Vēstures vietā – “sociālo zinātņu kokteilis”: nebūs obligāts priekšmets, skolotāji izvēlēsies, par kādām vēsturiskām personībām runāt 89
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jaunais izglītības saturs apdraud vēstures apguvi vidusskolās: ja vien skolēns to neizvēlas mācīties padziļināti, vēsture tiek apgūta kopā ar sociālajām zinātnēm. Turklāt normatīvie akti pieļaujot, ka tā ir skolotāja brīva izvēle, kuras valsts vēsturi mācīt, par kādām vēsturiskām personībām stundās runāt. Tā uzskata vēstures skolotāji, ar kuriem sazinājās “Latvijas Avīze”.
Vidējās izglītības standarts paredz, ka vēsture lielākajai daļai skolēnu vidusskolas klasēs vairs netiek mācīta, bet tās tēmas ir iekļautas pamatkursā “Sociālās zinības un vēsture”, kurā skolēni nostiprina pamatskolā iegūtās zināšanas par sabiedriskajiem, ekonomiskajiem un politiskajiem procesiem, kā arī veido vispārinājumus, izmantojot pamatskolā iegūtās vēstures zināšanas, lai izprastu pagātnes notikumu ietekmi uz mūsdienām, un nostiprina savu pilsonisko, nacionālo un vēsturisko apziņu.
Skolām 10. un 11. klasē skolēniem iespējams mācīt arī pamatkursu “Vēsture un sociālās zinātnes I”, kurā ar dažādu vēstures piemēru un filozofisku atziņu palīdzību skolēni apgūst dažādu politisku, sabiedrisku un ekonomisku ideju attīstību. Skolēni izseko dažādu ideoloģiju ietekmēm uz sabiedrību, kā arī skaidro varas un indivīda attiecības dažādos laikmetos un reģionos.
Tā kā minētajos kursos iekļautas sociālās zinātnes, tas nozīmē, ka līdz ar vēsturi skolēni tajos apgūst arī politiku, tiesības, vēsturi, ētiku, reliģiju, ģeogrāfiju, ekonomiku, filozofiju un pat uzņēmējdarbību.
“Vismaz septiņu sociālo zinātņu un vēstures integrācija vienā mācību priekšmetā, manuprāt, ir Latvijā veiktās satura reformas vājā puse – šāda veida priekšmetu integrācijai nebija ne teorētiskā pamata, ne pieredzes,” uzskata V. Klišāns. “Visu enerģiju liekot uz prasmēm, proti, cenšoties skatīt vēsturi tikai kā universālu instrumentāriju pagātnes skaidrošanā, netieši cīnoties pret vēstures faktu nedomājošu iekalšanu (kas diemžēl daudzviet skolās notiek), esam aizmirsuši par pašu vēstures saturu – Latvijas, Eiropas un pasaules vēstures stāstus kā vērtību.
Tieši šie stāsti jeb naratīvi veido dzimtās vietas lokālo, Latvijas nacionālo un eiropeisko identitāti. Baidos, ka pēc dažiem gadiem divdesmitgadnieki, kas nebūs vidusskolā mācījušies padziļināto vēstures kursu, apmeklējot Latvijas Okupācijas muzeju, jutīsies kā mazi bērni. Tas ir – nebūs kompetenti.”
Vēl skarbāks ir Rīgas 2. Valsts ģimnāzijas vēstures skolotājs Jānis Arājs, kurš saka: “Vēstures mācīšana vidusskolā ir faktiski iznīcināta, tā vietā tiek mācīts dažādu zinātņu kokteilis.”
Tikai tie, kuri 12. klasē izvēlas padziļināto kursu “Vēsture II”, padziļināti apgūst vēstures faktoloģiskās zināšanas un dažādas vēstures filozofijas idejas, tādējādi attīsta izpratni par vēsturisko notikumu savstarpējām sakarībām un to ietekmi uz mūsdienu realitāti. Šajā kursā skolēni arī apgūst un nostiprina vēsturei raksturīgās pētniecības prasmes.
Skolotājos neieklausījās?
Tikmēr projektā “Skola 2030” skolotāju teikto komentē uzmanīgi. “Skola 2030” vecākais eksperts Ansis Nudiens pauž: “Apgalvojums, ka vidusskolās jaunajā saturā ir par maz vēstures, nav viennozīmīgs.” Viņš skaidro, ka kursi “Vēsture un sociālās zinātnes I” un “Sociālās zinības un vēsture” radīti, lai novērstu to, ka liela daļa Latvijas skolēnu pabeidz vidusskolu un nav mācījušies ekonomiku un politiku.
“Apgalvot, ka šajos kursos nav vēstures, būtu maldīgi, šie kursi paredz, ka skolēni mācās vēsturi un vēstures saturu. Kursu programmas paraugs gan neparedz vēsturi mācīt hronoloģiski, taču tas ir tikai paraugs, un skolotājiem tas nav obligāts,” tā A. Nudiens. Viņš arī norāda, ka, gatavojot saturu sociālajā un pilsoniskajā jomā, “Skola 2030” visu laiku bijusi ciešā sadarbībā ar Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrību (VSSB) un visus “Skola 2030” izdotos materiālus – programmas, mācību līdzekļi un valsts pārbaudes darbi recenzējuši dažādi VSSB biedri.
Projektā darbojās arī V. Klišāns, taču vēsturnieks uzsver, ka konceptuālajā lēmumā par mācību priekšmetu apvienošanu nav piedalījies. Agrāk publiski iebildis pret jaunā stila vēstures apguvi nav, jo gaidījis, ka, piemēram, sabiedriskajā apspriešanā daudz kolēģu iebildīs. Taču tas nenotika. Cik zināms V. Klišānam, apmēram pirms gada bijis plānots ieviest kādas izmaiņas noteikumos, kas nosaka izglītības saturu, tomēr galu galā arī nekas nav noticis. “Laiks iet, bet kļūda netiek labota,” tā V. Klišāns.
J. Arājs stāsta, ka visos “Skola 2030” rīkotajos kursos un semināros skolotāji iebilduši pret mācību priekšmetu apvienošanu, bet nav ņemti vērā. “Man atbildēja, ka nedrīkst iebilst konceptuāli, tikai pret konkrētiem sasniedzamajiem rezultātiem. Kad nerimos, man pateica, ka es baidoties no pārmaiņām,” atceras skolotājs.
Stundu skaits būtiski sarucis
Bet vai ir noteikts, cik daudz mācību stundās jāmāca tieši vēstures tēmas? A. Nudiens atbild, ka ir gan: kopumā šajos kursos vēstures saturs iekļauts četros tematos, kas jāmāca 155 mācību stundas kursā “Vēsture un sociālās zinātnes I” (kopā šajā kursā ir 245 stundas), bet kursā “Sociālās zinības un vēsture” no 140 stundām vēsturei atvēlētas 110 mācību stundas.
Iepriekš vēsturei vidusskolā tika atvēlētas 70 mācību stundas gadā, trīs vidusskolas gados tātad bija 210 mācību stundas. Tas nozīmē, ka stundu skaits vēsturē skolēniem, kas mācās kursu “Sociālās zinības un vēsture”, samazinās pat par 100 stundām, bet, ja mācās “Vēsturi un sociālās zinātnes I”, stundu skaits sarūk par 55. Tikai skolēniem, kuri izvēlējušies padziļināto kursu “Vēsture II”, vēstures vidusskolā kļuvis vairāk: to kopumā mācās pat 365 stundas iepriekšējo 210 vietā.
Taču šo kursu pagājušā mācību gadā izvēlējās skolēni tikai 102 skolās, kamēr Latvijā ir 298 vidusskolas.
Katrs var mācīt, kā grib?
J. Arājs kā vienu no problēmām uzsver arī to, ka vidusskolās vairs nav prasības vēsturi mācīt hronoloģiski: “Tas ir absolūti absurdi, jo skolēnam izpratne par cēloņsakarībām, vēstures notikumi kļūst par ilustratīviem piemēriem.”
Iebilstu, ka vēsturi hronoloģiski mācās pamatskolā, vidusskolā zināšanas jāpadziļina. “Jā, tieši ar šādu argumentu no hronoloģiskās pieejas atteicās,” attrauc skolotājs. “Taču realitātē nebūt nav tā, ka skolēni, kuri atnāk uz vidusskolu, labi pārzina vēstures notikumus. Jāņem vērā, ka pamatskolā bērni ir pārāk mazi, lai visu uztvertu. Atkārtošana ir zināšanu māte, turklāt agrāk vidusskolā par vēstures notikumiem mācījās dziļāk nekā pamatskolā, uz pamatskolā iegūtajiem pamatiem zināšanu ēku būvējot tālāk.”
Pats J. Arājs gan turpina pieturēties pie hronoloģiskās mācīšanas, jo jaunais standarts ļauj skolotājam arī pašam veidot savu programmu šiem mācību kursiem: galvenais, lai tiek īstenoti standarta sasniedzamie rezultāti. Taču programma samazināto stundu skaita dēļ nu kļuvusi ļoti saspiesta. “Agrāk mans mērķis, mācot skolēnus, bija raisīt interesi par vēsturi un arī dot zināšanas, bet tagad jāatzīst, ka varu pagūt tikai raisīt interesi,” teic skolotājs.
Arī V. Klišāns nemāca pēc “Skola 2030” izstrādātās paraugprogrammas. Vienlaikus tajā, ka tā nav obligāta, saskata vēl vienu problēmu. A. Nudiena raksta sākumā pieminētie sasniedzamie rezultāti ir tik vispārīgi, ka skolotājs vēstures tēmas var mācīt ļoti dažādos kontekstos.
“Zināms, kāds tagad skolās ir skolotāju trūkums. Ja skolā nebūs vēsturnieka, bet šo pamatkursu mācīs, piemēram, ekonomists, domāju, ka formāli, uz papīra viņš visas prasības izpildīs, bet reāli vēsturi “neņems”.
Otra problēma: jo sevišķi tādās pilsētās kā Ventspils un Liepāja, mazākumtautību skolās vēsturi joprojām māca gana daudz bijušo padomju virsnieku madāmu. Kādā mērcē tās māca vēsturi, varu nojaust: vadot skolotāju kursus, esmu jutis naidīgumu. Teorētiski viņas var mācīt pārsvarā Lielkrievijas vēsturi, jo, ja sasniedzamie rezultāti paredz, ka jādiskutē par izcilām personībām, var diskutēt tikai par Ivanu Bargo un Staļinu, bet attiecībā uz reliģijām runāt tikai par pareizticību. Savukārt, ja skolotājam ir kādas citas intereses, reliģiju tēmā var runāt, piemēram, tikai par budismu un hinduismu,” spriež V. Klišāns. “Iepriekš vēstures apguvei bija faktiski viens mērķis: caur vēsturi mācīt identitāti. Tagad ir 14 mērķi, bet šī viena svarīgākā mērķa nav.”
Turklāt skolēni, kuri mācījušies tikai kursu “Vēsture un sociālās zinātnes I” vai “Sociālās zinības un vēsture”, nekārto eksāmenus, kuros apliecinātu, ko apguvuši šajos kursos. Līdz ar to netiks pat pārbaudīts, kādu sasniedzamo rezultātu tad katrs sasniedzis.
Tiesa, sasniedzamajos rezultātos nav minēti nekādi vēstures notikumi, kas skolēniem būtu jāpārzina, vien dažviet pieminēti 20. gadsimta Latvijas vēstures notikumi, kā arī Latvijas kultūrvēsturiskā telpā un lokālie vēstures notikumi. A. Nudiens gan uzskata, ka arī tādi sasniedzamie rezultāti, kā, piemēram, “Izvērtē faktus par nācijas vēsturi”, lai pamatotu, ka ikvienai nācijai ir savs vēstures stāsts par “kopīgo pagātni” un “Argumentēti skaidro, kāpēc un kā kolektīvā identitāte un ar to saistītās telpiskās struktūras laika gaitā mainās” prasa skolēnu iedziļināšanos tieši svarīgākajos Latvijas vēstures notikumos. A. Nudiens skaidro, ka rezultāti apzināti formulēti plaši, kā arī norāda, ka pamatskolā sasniedzamie rezultāti gan formulēti daudz konkrētāk.
Ko darīt?
V. Klišāns uzskata, ka Ministru kabineta noteikumi, kas regulē mācību saturu, būtu jāmaina, atjaunojot vidusskolās vēsturi kā atsevišķu mācību priekšmetu. Ja tas nav iespējams, tad vismaz konkretizēt sasniedzamos rezultātus “telpiski un hronoloģiski”.
Vēlējos noskaidrot arī Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrības viedokli par vēstures apguvi vidusskolās. Biedrības valdes priekšsēdētāja Liene Ozoliņa savu viedokli nepauda, tomēr pārsūtīja daļu no vēstules, ko biedrība adresējusi Valsts izglītības un satura centram. No tās nojaušams, ka biedrība aptaujājusi biedrus par vēstures mācīšanu pēc jaunā izglītības satura ieviešanas.
No aptaujas secināts, ka skolotāji uzskata: nav skaidra zinātniskā pamatojuma, kuram atbilstoši konstruēti kursi, kā arī nav izstrādāta sistemātiska metodoloģija, kurai atbilstoši mācīt integrētos kursus, nav kļuvis skaidrs, kā vienā kursā var savienot ekonomikas zinātni ar humanitārajām zinātnēm, kas neveicina izpratni par ekonomikas un vēstures kopsakarībām.
Tāpat skolotāji atzinuši, ka ir nedroši par vēstures vietu un lomu integrētajos kursos, kuros nav atvēlēta pienācīga vieta Latvijas vēsturei, kā arī bažījas, ka integrētie kursi vidusskolā rada skolēnam virspusējus priekšstatus un neizpratni par disciplīnu specifiku un kopsakarībām.
Turklāt skolotāji norādījuši, ka programmu paraugi ir pārblīvēti ar saturu un prasmēm, kuru iemācīšanai nepietiek ar atvēlēto mācību stundu skaitu. Biedrība ieteica plānot Latvijas vēsturei būtisko jautājumu mācīšanu skolās, izmantojot gan kursu “Valsts aizsardzības mācība”, gan “Novadu mācība” piedāvātos resursus kā papildinājumu kursiem, kuros iekļauta vēsture.
