Vēsturnieki kritizē «Nākotnes melnrakstus» 0
“Tā ir tāda pret Latviju vērstās PSRS politikas apoloģētika, kādu grūti atrast pat liberālu mūsdienu Krievijas vēsturnieku darbos,” vakar “Nākotnes melnrakstu” sērijas grāmatu izvērtēšanas diskusijas laikā izsaucās vēstures profesors Ilgvars Butulis. Brīžiem gan šķita, ka vēsturnieku publika diskusijā izturas pārāk korekti un iecietīgi.
Pasākumam Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē augsni bija sagatavojis nesen iznākušais Jāņa Urbanoviča, Igora Jurgena un Jura Paidera kopdarbs “Nākotnes melnraksti: Latvija 1941. – 1947.”, kas turpināja šo pašu autoru iesākto apcerējumu par Latvijas vēstures norisēm 1934. – 1941. gadā. Izteikties par grāmatām bija nolēmuši paši vēsturnieki, kaut gan agrāk neoficiāli izskanēja, ka komentēt tāda veida darbus tie uzskata zem sava goda. Auditorijā absolūtā vairākumā tiešām bija diplomēto vēsturnieku un viņu piekritēju publika, kamēr “Nākotnes melnrakstu” nometni pārstāvēja tikai Juris Paiders un vēl grāmatas izdevēja – “Baltijas foruma” – direktors Aleksandrs Vasiļjevs.
Paiders savu uzstāšanos sāka ar atziņu, ka neviens no autoriem nav vēsturnieks un ka grāmatas mērķis nekādā gadījumā neesot bijis dublēt vai aizstāt vēsturnieku darbus. Arī vēsturnieki atzina, ka nevēsturniekiem ir tiesības rakstīt par vēsturi, tomēr, citējot profesori Dainu Bleieri, “arī populārā literatūrā jāpieturas pie zināmiem akadēmiskiem standartiem”, jo “šī grāmata, kā jebkurš darbs, veido sabiedrības vēstures apziņu”. Vēsturnieku publikai jautājumu bija daudz, tajā skaitā par ļoti diskutablajām hipotēzēm, kas nav balstītas nekādos faktos, par padomju laika “uzpūstās” kara upuru statistikas atkārtotu laišanu apritē, par Paidera proponēto ideju, ka Latvija jau kopš 1939. gada oktobra it kā pēc pušu vienošanās sākta pielāgot PSRS juridiskajai sistēmai. Šādu jautājumu bija gūzma, tomēr diskusija īsti neizvērsās, jo izrādījās, ka Jurim Paideram un vēsturnieku auditorijai par to ir ļoti atšķirīga izpratne. Grāmatas autors vienkārši nebija gatavs runāt argumentēti, šķiet, uzskatot, ka viņa daļā ir tikai izvirzīt “oriģinālas” teorijas, nevis tās izskaidrot un aizstāvēt ar faktiem. Ģeogrāfijas zinātņu doktors brīžiem atgādināja studentu eksāmenā, kurš savu nezināšanu slēpj aiz vispārējām frāzēm, kā mēdz sacīt, “peld”.
Paiders turējās pie stila neatbildēt uz konkrētiem jautājumiem, sāka runāt par pavisam citām lietām un bieži atbildēja tikai tad, kad jautātājs uzstāja. Kad Daina Bleiere aizrādīja uz konceptuālām pretrunām, ka pirmais “Nākotnes melnrakstu” sējums runā pretim otrajam, autors to izskaidroja ar vārdiem: “Mēs jau neesam nekādi dogmatiķi, kas ieņēmuši prātā vienu domu un no tās neatkāpjas.”
“Ja šī ir grāmatas apspriešana, tad man kā vēsturniekam ir grūti kaut ko apspriest, ja grāmata pamatā sastāv no specifiski atlasītiem vēstures avotiem un preses materiāliem, fotogrāfijām ar tendencioziem parakstiem,” savus nostāju neslēpa vēsturnieks Uldis Neiburgs.
Profesors Ilgvars Butulis, vairāk runājot par pirmo grāmatu, norādīja, ka viņam nav pieņemama grāmatas politiskā filozofija. Piemēram, tendence “degradēt Latviju kā valsti”, runājot par 1939. un 1940. gada situāciju un iespējām. Tāpat neizpratni raisa terminoloģijas izvēle un lietošana. “Kad mēs ar krievu kolēģiem diskutējām, vai bija okupācija vai aneksija, lietas būtība jau ir viena un tā pati, bet, ja tā laika notas un procesus autori nosauc par “integrāciju”! Ja jau staļiniskās PSRS politika Austrumeiropā ir “integrācija”, tad varbūt arī Hitlera politika bija “integrācija”? Tā ir nepamatota jēdzienu pārbīde,” aizrādīja profesors. Ne viņam, ne citiem klātesošajiem nebija pieņemama “Nākotnes melnrakstu” pozīcija visu, kas notika pēc 1940. gada jūnija, attēlot kā Latvijas “integrāciju” PSRS, kā it kā normālu procesu, kam bijušas vien “dažas labās un sliktās un dažas nepatīkamas puses”.
Pasākuma noslēgumā “Baltijas foruma” vadītājs Vasiļjevs atklāja, ka jau krājoties materiāli jaunai grāmatai, varbūt pat divām trim. Tajās būšot runa par 1949. gada, 50. gadu un vēl vēlākiem notikumiem Latvijā. Paiders nedaudz apjuka un tikai pēc jautājuma atkārtošanas, jau izrunājies par pavisam ko citu, atbildēja uz auditorijas vaicājumu, kā jaunajā grāmatā tiks apzīmēti pēckara notikumi: vai tur būs runa par nacionālās pretestības kustību vai “bandītisma likvidēšanu”? Runātājs ļāva noprast, ka tajā būšot runa par abiem.
