trūka reāla seguma. Cilvēkam bija punkti, kas deva tiesības iegādāties preces, taču viņi iegādāties nevarēja, jo vairs nebija, piemēram, tādu preču kā petroleja, zirgu pakavi u. tml.
– Kas tos punktus piešķīra?
– Vietējās pārvaldes iestādes apkopoja ziņas par to rīcībā esošo produktu vai preču klāstu. Katra pašpārvaldes vienība bija piesaistīta attiecīgai vācu ģenerālkomisariāta nodaļai. Tieši okupācijas ierēdņi noteica, cik lielu daļu kam piešķirt. Ja pagastā bija, piemēram, 3000 iedzīvotāju, gadā uz visiem labākajā gadījumā pienācās 10 pāri zābaku, un uz vietas bija jāizvēlas, kam tiks.
Tomēr ar basām kājām nestaigāja. Strādāja taču joprojām vietējie amatnieki; 1943. gadā pat tika piešķirti ādas atgriezumi zābaku labošanai. Turklāt vācu okupācijas laikā pamatīgi darbojās melnais tirgus. Ja kādam bija pietiekami daudz reihsmarku vai preču, ko mainīt, varēja sadabūt pat benzīnu kravas automobilim. Pat civilajiem vāciešiem, ja tie gribēja vēl otru pāri zābaku, vajadzēja ķerties pie nelegālām metodēm, “sarunāt”. Vācieši rakstīja, ka aptuveni desmit procenti vietējo iedzīvotāju sestdienās un svētdienās, arī darba laikā, atrodas ceļā, lai sameklētu savām ģimenēm pārtikas produktus. Latviešu ārstiem pārmeta, ka viņi izraksta pārāk daudz slimošanas zīmju – “slimības” laikā ļaudis paguva aizbraukt uz laukiem pie radiem pēc pārtikas un atgriezties Rīgā.
Vācu iestādes atzina, ka ar tām pārtikas devām, kas paredzētas uz kartītēm, cilvēks izdzīvot nevar. Vissliktākajā situācijā bija tie Rīgas iedzīvotāji, kam nebija radu laukos, – strādnieki, kuri ražoja vērmahtam vajadzīgās preces. Tāpēc viņu ēdināšanai darba vietās tika organizēti kopgaldi.
– Vai “specveikalu” okupantiem toreiz nebija?
– Bija 1941. gadā, bet tie tika izpirkti ļoti ātri. 1941. gadā tur vēl bija preces, kuras Vācijā jau bija deficīts – kaut vai kabatlakatiņi un ķemmes. Jau augustā arī šeit tika ieviesta Vācijā pastāvošā preču kartīšu sistēma.
D. Kokareviča: – Mani vecāki precējās 1941. gada Ziemassvētkos, un mamma atminējās, ka pirms šā notikuma iegādājusies labu kleitas drēbi.
– Bija speciāli saraksti, kas cilvēkam pienācās laulību, bērna piedzimšanas un bēru gadījumos. Bet, sākot ar 1943. gadu, preču trūka pat melnajā tirgū.
V. Krustiņš: – Tas saprotams, jo padomju vara Latvijā bija pārtraukusi privātu patēriņa preču ražošanu. Tērēja iekrājumus, kas bija palikuši no ulmaņlaikiem. Tos paspēja izķert iebraucēji.
– 1941. gadā iedzīvotāji vēl bija gana naivi, lai par minimālu atlīdzību ziedotu vācu armijai siltu ziemas apģērbu, apavus. Jau pēc gada viņi bija sapratuši, ka šīs lietas vajadzēs pašiem. Redzēja arī, ka daļa no šiem ziedojumiem palikuši turpat Rīgā, piemēram, sieviete, kas bija atdevusi labu ādas mēteli, pēc laika ieraudzīja to uz ielas mugurā kādai vācu oficiera draudzenei.
– Kādi ir jūsu pētījuma secinājumi?
– Bieži vien cilvēki saka: “Kāda gan ikdienas dzīve vācu okupācijas laikā, par ko jūs runājat?” Protams, daļai iedzīvotāju tādas nebija. Taču vairākumam dzīve, protams, ar visām kara radītajām izmaiņām tomēr turpinājās ikdienišķo rūpju ritmā. Viņi joprojām dzīvoja savās mājās, turpināja darba gaitas. Pilsētās okupantu klātbūtne bija jūtama vairāk, bet nomaļākās vietās laukos iedzīvotāji kādu tanku vai bruņumašīnu bija redzējuši garām pabraucam.
Masveida badu un trūkumu lielākā daļa, pateicoties savstarpējai palīdzībai, nepiedzīvoja. Izdzīvošanas instinkts palīdzēja preču sagādei un pārvadāšanai izdomāt visādus trikus – velosipēdisti preces ieveda Rīgā, apsējuši ap vidukļiem, cūkas veda, ieliktas zārkos, speķi sūtīja pa pastu.
Medicīnisko un juridisko pakalpojumu pieejamība krasi samazinājās, piemēram, zobārstu trūka ļoti daudzās vietās.
Latviešus tiesāja vietējās tiesas. Sākumā tajās tika ieviestas atsevišķas vācu likumu normas, un tika pateikts – pārējās lietās pagaidām darbojas Latvijas laiku likumi.
Represijām tika ieviestas vācu Sevišķās tiesas, Ārkārtējās tiesas un Vācu tiesas, kas izskatīja, nacistiskās Vācijas izpratnē, sevišķi smagus noziegumus, piemēram, cīņu pret okupācijas varu.
– Par padomju laiku zinām draudīgo vārdu “troika”. Vai vācu laikā bija kādi tamlīdzīgi represīvi iestādījumi, neskaitot jau pieminētās tiesas?
– Līdzīgas bija jau pieminētās Ārkārtējās tiesas, kas tika izveidotas 1942. gada janvārī un kam vācieši nebija pakļauti. 1942. gadā nāves spriedumu skaits nebija liels. Bet tad sekoja izmaiņas likumos un 1943. gadā ārkārtas tiesas bieži piesprieda ļoti nežēlīgus sodus. 1941. gadā melnā tirgus dalībnieki tika cauri ar nelielu naudas sodu, taču 1942. gadā jau draudēja arests, bet 1943. gadā – pat nāves spriedums.
– Īsā laikā mainījās nauda – lats, rublis, marka. Kā klājās latam?
– Pieclatniekus kā relikvijas cilvēki bija centušies noglabāt, norakt zemē. Tie nebija apgrozībā, un nebija arī prece, kas būtu pieprasīta melnajā tirgū.
D. Kokareviča: – Tēvs atcerējās, ka turpinājis maksāt reihsmarkās hipotekāro kredītu, ko vectēvs bija ņēmis pirmskara Latvijas laikā.
– Vācieši izrēķināja, lai kredītņēmējiem sakarā ar naudas kursa izmaiņām nekādā gadījumā nebūtu jāmaksā mazāk. Viņi uzlika speciālo vienreizējo kredīta pielikumu.
V. Krustiņš: – Vai tas, ka Vēstures institūts plāno valstij, sabiedrībai vajadzīgas pētāmās tēmas, nozīmē arī zināmu nodrošinājumu publicēšanai?
– Tas būtu saprotami, taču reālās situācijas dēļ institūts budžeta līdzekļus spiests tērēt citām lietām. Mēs ar Juri Pavloviču darām visu, lai monogrāfija tiktu publicēta. Ir cerības uz diviem vai trim finansējuma avotiem, lai tā nonāktu pie lasītājiem.
D. Kokareviča: – Kādus redzat savus skolēnus mazākumtautību skolā un ciktāl jums izdodas ietekmēt viņu uzskatus?
– Par 20. gadsimta vēsturi skolā māca 9. un 12. klasē. Skolēni vienmēr cenšas paust savu pārliecību. Es uzklausu viņu viedokļus, emocijas un iepazīstinu ar faktiem. Kad jaunieši uzzina, ka par padomju varu ir cīnījušies vairāk latviešu nekā par nacistiskās Vācijas varu, tas viņiem ir pirmais brīnums. Tad varam sākt sarunu. Katru gadu atkārtojas jautājumi par leģionāru gājienu 16. martā, par 8. vai 9. maiju. Lēnām, mierīgi skaidrojot, gribu cerēt, ka beigās viņiem rodas zināma sapratne.
