Gedelonas pils Francijā top ar 13. gadsimta būvmateriāliem un paņēmieniem 0
Nesen izmantoju iespēju iekāpt (vārda diezgan tiešā nozīmē) vēsturē. Proti, ir vietas, kurās mūsdienu cilvēkam ir iespēja pastaigāties pa vidi, kas ir maksimāli pietuvināta kādam vēstures laika posmam un notikumam.
Viena būve aizsāk nākamo
Pirms aptuveni divdesmit gadiem kādi bagāti ļaudis pabeidza savas viduslaiku pils restaurāciju Francijas vidienē Sanfaržū. Iegūtās zināšanas un prasmes šādos darbos viņiem deva ierosmi uzsākt viduslaiku pils – cietokšņa – būvniecību. Turklāt šim projektam viņi vēlējās izmantot tikai autentisku celtniecības tehnoloģiju.
Darbi sākās lēni un ar apdomu. Viss projekts bija plānots aptuveni gadsimta ceturkšņa garumā. Burgundijā, netālu no Treņī ciema, 1996. gadā tika uzsākts projekts, kuru šodien pazīst kā Gedelonas pili. Sākotnēji tika sagatavota apbūves teritorija, 1998. gadā sākās pati pils celtniecība. Tā kā būvniecībā tiek izmantoti tikai pēc iespējas autentiskāki rīki un metodes, šeit nav ne betona maisītāju, nedz arī modernu celtņu. Vienīgā joma, kurā tika pieļautas atlaides, – 21. gadsimta drošības un darba aizsardzības jautājumi.
Jāpiemaksā par iespēju pastrādāt
Varbūt kaut kas nebija īsti kārtībā ar mūsu rīcībā esošo GPS, bet tas mūs varēja aizvest tikai līdz Treņī ciemam, tālāk jau bija jākuļas pašiem. Ļoti palīdzēja informatīvās ceļa zīmes, taču tām trūka attāluma norādes.
Gada laikā pili apskata aptuveni 300 000 interesentu, no kuriem vismaz ceturtā daļa ir skolēni. Var jau arī saprast – šī ir brīnišķīga iespēja vēsturi ne vien izlasīt vai uzklausīt, bet pat aptaustīt un pasmaržot. Šo viesu samaksātā nauda ir gana nozīmīgs celtniecības darbu materiālais atspaids, tāpēc čakli tiek strādāts, lai būtu daudzas tik nepieciešamās tūristu ikdienas izklaides, ieskaitot suvenīru veikaliņu.
Ieeja būvlaukumā nav lēta (pieaugušajam 12 eiro, 5 līdz 7 g. v. bērniem – 10 eiro), bet, manuprāt, pieredzētais ir katra iztērētā eirocenta vērts. Protams, ja vien ir interese par vēsturi un vēlme padarīt ikdienu aizraujošāku.
Pils cēlāji ļoti labi apzinās dažādo apmeklētāju grupu atšķirīgās intereses. Prasīgākie un zinātkārākie var pasūtīt gidus, bet pietiekami daudz informācijas ir pieejams arī biļešu kasēs saņemtajos bukletos un dažādos informatīvajos aprakstos. Ir iespēja pašiem izmēģināt roku dažādajos pils celšanas darbos, bet… par nelielu papildu samaksu.
Ne jau pils būvlaukums vien
Pieļauju, ka pirmais pārsteigums ir tas, ka Gedelonas pils būvlaukums nav tikai būvlaukums. Šeit visus nepieciešamos būvmateriālus gatavo uz vietas. Tas nozīmē, ka tā vietā, lai piegādātu naglas no tuvējā celtniecības veikala, tās izgatavo uz vietas, jo viduslaikos bija kalējs, kas tās kala. Turklāt to darīja tuvākais meistars, visbiežāk dzīvodams tiešā pils būvniecības tuvumā. Smēde nebija vienīgā ražotne, kas bija nepieciešama pils uzcelšanai, bija vajadzīgas dažādas akmens kalšanas vietas, māla cepļi, krāsošanas, koka apstrādes un virvju vīšanas darbnīcas.
Arī pusdienas neviens nepieveda no kādas konkursu izturējušas ēdināšanas ķēdes, bet gan nācās par tām rūpēties pašiem. Citiem vārdiem, jau pils celtniecības laikā ap topošo cietoksni saradās vesela rinda dažādu amatniecības un ēdināšanas rūpalu.
Manuprāt, šis fakts ir vēl interesantāks un vēsturiski autentiskāks. Līdz ar to Gedelonas apmeklētājs ne vien ienāk apskatīt pili tās pašreizējā stāvoklī, bet arī gūst iespēju vienviet apskatīt veselu rindu dažādu sava laikmeta amatnieku plejādi un arī ieskatīties apstākļos, kādos dzīvoja un darbojās cilvēki 13. gs. sākumā.
Kā top nagla
Šķiet, vislielāko interesi izraisīja smēde, pilna ar dažāda lieluma laktām. Tajā darbojās divi kalēji, no kuriem viens stāstīja, kamēr otrs visu laiku kala. Lai skatītājam būtu skaidrs, kā top metāla darinājumi, visu laiku tika kaltas naglas. Katrs klātesošais varēja vērot, kā nepārtraukti tika pumpētas lielās plēšas, lai uguns nezaudētu augsto temperatūru, kalējs ņēma senāk izgatavotu garu stieni, to grūda degošajās oglēs, lika uz laktas, galu izveidoja gana smailu, noskaldīja no garā stieņa un turpat izveidoja arī naglas galvu. Ar ierastajām kustībām veidotie šķietami vienkāršie kalumi tapa ar ātrumu viena nagla minūtē.
Nākamā populārākā vieta bija akmens tēlniecības darbnīca. Šeit amatniece ar labi ievingrinātām roku kustībām uz dažāda lieluma akmeņiem iekala dažādas garas līnijas – vīnstīgas, koku zarus un lapas – sava laika populāro dekoru.
Krietni pieticīgāku uzmanību apmeklētāji veltīja akmeņkaļu, dažādām koka grebumu un mizošanas darbnīcām, krāsošanas un māla ceplim. Tā apmeklētājam radās priekšstats, ko prasa pils uzcelšana.
Ceļamkrāns – vāveres ritenis cilvēkam
Pils šobrīd ir puspabeigta. Ir pabeigta pils saimnieka māja ar centrālo telpu, sardzes zāli, virtuvi, noliktavu un ciemiņu guļamistabu. Pēdējā arī jau ir izkrāsota. Šogad paredzēts pabeigt kapelas torni ar ūdens rezervuāru pagrabā, sardzes telpām pirmajā stāvā, kapelu otrajā stāvā un segtu novērošanas platformu.
Te kādu brīdi uzturējāmies, lai pavērotu amatnieku darbu pils celtniecībā. Pils pagalmā divi bārdaini vīri ar brillēm lasīja no akmeņu kaudzes tādus akmeņus, kas lieti derētu mūra celtniecībai. Tie tika sakrauti nelielā paceļamajā platformā. Kad platforma bija pilna, abi krāvēji pienāca pie liela rata – ceļamkrāna. Viens no tiem iekāpa ratā, otrs atbrīvoja ratu no uzliktajām bremzēm. Ratā esošais, gluži kā vāvere ritenī, sāka soļot un celtnis sāka darboties. Lēnām novilkās virves un platforma atrāvās no zemes. Ar līganu nesteidzību tā cēlās arvien augstāk, līdz sasniedza stalažu nākamo stāvu, kur cits strādnieks to nostiprināja. Celtnī esošais strādnieks pārstāja soļot un viņa biedrs atkal “pieslēdza bremzes”. Redz, visādas āķīgas nianses, lai cilvēkam būtu ērti!
Daļēji pabeigts ir galvenais no sešiem torņiem. Turpat pie pils novietots koka karkass velvju mūrēšanai. Pils celšanas patiesumu vairo arī jau divi iemūrētie ķemertiņi. Protams, tas tikai uzskatāmībai, labierīcības, kas darbojas, bija citviet.
Man bija ļoti interesanti redzēt, kādi soļi sperti, lai gādātu par cietokšņa drošību būvniecības laikā. Mūra vēl neizbūvētās daļas svarīgākajās vietās bija nostiprinātas ar pagaidu aizsardzības būvēm, bet pavisam netālu no paša cietokšņa bija koka pagaidu sargtornis ar mietu sētu. Man ir grūti noteikt, vai to skaitīt par jaunu vai senatnē celtu pili, tomēr guvu pārliecību, ka pils celtniecība ir gana meistarīga, lai piedotu visam projektam lielu autentiskuma garšu.
Neapmaksātie projekta dalībnieki
Oficiālajā bukletā rakstīts, ka šobrīd uz visu projektu ir vien aptuveni 70 apmaksāti darbinieki. Tomēr viņi nav vienīgie, kas rosās. Ir entuziasti, kuri piedalās bez maksas vai arī paši piemaksā. Tādi esot dažādu amatu zeļļi. Pieļauju, ka šāda skola būvniecības vēstures interesentiem un dažādu arodu mācekļiem nav maznozīmīga. Ir arī gadījuma darbinieki. Vienvārdsakot, rosība kūsāt kūsā.
Lai arī šķiet, ka esmu uzskaitījis krietni plašu loku projektā iesaistīto, nebūtu pareizi aizmirst vēl vienu grupu – dažādus mājlopus.
Zirgi esot divi. Pie zirgu novietnes rakstīts, ka senāk pie šādiem darbiem esot izmantoti vērši, bet tad esot atklājuši, ka zirgi ir tikpat spēcīgi un izturīgi. Turklāt ar zirgiem darbu var veikt 1,5 reizes ātrāk. Tā nu šodienas Gedelonas zirgi seko savu senatnes senču pēdās. Bērni un arī pieaugušie ar lielu interesi noskatījās, kā strādnieki sakrāva ratos akmeņus, lai ar zirgu tos pievestu pie sienas, kur jau gaidīja lielais ceļamkrāna ritenis, gluži tāds pats kā pie iekšējā mūra sienas.
Mašīnu un citu mūsdienu pārvietošanās līdzekļu laikmetā mītošajiem cilvēkiem rati ir primitīvs četru riteņu transports ar vienkāršu koka grīdu kravai. Tomēr nē, rati var būt ne vien ar paceļamu kulbu (kravas izlādei), bet arī dažādām bremzes un citām svirām kučiera darbošanās iespēju atvieglošanai. Nu jā, arī senatnē cilvēki prata padarīt savu darbu produktīvāku.
Diezgan brīvi pa teritoriju staigāja aitas un kazas. Viņu steliņģu vārtiņi bija vaļā, tāpēc tās varēja iet un nākt, kad vien grib. Aitas bija gandrīz vai visnoderīgākie viduslaiku lopiņi, jo tās tika izmantotas teju vai simtprocentīgi: vilna – adījumiem, āda – drēbēm, gaļa – uzturam un pat piens.
Viens aploks bija ciet. Tajā bija ļoti interesantas šķirnes cūkas. Ne es, ne mani ceļojuma biedri tādas iepriekš nebijām redzējuši. Bija arī vēl citi lopiņi – ēzeļi un dažādi putni. Redzējām gan zoss mazgāšanos, gan arī gaiļu kaujas. Nebija garlaicīgi.
Vairākas pilī pavadītās stundas aizskrēja nemanot. Esmu pateicīgs tiem cilvēkiem, kuru uzdrīkstēšanās, centība un rosība ir devusi iespēju ieskatīties, vēl vairāk, iekāpt 13. gadsimtā, to aptaustīt un apostīt. Gluži kā Brīvdabas muzejs, Gedelonas pils apmeklētājam ļauj baudīt daudzveidību, kāda ir katrā laikmetā, bet kuru ikdienā nevaram vai nevēlamies atcerēties. Ir labi, ka ir šādi projekti, kas padara vēsturi uzskatāmāku.
Uzziņa
Gedeonas pils
Pils būvi 1997. gadā sāka Mišels Gijo, Safaržū pils īpašnieks.
Kad Gedelonas pili pabeigs 2020. gadā, tā būs piedzīvojusi autentisku 13. gadsimta pils atjaunošanu.
Projekts radījis 55 darba vietas un piesaistījis 200 brīvprātīgo.
Ieeja būvlaukumā: pieaugušajam 12 eiro, 5 līdz 7 g. v. bērniem – 10 eiro.
