Kā vērtējat ideju nojaukt Uzvaras pieminekli un atjaunot laukuma vēsturisko plānojumu? 17
Diāna Eglīte, skolotāja: “Mani piemineklis netraucē, bet, ja tur vēsturiski ir bijis kaut kas labāks, tad droši vien tas ir jāatjauno. Visticamāk, šāda iniciatīva saasinās abu pušu attiecības. Tiem, kam 9. maijs ir svarīga diena un kas vēlas kaut kur pulcēties, lai to dara, taču tikai tāpēc vien, lai reizi gadā kāds varētu sanākt, mums nav jāuztur vesels laukums un piemineklis. Dzirdēju arī argumentu, ka Uzvaras piemineklis neiederas ainavā, taču tas nav noteicošais. Svarīgi ir tas, vai šāds piemineklis mums vispār vajadzīgs un kādu domu tas nes. Ziemā pa laukumu slēpojam, un neviens to neuzskata par piemiņas vietu vai ko svētu. Par to tiek runāts vienreiz gadā – 9. maijā. Protams, PSRS mums tai dienā palīdzēja uzvarēt, taču ne jau mūsu dēļ, bet tāpēc, lai Latviju okupētu.”
Inženieris, vēlas palikt anonīms: “Man ir cits priekšlikums. Uzvaras laukumā vajadzētu uzstādīt milzu plāksni ar visu represēto, izsūtīto un nogalināto cilvēku vārdiem, lai redz šīs PSRS uzvaras sekas. Šī vieta, lai kā to arī censtos pārbūvēt, lai kā vēlētos atjaunot tās bijušo plānojumu, savu vēsturisko auru neatgūs. Ja tā būtu piemiņas vieta represētajiem, daudzas problēmas atkristu. Skaidrs, ja iniciatīva tiks atbalstīta, radīsies milzu saspīlējums, taču man jādomā, ka jebkurš pasākums, kas saistīts ar Uzvaras laukumu un pieminekli, neizbēgami radīs konfrontāciju divu pušu starpā. Iespējams, to vajadzētu pārvietot uz citu vietu. Nojaukt būtu pats vienkāršākais – tā tomēr ir vēstures liecība, un paši tūristi uz šo vietu un tās vēsturi skatās ar interesi.”
Līga Lapiņa, apkalpojošā sfērā strādājoša pensionāre: “Šo ideju pilnībā atbalstu. Kam mums tas piemineklis vajadzīgs? Lai tur reizi gadā dzertu? Vecie, kam tas tiešām ko nozīmēja, jau pārsvarā miruši, tagad tur iet vieni dzērāji, kas grib uzdzīvot. Tā vieta jau sen vairs nepilda savu funkciju, bet kalpo ikgadējam balagānam. Ja vēlas uzdzīvot, lai dara to savās mājās. Tie jau nav nekādi svētki, tā ir naturāla dzeršana. Ziemā tur vispār ir parks, un neviens uz šo vietu jau sen vairs neraugās kā uz pieminekli. Lai brucina nost un atjauno pēc vēsturiskā plānojuma. Rīga taču galu galā ir mūsu. Taču zinu arī to, ka pretreakcija būs šausmīga – krievi par visām varēm centīsies to nepieļaut. Varētu būt kaut kas līdzīgs kā igauņiem ar bronzas Aļošu. Domāju, ka mūsu dižā valdība, baidoties no sadur- smēm, to nepieļaus.”
Žanna, bankas darbiniece: “Domāju, ka piemineklis nevienam netraucē. Ja kādam tas ir vajadzīgs, tad lai stāv. Ir daļa cilvēku, kas 9. maijā turp iet ne tāpēc, lai pavicinātu Krievijas karogu, bet gan lai pieminētu savus bojā gājušos senčus. Nevajag ierobežot cilvēkus. Neesmu arī droša, vai ir tik nozīmīgi atjaunot laukuma vēsturisko plānojumu tieši tur. Drīzāk saskatu šajā idejā kārtējo mēģinājumu sakurināt naidu abu pušu starpā.”
Valters Vanags, uzņēmējs: “Lai tas piemineklis tur ir. Citādi atkal sāksies kaut kādi nevajadzīgi strīdi un ņemšanās ar Krieviju – robežu blokādes utt. Šī lielvalsts par tādu rīcību ar mums var izrēķināties ekonomiskām metodēm. Ilgtermiņā šāds solis mums varētu būt gaužām neizdevīgs, jo Krievija ir pārāk liels partneris. To vēl jo vieglāk saprast, palūkojoties, ko tā šobrīd dara ar Lietuvu. Nevajadzētu uz vēstures faktiem raudzīties pārāk emocionāli, drīzāk pieņemt tos. Nav ko taisīt kārtējos skandālus. Atceramies, kas notika Igaunijā, kad novāca Aļošu. Tas tikai uzjundī emocijas, un cilvēki atkal sāk konfrontēties. Ir skaidrs, ka pretējās puses viedoklis nekad nemainīsies – okupāciju tāpat nekad neatzīs. Ideoloģija nebalstās tikai uz pieminekli, tāpēc, to nojaucot, neko neiegūsim. Es neredzu skaidru pamatojumu, kāpēc piemineklis būtu jālikvidē. Arguments par tuvumu Nacionālajai bibliotēkai, manuprāt, neiztur kritiku.”
Interneta vietnē “Mana Balss.lv” par iniciatīvu, kas piedāvā nojaukt Uzvaras pieminekli Rīgā un atjaunot laukuma vēsturisko plānojumu, parakstījušies vairāk nekā 10 700 cilvēku.
Iniciatīvas autori – Roberts Krastiņš, Emīls Gailis un Māris Ruks – uzsver, ka teritorija vēsturiski ir Latvijas valsts uzvaras laukums, kurā notika pēdējie vislielākie Vispārējie latviešu Dziesmu svētki, nevis PSRS armijas uzvaras laukums, tāpēc vēlas atjaunot Latvijas brīvvalsts laikā iedzīvotāju brīvprātīgas ziedošanas ceļā izstrādāto un aizsākto Uzvaras laukuma projektu.
Avots: LETA
