Foto – Valdis Semjonovs

– Kauls atteicās. Viņu ievēlēja 1990. gada aprīļa sēdē, bet jūnijā otrajā sēdē viņš tika atbrīvots pēc paša vēlēšanās. Tur, starp citu, decembrī ievēlēja arī Jūliju Beļavnieku, kurš pēc tam atmiņās rakstīja, ka ievēlēts aizmuguriski, ar viņu nemaz nesaskaņojot.

– Toties LKP CK otros sekretārus vienmēr atsūtīja no Maskavas, bez kādas vajadzības šeit uzdienēties.


– Viņi parasti arī bija bijuši PSKP CK darbinieki Krievijā. Strelkovs bija Tulas apgabala partijas sekretārs ideoloģiskajos jautājumos, Dmitrijevs Čeļabinskas pilsētas pirmais sekretārs.

– Ko tīri praktiski cilvēkam deva tikšana līdz CK locekļa, CK biroja locekļa stāvoklim?


– LKP CK birojs bija neformālā, bet faktiskā Latvijas PSR valdība, kur augstākās amatpersonas izlēma visus svarīgākos jautājumus, ja vien tie nebija iepriekš noformēti Maskavā. Arī to, kā konkrēti pildīt šos Maskavas lēmumus. Partijas sodi, iecelšanas amatos – viss gāja caur biroju. Birojs nolēma, kad sasaukt AP sesiju un kāda būs darba kārtība. Bez biroja atļaujas nevarēja neko. Biroja locekļi bija paši svarīgākie cilvēki republikā. Viņiem piederēja vara. Teorētiski tas bija sabiedrisks amats, par kuru algu nemaksāja, bet viņi saņēma pietiekami daudz labuma no tiem amatiem, kuru dēļ bija tikuši birojā. Noteikts stāvoklis nomenklatūrā nozīmēja noteiktu dzīves standartu. Kā stāsta, ja CK nodaļas vadītāja ranga cilvēkam atsūtīja nevis melnu, bet citas krāsas dienesta automašīnu “Volga”, tad tas bija skandāls. Vēl bija specslimnīcas un specpoliklīnikas, ceļazīmes uz labākajām sanatorijām par brīvu. Ja cilvēks bija “tikai” CK loceklis, viņam materiālo privilēģiju bija mazāk nekā biroja locekļiem, kaut arī tur tāpat bija specveikali un izbraukuma tirdzniecības partijas kongresu laikā, kas arī nebija mazsvarīgi. Tas tomēr bija prestižs. Tas rādīja cilvēka stāvokli kopējā padomju hierarhijā. Un, ja kāda rajona slaucēja tika par CK locekli, tas bija izdevīgi visam rajonam, jo viņa varēja lobēt rajona intereses ar tiesībām “pa taisno” griezties ar savu sūdzību vai prasību CK vadībā. Bet pirmkārt labums saistījās ar algām. Jau sākot ar CK instruktoriem, nomenklatūras algas bija lielākas nekā vidusmēra pilsonim ar tādu pašu izglītību. 80. gadu vidū CK instruktora alga sākās no 250 rubļiem – tikpat daudz, cik LZA saņēma vecākais zinātniskais līdzstrādnieks. CK sekretārs saņēma 500 – 600 rubļu. Tas bija visā PSRS pieņemts princips, ka nomenklatūras darbinieku algas tiek pielīdzinātas rūpniecības vadošo darbinieku un kvalificētu strādnieku algām. CK loceklim bija garantēts labs dzīvoklis. Vēl bija visādas piemaksas. Tomēr īsti nav skaidrs, kā nomenklatūras darba samaksa veidojās. Teiksim, LKP CK pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam pēc kara oficiālā alga bija ap 2000 rubļu. Bet uz valsts aizņēmuma obligācijām viņš parakstījās par 8000 rubļiem…