“Vēsturi uztveru personiski.” Saruna ar aktieri Jēkabu Reini 0
Daudzsēriju filma “Sarkanais mežs”, LTV pēdējo gadu vērienīgākais kino projekts, ne tikai ceļ gaismā nacionālās pretošanās kustības mazzināmo vēsturi, bet arī atklāj jaunus talantus. Viens no viņiem ir JĒKABS REINIS, galvenā varoņa, leģionāra Vitolda Reķa atveidotājs.
Lai arī “uzaudzis” teātrī, sekot vecāku – aktieru Lāsmas Kugrēnas un Jāņa Reiņa – teātra gēna aicinājumam Jēkabs nolēmis diezgan vēlu – jau ar Policijas akadēmijas rūdījumu.
Tomēr šā brīža aktiermākslas pēdējā kursa studenta radošajā biogrāfijā īsā laikā ievilktas vairākas spožas svītras: atmiņā paliekošs Ulda tēls Elmāra Seņkova drosmīgajā “Pūt, vējiņi!” iestudējumā, nozīmīgas lomas filmās “Sarkanais mežs” un “Dvēseļu putenis”, bet šīs sezonas sākumā – aicinājums pievienoties Latvijas Nacionālā teātra aktieru komandai.
Kolēģi Jēkabu Reini raksturo kā uzmanīgu partneri, kurš gatavs uzklausīt pieredzējušāko padomus, bet sarunā ar “LA” jaunais aktieris pieticīgi atzīst – karjeras ambīcijas nekaldinot, studē un strādā. Lielākais izaicinājums – paša ekspresīvo dabu iegrožot atturīgos raksturos.
Man šķiet, nebūs par skaļu teikts, ka par tevi teātra un televīzijas skatītāji uzzināja strauji un reizē – pamanāmi. Pašam ir tāda strauja uzlidojuma sajūta?
J. Reinis: Vienmēr esmu radis daudz un smagi strādāt, un visu notikušo drīzāk uztveru kā pienākumu, atbildību, kas man uzticēta. Es to vienkārši šobrīd daru ar vislabāko sirdsapziņu. Šī notikumu gaita noteikti nav manis izprātota vai iepriekš izsapņota. Kad stājos aktieros, pat īsti nebija mērķa nokļūt konkrētā teātrī.
Tēta mamma – algebras un ģeometrijas pedagoģe, skolas direktore – vienmēr atgādināja, ka diploms ir ļoti svarīgs. Diemžēl Policijas akadēmija nolikvidējās, pirms paguvu pie tā tikt. Šoreiz esmu apņēmības pilns – līdz teātra studiju beigām vēl atlikuši tikai divi mēneši.
Priecājos, protams, ka viss veiksmīgi sakritis, esmu teātrī, filmējos – esmu pateicīgs par iespējām, kas man dotas.
Šobrīd ir diezgan spraigs periods, jāmeklē kompromisi – gan ar akadēmiju, gan teātri. Ļoti novērtēju, ka man nāk pretī. Pagaidām ir baigā skriešana, bet sajūta feina. Pavasaris nāk, vasara tuvojas – kā tādam asnam jālien no zemes ārā.
Tu gan būsi diplomēts leļļu teātra aktieris – transformēšanās uz dramatisko teātri ir bijis pārbaudījums?
Kad iestājos, lelles saistīja, bet pamazām svaru kausi vairāk nosvērās uz dramatiskā teātra pusi. Jau sākumā bija skaidrs, ka mūs visus 12 Leļļu teātris neuzņems. Ir tikai normāli, ja domājam arī citos virzienos. Lekcijas jau mums ir tās pašas, kas dramatiskā teātra aktieriem, tikai papildus strādājam ar leļļu pasauli.
Turklāt “leļļu pasaule” nav tikai lelles. Piemēram, mūsu kursa diplomdarba izrādē “Brīvības garša”, ko iestudē Ģirts Šolis, strādājam ar objektiem. Jūnijā visi laipni gaidīti uz “Dirty Deal Teatro”, kur būs pirmizrāde. Būs kaut kas līdzīgs JRT savulaik veidotajiem latviešu stāstiem, tikai – objektu pasaulē.
Nav noslēpums, ka aktiera ceļu izvēlējies salīdzinoši vēlu. Vai sajuti sevī aktiera gēnu?
Goda vārds, nezinu, kas tas īsti bija – aktiera gēns vai kas cits. Zinu, ka mani vienmēr saistījusi iespēja kaut ko dot sabiedrībai. Jau skolas gados atceros sevi vadām pasākumus, tomēr tiem bija jābūt ar īpašu virzienu – dzejas vakari, patriotiski pasākumi, 11. un 18. novembris – tā ir mana lieta.
Esi izvilcis laimīgo lozi, nokļūstot Nacionālā teātra štatā?
Šis ir teātris, kas mani saistījis vienmēr. Cik sevi atminos, esmu uz turieni nests un vests, gaidījis vecākus pēc izrādēm, skatījies tās. Šo vietu uztveru kā otrās mājas. Protams, kad bija iespēja spēlēt “Salomē”, uzreiz biju par.
Esmu pateicīgs arī Ojāram Rubenim, ka viņš mani pamanīja, lielu paldies saku arī Ievai Strukai un, protams, arī tagadējam teātra direktoram Jānim Vimbam par sadarbības piedāvājumu, kā arī Elmāram Seņkovam. Teicu “jā”, daudz nedomājot. Domāju, ka 95 procenti aktieru, ja viņiem izsaka piedāvājumu kāds lielais teātris, piekristu.
Vai vajadzēja drosmi, lai spēlētu Uldi Raiņa episkajos “Pūt, vējiņi!”, turklāt uz skatuves sastopot Ģirtu Jakovļevu, šīs lomas atveidotāju leģendārajā kinofilmā?
Man bija laiks sagatavoties – Elmārs Seņkovs laikus brīdināja, ka ir šāda iecere. Vispirms bija milzīga pietāte pret klasiķa tekstu, filmu, aktieriem, īpaši Ģirtu Jakovļevu. Bet tad sapratu, ka nav ko salīdzināt.
Šis ir cits laiks, esmu cits cilvēks, cits aktieris un daru labāko, ko šajā brīdī varu.
Satikšanās ar filmas aktieriem uz skatuves ir mirklīga, tikai beigās paklanoties. Tas brīdis katru reizi ir iespaidīgs, un sajūta, ka stāvi blakus leģendai, ir neaprakstāma.
Tev pašam ir tuva tā “pats par savu naudu dzēru” pašapziņa?
Mans Uldis ir tāds trakulis – bet dvēselisks. Man ļoti imponē Raiņa teiktais, ka Uldis mainās. Bija pat ideja likt izrādē Raiņa rakstīto epilogu, kurā teikts, ka tautu dēls ar savu tautu meitu dodas uz nākamo dzīves kvalitāti – uz gaismu. Caur Baibiņu Uldis mainās – Baiba (izrādē – Laura Siliņa) ir viņa katalizators.
Protams, Uldī ir īpašības, kas man ļoti tuvas, un līdz ar to man nav problēmu veidot ekspresīvu tēlu. Pats esmu laukos audzis, pa krūmiem bērnībā izskraidījies, kariņus spēlējis – kaut kāds mežonīgums drusciņ ir manī iekšā. Drīzāk izaicinājums ir mierīgie, rāmie tēli.
Bet Uldis noteikti nav mans paštēls – es noteikti nerīkotos tā, kā to darīja viņš. Man ir svarīgi saprast, kāpēc viņš to darīja, – motīvu analīze tēla veidošanu dara dziļāku, interesantāku. Pētniecisko noslēguma darbu Kultūras akadēmijā rakstīšu par Uldi, un man ir priekšrocība visu laiku būt pastāvīgā kontaktā ar pētījuma priekšmetu.
Bieži negadās, ka uz vienas skatuves spēlē bērni un vecāki, šoreiz – tu un mamma, aktrise Lāsma Kugrēna Zanes mātes lomā. Jādomā, saņem koleģiālus padomus.
Nekādus padomus viens otram apzināti nedodam. Reizēm pajautāju kādu tehnisku jautājumu – piemēram, kā pagriezties, ja partneris ir skatuves dziļumā, bet man tomēr jārunā tā, lai publika dzird. Izturamies viens pret otru koleģiāli, profesionāli, un man nevienu brīdi nav grūti vai savādi.
Izņemot vienu brīdi, kad man aiz muguras skan mātes lāsts – tad gan skrien šermuļi pār kauliem.
Vai apzinājies, kas tevi sagaida “Sarkanā meža” filmēšanas laukumā?
Iedegos brīdī, kad izlasīju scenāriju, jo šī neizrunātā vēsture ārkārtīgi aizrāva. Filmā attēlotais bija ārkārtīgi smags laiks. Nav brīnums, ka NATO īsfilma par mežabrāļiem lika Krievijas Ārlietu ministrijai sūtīt notas. Bet ir skaidrs, ka par nacionālo partizānu karu, mežabrāļu tēmu ir jārunā.
Manuprāt, mežabrāļi, kuri cīnījās par savu tēvzemi, darīja pareizi, jo bija gatavi nolikt savu galvu par šo zemi. Es viņus atbalstu – ja nāk sveša vara, izsūta tavu ģimeni, tev nav variantu. Tu stājies citā armijā, lai karotu pret to spēku, kas vēlējies ļaunu.
Vitoldam Reķim ir vēsturisks prototips. Tev bija svarīgi saprast viņa personību?
Normunds Pucis sūtīja diezgan daudz materiālu – arī no amerikāņu specdienesta CIP izrakstiem angļu valodā, tāpat – Arta Ģiga. Daudz par Vitoldu runājām ar Armandu Zvirbuli. Viņš ir bijis neviennozīmīgs tēls.
Protams, filmā ir mūsu izveidotais Vitolds, jo šis nav dokumentāls stāsts. Filmā viņš atgriežas Latvijā pie māsas, vēsturiski šāda motīva īsti nav bijis. Zinu, ka viņš bijis ārkārtīgi patriotisks, ticējis angļu specdienestiem, domājot, ka Latvija tiks atbrīvota, atliek tikai pagaidīt un karot par to.
Bet viņa pagātnē ir savi “baltie plankumi”, piemēram, Baltkrievijā policijas soda ekspedīcijās pavadītais laiks. Atspēriena punkts, lai dotos uz Latviju un cīnītos pret okupācijas varu, viņam ir čekistu nomocītais tēvs, ģimenes izsūtīšana.
Esmu pateicīgs, ka neesmu bijis nevienā karā un man nav šādas pieredzes.
Varu tikai iztēloties, uzklausot cilvēkus, kuri ir tur bijuši. Daudz ir palīdzējis draugs Ziedonis Ločmelis, kurš ir bijis Afganistānā un Irākā. Bijām pie vēl dzīvajiem partizāniem, kuri dalījās pieredzē.
Vai tavai interesei par vēsturi ir arī personisks motīvs?
Šogad 11. novembrī līdz ar “Dvēseļu puteņa” pirmizrādi būs noslēdzies vesels posms manā dzīvē, kad savā veidā būšu izgājis cauri diviem pasaules kariem. Vēsture mani ir interesējusi vienmēr, daudz esmu par to lasījis.
Ir skaidrs, ka gandrīz katrā latviešu ģimenē ir kāds cilvēks, radinieks, kurš bijis izsūtīts.
Tādi ir arī mūsu ģimenē. Vectēvs Raimonds Kugrēns bija Latvijas armijas virsnieks, viņa mātesbrāļi – pulkvedis un pulkvežleitnanti. Vecvectēvi no tēva puses ir bijuši strēlnieki. Tāpēc, nenoliedzami, es šos notikumus uztveru personiski.
Vai ir svarīgi mūsdienās celt gaismā, vētīt tā laika notikumus, uzzināt arī nepatīkamo par “savējiem”?
Vajag izrunāt, izvēdināt to sasmakušo telpu un dzīvot tālāk. Ko citu mēs vēl varam – šaustīt šos cilvēkus? Skaidrs, ka vienmēr ir bijuši nodevēji, mežabrāļu vidū čeka iesūtīja latviešus, nodevēju grupas – skumji, bet tā diemžēl bija.
Arī mūsdienās ietekmīgi cilvēki nodod valsti, augstāk liekot savas personiskās intereses.
Man ir saprotams, ka var kaut kādā dzīves posmā izdarīt kļūdas, bet ir svarīgi, ka tu kaut kad pamani arī citu dzīves kvalitāti, to augstāko, par ko runāja Rainis. Pārskati to un mēģini iet tālāk. Man ir tuvs izteikums – grēks nav pakrist, grēks ir necelties.
Radošā vizītkarte
Aktieris Jēkabs Reinis (31)
* Latvijas Nacionālā teātra aktieris, Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Dramatiskā teātra aktiera mākslas Leļļu teātra specializācijas 4. kursa students.
* Lomas izrādēs Nacionālajā teātrī: Heincs Netkens, mācītāja Netkena dēls (“Baltiešu gredzens”), nūbietis zaldāts (“Salome”), Uldis (“Pūt,vējiņi!”)
