Egils Līcītis: Svaru kausi Rīgā nosveras par labu latviskajiem spēkiem 0
Tas ir vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces administratīvs pienākums atrast juridisko pamatojumu Rīgas domes atlaišanai, un gan jau eksekutors ir sameklējis punktus, kā likumīgi īstenot vardarbīgo aktu.
Bet no inženiertehniskā viedokļa vienīgais iespējamais risinājums jau sen ir noplēst pagalam nolaisto, ilggadēji nekompetenti vadīto galvaspilsētas saimniecību un korupcijas sagrauzto iestādi kā vecu būdu.
Līdzīgi kā aizvāc savu laiku nodzīvojušus graustus vai kā pagaidām vēl mērs Oļegs Burovs piedraudējis ar buldozeru sagāzt pussagrabējušos kioskus uz tirgus plača.
Līdz Pūces lēmumam atlikušas skaitītas dienas, bet līdzšinējie rātsnama “saimnieki” un pilsētas pārvaldītāji var posties iet rūgta atstādināšanas pazemojuma ceļu.
Bija jau arī pēdējais laiks, citādi izaugusi vai paaudze rīdzinieku, kuri nezina, ka var pie vadības kloķiem darboties citādi, jo no bērna kājas saraduši ar (Pūces atlaistā) pilsētas lielvecākā Nila Ušakova piekopto stilu, kuru raksturo tūkstoš nedarītu un simtiem pa roku galam pusdarītu darbu, desmitiem aizdomīgu darījumu un simtiem izdalītu ienesīgu slaukšanas vietu savējiem “Saskaņas” barošanās sistēmā.
Ne velti arī taisnā tiesa nesaskatīja neko greizu galvenā oponenta Viļņa Ķirša apzīmējumā Ušakovam – korupcijas redzamā seja.
Līdz ar to esam vēsturiska pagrieziena un ārkārtas galvaspilsētas pašvaldības vēlēšanu priekšā, turklāt partiju analītiķi izskaitļojuši, ka beidzot pārsvars svaru kausos ir latvisko spēku labā.
Kremlinu partijas reitings krītas arī socioloģijas doktora Kaktiņa aptaujās, anketēto atbalstītāju ganāmais pulks saraucas mazāks mēnesi pēc mēneša.
Būs vien jātic, ka Rīgas slāvu apdzīvotāji ir lielā mērā sapotējušies pret pilsētas tēvus slavinošiem tekstiem, uz kuriem tika balstīti līdzšinējie Ušakova – Amerika žilbinošie panākumi, un “Saskaņas” un “Gods kalpot Rīgai” bloks kļūst aizvien nepopulārāks tautas masās.
Pat Purčiks ar iedragātu ticību vairs neizriezīs krūtis krāpnieku grupējuma aizstāvībai. Piekritēju klientūras trūkuma dēļ sekos lidojums no domes augstiem krēsliem bez izmaksājamām sāpju naudām kompensācijās un bez zelta izpletņiem. Lai velti nestāv uz Rīgas stacijas perona cerības stariņa – kādreizējā “Saskaņas” prinča – sagaidītāji: viņu varonis Ušakovs ar jau bālēt sākušu krievu nacionālā varoņa oreolu neatgriezīsies ātrāk par 2024. gadu, kad beigsies eiroparlamentāra pilnvaras.
Ja vien “nevainīgais upuris” agrāk netiek attransportēts uz valsts rēķina, atvests pa etapu.
Būsiet tak ievērojuši, ka Briselē Nils Vaļerjevičs sēd klusi, šo to atņurdēdams, kā būtu Eiropas Savienības parlamentā ievēlēts no Ķīnas Tautas Republikas, un apkārt notiekošais uz klusējošo ķīnieti neattiektos. Vecajam zēnam Ušakovam jaunajā darbavietā vajadzētu saplūst ar tapetēm, jo bijušais pilsētas “saimnieks” pagaidām izslīdējis no KNAB žņaudzošām rokām kā ziepju gabals, bet gan jau izmeklētāji patraucēs saskaņiešu eiroparlamentāra labsajūtu arī turpmāk.
Žēl jau ir gādīgā tagadējā Rīgas namatēva Oļega Burova, bet vajadzēja iepriekš domāt, ar kuriem līdzgaitniekiem uzturēt pazīšanos un iet kopā. Diezgan būs slīpētiem “GKR” krējumlaižām dzīvot savstarpējā sadraudzībā un harmonijā pie varas ar ieceļotāju politisko spēku. Vēstures svārsts aizvēzīs nebūtībā arī OB ar visu viņa kompāniju un dīvainām “neatkarīgo” pielīdēju frakcijām.
Tā gan nebūs, ka darbaļaužu aizstāvji, pensionāru draugi, amatu šņakari atdos varu klanīdamies, un cepures noņēmuši.
Auseklīšiem noteikšana Latvijas valsts galvaspilsētā netiks ielozēta vai noplūkta kā avene. Jāpaceļ rīdzinieki un jāizpīpē, vai uzvaru ārkārtas vēlēšanas nesīs iespēja balsot par centralizētu latvisko spēku sarakstu vai spožākas izredzes paveras, organizējot decentralizētu partiju piedāvājumu.
Vēl jāmeklē patiesi aizrautīgi, Rīgas attīstībā ieinteresēti un zinoši līderi ar prasmēm savest kārtībā pašlabuma tīkotāju izvandīto un postā aizlaisto pilsētas saimniecību. Bet galvenais ir, ka revolūcija Rīgā iespējama, varas maiņa ir jau tuvu.
