Franks Gordons: Vēstures vietā šizofrēnisks murgs 9
Rīgas krievu avīze ar liekulīgi piesavināto nosaukumu “Segodņa” sistemātiski atgremo murgus, kas tiek saražoti putinisma propagandas “elles ķēķī”, kas piesātināti ar dzīvniecisku naidu pret Rietumiem “kā tādiem” un vispirmām kārtām pret Ameriku.
Vārdu sakot, avīzes “Segodņa” 31. augusta pielikumā parādījies kliedzošs virsraksts: “Pirms 100 gadiem ASV uzbruka Krievijai.” Un turpat apakšvirsraksts: “Pēc tam amerikāņu (!) prezidentam iedeva (!) Nobela miera prēmiju.” Kā autors parakstījies kāds Mihails Vasiļjevs. Nu, man mute vaļā…
Iekams analizēt šo šizofrēnisko murgu, esmu spiests atgādināt visiem zināmus faktus. Pirmkārt, Pirmā pasaules kara noslēguma posmā Amerika kopā ar Antanti – Angliju un Franciju – bija Krievijas sabiedrotā cīņā pret ķeizarisko Vāciju, Austroungāriju un sultāna Turciju. Un šī ieroču brālība pastāvēja līdz boļševiku apvērsumam Petrogradā 1917. gada 7. novembrī (pēc jaunā stila). Pat Kerenska Pagaidu valdība, kas tai dienā tika gāzta, līdz pēdējam bija uzticīga šai aliansei, jo uzskatīja, ka arī pēc cara patvaldības gāšanas Krievijai nav “jāmet plinte krūmos”.
Bet armija jau bija demoralizēta, un varu pārņēma Ļeņins ar Trocki, kuri pēc apvērsuma pārvērta Krievijas “sarkanās” guberņas par “boļševisma citadeli” un “pasaules revolūcijas priekšpulku”, lai “Komūna aptvertu visu zemeslodi”. Tā nu vairs nebija tā Krievija, kas karoja sabiedroto (Antantes un ASV) pusē. Tas bija, kā teiktu tagad, teroristisks veidojums, kas ar savu agresīvo aģitāciju apdraud mieru un kārtību Eiropā, un ne tikai.
Un tā nu pirms 100 gadiem ziemeļos, Arhangeļskā, un austrumos, Vladivostokā, tika izsēdināti amerikāņu karaspēka desanti, un šo ekspedīcijas korpusu vīri nāca palīgā “baltajām” Kolčaka divīzijām, kas karoja zem tā paša baltzilsarkanā Krievijas karoga, kas nu jau 27 gadus ir Krievijas Federācijas karogs, zem kura tagad Putina režīms izvērsis gan ideoloģisku, gan hibrīdkaru pret Rietumiem.
Bet “Segodņa” pielikumā mēs lasām, ka “Amerika uzbruka Krievijai” un ka “pēc tam” (lasi – “par to”) ASV prezidents Vudro Vilsons saņēma Nobela Miera prēmiju. Nu patiešām gribas, piedodiet, spļaudīties..
Nobela Miera prēmiju ASV prezidents Vudro Vilsons saņēma par to, ka viņš bija Tautu Savienības (ANO priekšteces) idejas tēvs. Prēmija Vilsonam tika piešķirta par viņa slavenajiem “14 punktiem” – deklarāciju, kurā viņš jau pirms Pirmā pasaules kara beigām lika uzsvaru uz tautu pašnoteikšanās tiesībām: principu, uz kura jābalstās pēckara pasaulei.
Atjaunotā Polijas valsts, uz Autroungarijas drupām izveidotā Čehoslovākija un Dienvidslāvija, tāpat kā Baltijas valstis, kuru neatkarība tika proklamēta pirms 100 gadiem, ir Vudro Vilsona “14 punktu” deklarācijas piepildījums.
Bet Rīgas krievu avīze, smeļot no duļķainiem impēriskā putinisma avotiem, mēģina mums iegalvot, ka šaušalīgā Amerika toreiz, pirms 100 gadiem, “uzbrukusi Krievijai” (sirpim un āmuram, ne jau divgalvainajam ērglim), un tā līdz šai baltai dienai turpinās mūžīgā pretstāve starp ļauno (velnišķīgajiem Rietumiem) un labo (“apgaroto” Krieviju).
Ļeņins savā Maskavas mauzolejā un Trockis savā Meksikas kapā domīgi groza galvaskausus.
