Juris Lorencs: Vēstures viļņi 0
Nupat mums bija darīšana ar vēl kādu pavisam senu, bet joprojām spēcīgu vēstures vilni, kurš arī spējis sasniegt mūsdienas
Katrs, kam būs izdevies peldēt gan jūrā, gan okeānā, zina, ka to viļņi atšķiras. Okeāns viļņojas pat pilnīgā bezvējā. Lai arī viļņi ir augsti, tie ir reti un jūtami vien pašā krastā. Pārvarot pirmo sēkli, peldētājs nonāk šķietami mierīgā ūdens klajumā un izjūt vien patīkamu šūpošanu.
Pavisam citādi viļņi ir vēja sabangotā jūrā, tie ir bieži, strauji un visai agresīvi. Līdzīgi ir ar vēstures radītajiem viļņiem. Daži no tiem radušies gadsimtu senā pagātnē un sasnieguši mūsdienas līdzīgi muzeju reliktiem. Tie ir “lēnie”, mierīgie, par kuriem dažkārt liekas, ka to iedarbību ikdienā nejūtam. Bet ir arī “ātrās iedarbības” viļņi, kurus izraisa kāds negaidīts notikums, un tas spēj negaidīti un kardināli ietekmēt notikumu gaitu.
Vai 1939. gada decembra nogalē, kad Latviju pēc Hitlera aicinājuma jau bija atstājusi lielākā daļa baltvāciešu, kāds spēja iedomāties, ka 1941. gada 1. jūlijā vācu armiju Rīgas ielās sveiks ar ziediem? Neviens! Latviešu ne visai draudzīgo, nereti atklāti naidīgo attieksmi pret vāciešiem, kas bija krājusies 700 gadus, viena gada laikā mainīja padomju okupācija un sevišķi 14. jūnija deportācijas. Kas bija pirms tam? Krievijas armijā karojošie latviešu strēlnieki, par kuriem Jānis Akuraters rakstīja, ka tie ir “pirmais rīta vējš, pirmā balss no mūsu tautas kapa”. Vēl viens zīmīgs notikums – 1931. gada 5. un 6. decembrī notikušais referendums par Rīgas Doma baznīcas atņemšanu vāciešiem. Nobalsošanā piedalījās ap 400 000 balsstiesīgo, no kuriem 97,4% balsoja par. Lai arī referendumam pietrūka kvoruma, tas tomēr joprojām ir vispārliecinošākais balsojums Latvijas demokrātijas vēsturē.
Par šiem Latvijas notikumiem atcerējos, vērojot patlaban Ukrainā notiekošo jaunās Ukrainas pareizticīgās baznīcas dzimšanu. Lai arī tās veidošana sākās jau 90. gadu sākumā drīz pēc Ukrainas neatkarības pasludināšanas, diezin vai kāds spēja paredzēt, ka process neaizņems pat trīsdesmit gadus, kas baznīcu vēsturē ir pavisam īss laiks. Un arī šajā gadījumā par procesa katalizatoru kalpoja pavisam konkrēts vēsturisks notikums un tā raisītie viļņi – Krimas aneksija un karš Donbasā. Tagad daudzi atceras, ka viens no pirmajiem notiekošā konsekvences apzinājās Krievijas pareizticīgās baznīcas patriarhs Kirils, kurš demonstratīvi neieradās uz Putina slaveno “Krimas runu” 2014. gada 18. martā. Bija musulmaņu līderi, bija galvenais Krievijas rabīns, bet patriarha Kirila, kurš vēl iepriekšējā vakarā pie labas veselības bija vadījis dievkalpojumu, nebija. Iespējams, Kirils tā centās pasargāt Ukrainas teritorijā esošo viņa pārvaldītās baznīcas daļu.
Būdams gudrs cilvēks, Kirils saprata, ka līdz ar Ukrainas valstiskās neatkarības pasludināšanu arī tās baznīcas pastāvība ir tikai laika jautājums. Te mēs saskaramies ar gadsimtiem seniem vēstures viļņiem. Pirmā ortodoksā baznīca, kas pasludināja savu neatkarību tālajā 431. gadā, bija Kipras baznīca, pēdējā – Ukrainas baznīca. Pa vidu – Gruzijas, Bulgārijas, Serbijas, Krievijas, Rumānijas, Grieķijas, Albānijas, Polijas, Amerikas, Čehijas un Slovākijas baznīcas. Parasti šo baznīcu neatkarības atzīšana no Konstantinopoles Ekumeniskā patriahāta puses prasīja gadu desmitus, pat gadsimtus. Acīmredzot Kirils cerēja, ka savas dzīves laikā viņš nepiedzīvos Ukrainas baznīcas atzīšanu. Un tomēr tas ir noticis. “Vilciens aizgājis”, un visas runas par to, ka jaunā Ukrainas baznīca esot nekanoniska, tātad “nepareiza”, neatbilst patiesībai. Jo šīs atzīšanas pamatā ir Konstantinopoles patriarha autoritāte, ko pārējās baznīcas dēvē kā “pirmo starp līdzīgajiem”. Vēsturisks relikts, kas noteiktos apstākļos izrādās izšķirošs.
Nupat mums bija darīšana ar vēl kādu pavisam senu, bet joprojām spēcīgu vēstures vilni, kurš arī spējis sasniegt mūsdienas. Iespējams, daži dāvanu meklētāji, kuri nupat izmisīgi ķemmēja lielveikalu labirintus, pat nenojauš, ka viņu rīcības pamatā ir 2018 gadus sens notikums, kāda puikas piedzimšana varenās Romas impērijas nomaļajā Jūdejas provincē, tolaik vēl maz zināmajā Bētlemes pilsētiņā.
