Vēstures un mūsdienu kultūras krustpunktā – Valmiera 0
Tuvojoties 2018. gadam, Latvijas valsts simtgadei, ir jāizceļ nozīmīgas vērtības, kas palīdzējušas mūsu tautai nepazust un augt. Šis vērtību ceļš sācies daudzus gadu simtus pirms valsts dibināšanas. Visā Latvijas teritorijā, ik ciemā, apdzīvotā vietā un pilsētā ir kāda daļa no mūsu kopējām atmiņām, daļa no mūsu kopējā kultūras mantojuma. Svarīgi atcerēties, ka jau daudzus gadu simtus Latvijas iedzīvotāji un Latvijas cēlāji bijuši dažādu tautību cilvēki. Latvija vienmēr ir bijusi Eiropas daļa. Mūsu valstij un iedzīvotājiem svarīgas vērtības ir visas Eiropas kultūras mantojums.
Līdz mūsdienām saglabājušās un lielākoties joprojām savu sākotnējo funkciju pildošās vissenākās celtnes Latvijā ir baznīcas. Varbūt tieši tāpēc, uzsākot Latvijai un Eiropai nozīmīgo kultūras mantojuma aprakstu sēriju, kā pirmo svarīgi minēt baznīcu. Baznīcas ir cietušas karos, ugunsgrēkos un ateisma laikos, taču lielākā daļa no tām atkal ir atjaunotas. Iespējams, ne gluži vienmēr baznīca un baznīckungi ir rūpējušies par latviešu tautas garīgo izaugsmi, taču par garīgu vērtību baznīcas institūcija ir uzskatīta vienmēr.
Seno mūra baznīcu ēku tapšana Latvijā nav uzskatāma tikai par Vāczemes būvniecības kultūras mantojumu – galvenokārt baznīcas, sākotnēji vācu meistaru apmācīti, ir cēluši vietējie latviešu amatnieki. 13. gadsimtā, tātad viena gadu simta laikā, tagadējās Latvijas teritorijā ielaužoties Vāczemes krustnešiem, uzcēla pārsteidzoši daudz baznīcu un klosteru, no kuriem liela daļa joprojām ir saglabājusies. Protams, ir svarīgi atzīmēt, ka vācu iecerēto celtņu ilgmūžību noteikuši arī izvēlētie materiāli. Pirms vācu ienākšanas Latvijas teritorijā latvieši būvniecībā visvairāk izmantoja kokmateriālus. Vācu meistari atveda mūra celtņu tradīcijas. Starp citu, arī pirmie ķieģeļi 13. gadsimta sākumā Latvijā ievesti no Ziemeļvācijas ķieģeļu reģioniem, visticamāk, no Lībekas vai Raceburgas.
Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka pirmās cilvēku apmetnes tagadējās Valmieras apvidū bijušas jau pirms deviņiem tūkstošiem gadu. Pēc senās Tālavas iekarošanas un sadalīšanas teritoriju 1224. gadā ieguva vācu Zobenbrāļu ordenis. Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcas celšanas dokumenti nav saglabājušies, taču, domājams, ka ap to laiku celta gan ordeņa pils un baznīca, gan arī sākusi veidoties pilsētiņa. Kā vēsta viduslaiku hronikas, par baznīcas celšanas sākuma gadu uzskatāms 1283. gads. Gandrīz vienlaikus sāka būvēt baznīcas arī Cēsīs, Burtniekos un Trikātā.
Arī Valmieras baznīca savā garajā mūžā ir piedzīvojusi ugunsgrēkus un karu postījumus, un senās hronikas vēsta, ka baznīca vairākkārt atjaunota. 1688. gada revīzijā atzīmēts: “Tā ir veca ēka, bet celta no labiem akmeņiem un segta ar sarkanu dakstiņu jumtu. Baznīcai ir pilna iekārta, vidusjoma un kora grīda izlikta ar ķieģeļiem un akmeņiem, bet sānjomos ir tikai smilšu bērums. Sakristeju apsilda kamīns.” Mūsdienās Svētā Sīmaņa baznīca ir rūpīgi un pārdomāti atjaunota, to apsilda centrālā apkure un tornī ir izvietota izstāžu zāle.
Baznīcas ir bijušas garīgas institūcijas, bet bieži blakus tām ir darbojušies krogi un tirgi. Viens no visievērojamākajiem gadatirgiem ir Valmieras Simjūdu gadatirgus. Viduslaikos Simjūda tirgus sākās Sīmaņa dienā, pieminot dienu, kad 1283. gada 28. oktobrī lika pamatakmeņus Svētā Sīmaņa baznīcai. 28. oktobrī baznīcas kalendārā vārda dienas ierakstītas Sīmanim un Jūdam. Reizēm kalendārā vārdi bijuši saīsināti, ierakstot “Sim., Jūd.”, kas līdz mūsu dienām arī atnesis nosaukumu – Simjūda tirgus. Simjūda gadatirgus notika līdz pat 1940. gadam. 1996. gadā Valmieras muzejs nolēma Simjūda tirgus tradīciju atjaunot. Mūsdienās būtu vērts atcerēties seno likumu – agrāk gadatirgos nedrīkstēja tirgoties ar pārpirktu preci – par šādu pārkāpumu preci atsavināja un izlietoja par labu pilsētas nabagiem.
Senajos zīmējumos un gravīrās pār pilsētu un ciemu paceļas baznīca. Valmieras centrā jau daudzus gadu simtus slejas Svētā Sīmaņa baznīca, un šovasar īpaši mirdz tās jaunais un spožais kapara jumts. Reti kura mūsdienu Latvijas pilsēta ir tik moža kā Valmiera. Tā ir pavisam īsts senās vēstures un mūsdienu kultūras krustpunkts. Kaut gan pilsētā kultūras krustpunkti ir vairāki – baznīca, Vidzemes Augstskola un tās bibliotēka pašā Gaujas krastā, Valmieras teātris. Varbūt Valmieras možumu ietekmējis Gaujas straujais plūdums? Esmu dzirdējusi, ka daudzi studenti arī pēc studiju beigšanas par savām mājām labprāt izvēlētos Valmieru.
Raksta tapšanā izmantoti Valmieras muzeja materiāli.
