Uldis Šmits: “Vēsturiskās atmiņas” īsais kurss 0
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Visai interesants dokuments – Krievijas fonda “Vēsturiskā atmiņa’’ atskaite par darbību laikā no 2008. līdz 2018. gadam. (Iekļauts pagājušā mēneša nogalē publicētajā pētnieciskās žurnālistikas centra “Dosjē” materiālā par Kremļa ietekmes tīklu veidotājiem Baltijas valstīs.) Šī fonda direktors ir Aleksandrs Djukovs, kuram Latvijas Ārlietu ministrija 2012. gadā piemēroja “persona non grata” statusu.
Viņa vadītā iestāde pozicionējas kā pēcpadomju telpā “vadošā vēsturiski politiska profila” Krievijas nevalstiskā organizācija.
Lai gan to patiesībā var dēvēt pat par augstākā mērā valstisku, jo organizācija ir saistīta ar t.s. kompetentajiem orgāniem, kas pārmantojuši VDK tradīcijas un metodes. Bet atšķirībā no padomju čekas mūsdienu “orgāni” atrodas Putina Krievijas politiskās sistēmas pašā virsotnē, jo stāv pāri konstitūcijai, formāli eksistējošajai tiesu varai un (demokrātiskās kategorijās domājošo izpratnē) nereti arī veselajam saprātam.
Fonda pēdējais redzamākais veikums attiecībā uz Latviju droši vien bija martā izplatītais, par ziņojumu nosauktais apcerējums “Nacisma noziegumu atbalstītāji. 96 Latviešu leģiona veterāni, kuri vēl dzīvi”. Arī te saskatāmas zināmas līdzības ar attiecīga satura padomju brošūrām (“Politiskie bēgļi bez maskas” un tamlīdzīgām), kuras bija vērstas pret noteiktām latviešu emigrācijas aprindām, tomēr necentās iztēlot visus bijušos leģionārus par noziedzniekiem.
Tagadējā Kremļa propaganda to mēģina darīt, kaut gan īstais uzbrukumu mērķis ir Latvijas Republika, kurai, tāpat kā Igaunijai un Lietuvai, saskaņā ar šo, ja tā drīkst teikt, loģiku jāuzņemas vaina par Trešā Reiha smagākajiem nodarījumiem.
Nav svarīgi, ka Baltijas valstis nepiedalījās Otrajā pasaules karā un 1940. gada jūnijā tika okupētas un pakļautas represijām pēc tam, kad nacionālsociālistiskā Vācija un PSRS bija brālīgi sadalījušas ietekmes sfēras Eiropā. Un nav svarīgi, ka abus totalitāros režīmus kara sākumā vienoja ne tikai iepriekš noslēgtais 1939. gada 23. augusta pakts, bet arī draudzības līgums, kas faktiski padarīja Padomju Savienību par Vācijas sākotnēji pastrādāto noziegumu pirmo atbalstītāju kopīgi sadalītajā un kopīgi iznīcinātajā Polijā. Nerunājot par paša staļiniskā režīma noziegumiem Katiņā un citur. Tie neiekļaujas specifiski orientētās “Vēsturiskās atmiņas” uztveres laukā.
Lai gan fonds tika iedibināts ar izkārtni jeb ārēji deklarētu mērķi veicināt “Krievijas un Austrumeiropas 20. gadsimta vēstures aktuālo lappušu objektīvu zinātnisku izpēti”.
To, kā šis īpatnējais veicināšanas darbs izpaužas, varam lasīt jau pieminētajā atskaitē, jo, cik noprotams, pāris gados kopš tās tapšanas nekas nav mainījies. Dokumenta ievaddaļā uzzinām, ka “fonda darbības uzmanības fokusā atrodas tuvējās aizrobežas valstis: Baltkrievija, Latvija, Lietuva, Moldāvija, Polija, Ukraina, Igaunija”. Bet tālāk nosauktajos “prioritārajos uzdevumos” ietilpst, piemēram, Baltijas valstu “oficiālo vēsturiski politisko struktūru (vēsturnieku komisiju, nacionālās atmiņas institūtu, “okupācijas muzeju”) diskreditēšana Krievijas un Eiropas vēsturnieku acīs”.
Savukārt viens no “prioritārajiem tematiskajiem projektiem” ir “Piebaltijas starpkaru režīmu diskreditācija”, kas izklausās diezgan dīvaini. Iespējams, “projekts” vajadzīgs, lai apstrīdētu Baltijas valstu neatkarības pamatus un tajās pieņemto pēctecības principu. Jo Kremļa sludinātajā vēsturē, kura atspoguļota “Vēsturiskās atmiņas” informatīvās ietekmes pasākumos, nekādas padomju okupācijas Igaunijā, Latvijā un Lietuvā nav bijis. Turklāt baltieši krietni pārspīlējot padomju represiju apmērus. Noklusējot deportētajiem sniegto medicīnisko aprūpi un bezmaksas ēdināšanu. To, ka 1941. gadā izvestie lielākoties bija nacistiski noskaņoti, un, ja viņi tiktu atstāti mājās, tad droši vien piedalītos ebreju un citu mierīgo iedzīvotāju masveida iznīcināšanā.
Šāda veida vēstījumi, kas izraisa, saudzīgi izsakoties, riebumu, nav pārsteidzoši. Fonda mērķauditorija pēcpadomju telpā vai, pareizāk, publika, kuru izdodas uzrunāt, pārsvarā mīt Krievijas televīzijas radītajā alternatīvajā realitātē, ko interesenti ir varējuši tuvāk aplūkot raidījumā “Svētdienas vakars ar Vladimiru Solovjovu”.
Tikmēr veiksme izpaliek Eiropā, kur Baltijas valstu diskreditācijas darbu veic ne tikai Djukova kompānija vien.
Rodas pat iespaids, ka nauda tiek tērēta nelietderīgi vai ne gluži tiem mērķiem, kam paredzēta… Piemēram, “Vēsturiskās atmiņas” paspārnē atrodas vienpadsmit “meitas organizācijas” un struktūras, tostarp portāls “IMHOclub.lv” Rīgā, taču rezultāts īsti nav manāms. Vismaz no malas. Fonda atskaite tomēr ir bagātīgi ilustrēta ar citātiem, shēmām un tabulām, un vienā no tām redzams, ka Latvijā ar Djukovu “uz pastāvīgiem pamatiem” sadarbojas trīs pārstāvji no nevalstiskām organizācijām, astoņi žurnālisti un desmit cilvēki no politiskajām partijām. Toties nav neviena “zinātniskas iestādes līdzstrādnieka”.
Baltijas valstīm veltīto pētnieciskās žurnālistikas centra “Dosjē” materiālu, protams, der izlasīt pilnībā (neatkarīgi no attieksmes pret centra izveidotāju Mihailu Hodorkovski). Tas arī ļauj labāk saprast, kāpēc “Vēsturiskās atmiņas” surogāts nekad nespēs aizstāt igauņu, latviešu un lietuviešu patieso atmiņu.
