Moraveckis: Vēsturiskie izaicinājumi un viltus receptes – Eiropa atrodas krustcelēs 22
Autors: Polijas premjerministrs Mateušs Moraveckis
Karš Ukrainā ir atklājis patiesību par Krieviju. Tiem, kas nevēlējās redzēt, ka Putina valstij ir nosliece uz imperiālismu, šodien ir jāsaskaras ar faktu, ka Krievijā ir atdzimuši 19. un 20. gs. dēmoni: nacionālisms, koloniālisms un totalitārisms, kas kļūst arvien redzamāks. Bet karš Ukrainā arī atklāja patiesību par Eiropu.
Daudzi Eiropas līderi bija ļāvušies Vladimira Putina vilinājumam un šodien piedzīvo šoku.
Rietumi izvēlējās ģeopolitisku snaudu
Nevajadzētu būt pārsteigumam, ka Krievijas imperiālisms atgriežas.
Rietumu acu priekšā Krievija gandrīz divdesmit gadu garumā lēnām atjaunoja savu pozīciju.
Rietumi šajā laikā izvēlējās ģeopolitisku snaudu, nevis saprātīgu modrību. Rietumi izvēlējās neredzēt pieaugošo problēmu, tā vietā lai savlaicīgi stātos tai pretī.
Eiropa šodienas situācijā nonāca nevis tāpēc, ka nebija pietiekami integrēta, bet tāpēc, ka tā nevēlējās ieklausīties patiesības balsī. Jau daudzus gadus šī balss skanēja no Polijas.
Polija nepretendē uz patiesības monopolu, bet jautājumos, kas saistīti ar attiecībām ar Krieviju, tai ir daudz bagātāka pieredze nekā citiem.
Polijas prezidentam Leham Kačiņskim bija taisnība, kad viņš kā Kasandra, kas pareģoja Trojas krišanu, vēl pirms daudziem gadiem teica, ka Krievija neapstāsies pie Gruzijas un tieksies pēc kā vairāk. Un arī viņš palika nesadzirdēts.
Valstu vienlīdzībai ir deklaratīvs raksturs
Polijas balss ignorēšana ir tikai piemērs tam, ka pastāv plašāka problēma, ar ko saskaras mūsdienu ES. Atsevišķu valstu vienlīdzībai ir deklaratīvs raksturs.
Politiskā prakse rāda, ka Vācijas un Francijas balsis ir svarīgākas par visu.
Tātad mums ir darīšana ar formālu demokrātiju un “de facto” oligarhiju, kad varas grožus tur visspēcīgākie. Turklāt spēcīgākie kļūdās un nespēj pieņemt kritiku no malas.
Vienprātības princips ir sava veida drošības vārsts, kas sargā ES no vairākuma tirānijas. Kompromisa meklēšana starp visām 27 valstīm, kuru intereses tik bieži ir pretrunīgas, var būt nomācoša, un pats kompromiss var neapmierināt visus simtprocentīgi.
Tomēr tas nodrošina, ka katra balss tiek sadzirdēta un ka pieņemtais risinājums atbilst katras dalībvalsts minimālajām cerībām.
Ja kāds ierosina, lai ES rīcība būtu vēl vairāk nekā iepriekš atkarīga no Vācijas lēmumiem, – un tieši tāds būtu vienprātības principa atcelšanas rezultāts –, tad pietiek vien veikt īsu Vācijas lēmumu retrospektīvo analīzi.
Ja pēdējos gados Eiropa vienmēr būtu rīkojusies tā, kā to vēlējās Vācija, vai mēs šodien atrastos labākā vai vēl ļaunākā situācijā?
Ja visa Eiropa sekotu Vācijas balsij, tad jau daudzus mēnešus darbotos ne tikai “Nord Stream 1”, bet arī “Nord Stream 2”.
Eiropas atkarība no Krievijas gāzes, kas šodien kalpo Putinam kā šantāžas instruments pret visu kontinentu, būtu gandrīz neatgriezeniska.
Ja 2021. gada jūnijā visa Eiropa pieņemtu Vācijas prezidentūras priekšlikumu sarīkot ES un Krievijas samitu, tad galu galā tas viss beigtos ar Putina atzīšanu par pilntiesīgu partneri un sankciju atcelšanu, kas tika uzliktas Krievijai pēc 2014. gada.
Ja šis priekšlikums, kuru toreiz bloķēja Polija, Lietuva, Latvija un Igaunija, būtu pieņemts, Putins saņemtu garantijas, ka ES neveiks nekādus reālus pasākumus Ukrainas teritoriālās integritātes aizstāvībai.
Un ja Eiropas Savienība arī būtu pieņēmusi 2015. gadā ierosinātos migrantu pārdales noteikumus, tā vietā, lai īstenotu stingru savu robežu aizstāvības politiku, kas ir valsts suverenitātes pamata atribūts, šodien mēs drīzāk būtu starptautiskās politikas objekts, nevis tās subjekts.
Tieši 2015. gadā Putins ievēroja, ka hibrīdkarā pret ES var izmantot migrantus, un 2021. gadā kopā ar Aleksandru Lukašenko veica šāda veida uzbrukumu Polijai, Lietuvai un Latvijai.
Ja 2015. gadā mēs būtu uzklausījuši atvērto robežu atbalstītājus, šodien mūsu noturība pret kārtējām lielām krīzēm būtu vēl zemāka.
Un visbeidzot, ja visa Eiropa būtu sūtījusi uz Ukrainu ieročus tādā apjomā un tādā ātrumā kā Vācija, tad karš jau sen būtu beidzies. Pie kam ar pilnīgu Krievijas uzvaru. Un Eiropa atrastos vēl viena kara priekšvakarā.
Jo Krievija, savu pretinieku vājuma mudināta, virzītos tālāk.
Šodien jebkura balss no Rietumiem par ieroču piegādes Ukrainai ierobežošanu, sankciju atvieglošanu, “abu pušu”(t.i., agresora un upura) virzīšanu uz dialogu – Putina uztverē ir vājuma pazīme. Un tomēr Eiropa ir daudz spēcīgāka par Krieviju.
Jāveic Eiropas sirdsapziņas pārbaude
Ja šodien mēs patiešām vēlamies runāt par demokrātiskām vērtībām, tad ir pienācis laiks veikt lielu Eiropas sirdsapziņas pārbaudi. Pārāk ilgi daudzām valstīm vissvarīgākā vērtība ir bijusi Krievijas gāzes zemā cena.
Tomēr mēs zinām, ka tā varēja būt zema, jo tai nebija pieskaitīta “asins nodeva”, kuru šodien maksā Ukraina.
Eiropas Savienība saskaras ar arvien lielākām visu dalībvalstu brīvības un vienlīdzības ievērošanas problēmām. Arvien biežāk mēs dzirdam, ka nevis vienprātība, bet vairākums lemj par visas kopienas nākotni.
Attālinoties no vienprātības principa kārtējās ES darbības jomās, mēs pietuvojamies modelim, kurā stiprākie un lielākie dominē pār vājākajiem un mazākajiem.
Brīvības deficīts un vienlīdzības deficīts izpaužas arī eirozonā. Vienotās valūtas ieviešana negarantē ilgtspējīgu un harmonisku attīstību. Eiro pat ievieš savstarpējas konkurences mehānismus, kas ir saskatāmi, piemēram, dažu valstu eksporta pastāvīgā pārpalikumā, kas neitralizē savas valūtas vērtības pieaugumu, saglabājot ekonomisko stagnāciju citās valstīs.
Šādā sistēmā iespēju vienlīdzība paliek tikai uz papīra.
Šie trūkumi vājina un padara Eiropas Savienību īpaši ievainojamu, saskaroties ar Krievijas imperiālismu. Krievija vēlas aizstāt Eiropu ar kaut ko, kas tai ir zināms un tuvs jau vairākus gadsimtus, un proti, ar lielvaru koncertu ar kopīgi noteiktām ietekmes sfērām.
Lieki piebilst, ko šāda “starptautiskā kārtība” nozīmē mieram Eiropā.
Konfrontācijā ar lielākajām valstīm arvien vairāk tiek zaudētas iespējas aizstāvēt vidējo un mazo valstu tiesības, intereses un vajadzības. Šis brīvības pārkāpums, kas tiek bieži uzspiests kopuma šķietamu interešu vārdā.
Kopējais labums bija vērtība, kas savulaik tika ielikta Eiropas projekta pamatos. Jau no paša sākuma tas ir bijis Eiropas integrācijas virzītājspēks. Mūsdienās šo labumu visbiežāk apdraud nacionālā egoisma iedvesmotās šaurās intereses.
Sistēma ierauj mūs nevienlīdzīgā spēlē starp vājajiem un stiprajiem. Šajā spēlē ir vieta gan vislielākajām valstīm ar lielu ekonomisko varu, gan arī mazajām un vidējām valstīm, kurām šādu priekšrocību nav.
Spēcīgākās valstis tiecas pēc politiskās un ekonomiskās dominēšanas, bet tās otrās sliecas uz politisko un ekonomisko klientālismu. Tātad kopējais labums visam kopumam kļūst arvien abstraktāka kategorija.
Eiropas solidaritāte pārvēršas par tukšu koncepciju, kas reducējas līdz tam, ka tiek uzspiesta piekrišana faktiskajam stiprāko diktātam.
Jāatbalsta Ukraina
Pateiksim to tagad pavisam atklāti: Eiropas Savienības kārtība šodien mūs nepietiekami aizsargā no ārvalstu imperiālisma. Gluži pretēji, ES iestādes un prakse, kas nav brīva no kārdinājuma dominēt pār vājākajiem, joprojām paliek pakļauta Krievijas imperiālisma iefiltrēšanas briesmām.
Tāpēc es aicinu visus Eiropas līderus būt drosmīgiem un domāt kategorijās, kas atbilst laikam, kurā dzīvojam. Un mēs atrodamies vēsturiskā brīdī.
Imperiālā Krievija var tikt sakauta – pateicoties Ukrainai un mūsu atbalstam tai. Uzvara šajā karā ir tikai mūsu nelokāmības un stingras apņēmības jautājums.
Pateicoties tehnikas piegādēm, kuru apjoms, ņemot vērā Rietumu spējas, joprojām ir salīdzinoši neliels, Ukraina sāka pagriezt kara gaitu. Krievija uzbrūk, sēj nāvi un iznīcību, izdara nežēlīgus noziegumus – bet jau gandrīz pusgadu ukraiņu morāle nav sagrauta un paliek augsta.
Tikmēr, kā liecina izlūkdienestu dati, Krievijas karaspēka morāle kļūst arvien zemāka. Armija cieš ļoti nopietnus zaudējumus.
Ieroču un citas tehnikas krājumi nav neizsmeļami, bet sankciju skartajai rūpniecībai būs arvien grūtāk tos atjaunot.
Tāpēc ir nepieciešams atbalstīt Ukrainu, lai tā atgūtu zaudēto teritoriju un piespiestu Krieviju atkāpties.
Tikai tad būs iespējams reāls dialogs un patiesas kara beigas, nevis tikai īstermiņa pārtraukumi pirms kārtējās agresijas. Tikai šādas beigas nozīmēs mūsu uzvaru.
Eiropai vajadzīga cerība
Imperiālisma draudi ir jāuzvar arī ES iekšienē. Mums ir nepieciešama dziļa reforma, kas ES principu pašā augšgalā atgriezīs kopējo labumu un vienlīdzību.
Tas nenotiks, ja nemainīsim fokusu, jo par kopienas rīcības virzieniem un prioritātēm ir jālemj dalībvalstīm, nevis ES iestādēm, jo tieši iestādes ir veidotas valstu vajadzībām, nevis otrādi. Sadarbībai ir vienmēr jābūt balstītai uz konsensa, vienprātības panākšanu, nevis uz lielāko pārsvaru pār visiem pārējiem.
Šodienas situācija liek mums domāt pavisam citos rāmjos. Mums ir jābūt drosmīgiem, lai atzītu, ka, saskaroties ar Covid krīzi un karu, ES nav darbojusies tā, kā tai vajadzētu. Tomēr tā nav tā problēma, ka pārāk lēni ejam pa integrācijas ceļu un šis process būtu strauji jāpaātrina.
Problēma ir tāda, ka šis ceļš pats par sevi ir nepareizs. Dažreiz tā vietā, lai spertu divus soļus uz priekšu, ir vērts spert soli atpakaļ un paskatīties uz lietām no noteiktas perspektīvas.
Perspektīva atgriezties pie principiem, kas veido Eiropas kopienas pamatus, šķiet, ir visdrošākā. Runa nav par ES pamatu graušanu, bet gan par to nostiprināšanu un nebūvēšanu pāri tiem.
Šobrīd, kā vēl nekad agrāk, Eiropai ir vajadzīga cerība. Un tā ir atrodama tikai atgriešanās pie principiem, nevis institucionālās virsbūves stiprināšanā.
