Māris Antonevičs: Vēstures rēgi mūsdienu vajadzībām 3
Kā zināms, “vēsturi diktē uzvarētāji”. Tas nenozīmē, ka tāpēc tā uzreiz kļūst nepatiesa, tomēr pat nemelojot vienmēr var uzsvērt atsevišķas nianses, bet citas – izlaist, aizmirst. Tāpat var radīt atšķirīgu emocionālo fonu vienam un tam pašam notikumam. Pēdējās dienās plaši tiek apspriestas sadursmes ASV, kur atdzīvojušies dažādi vēstures rēgi. Lai gan runa nav par vēsturi, bet par seno notikumu interpretāciju mūsdienu politiskajām vajadzībām.
Amerikas Pilsoņu karā (1861 – 1865) “konfederāti” jeb “dienvidnieki” (oficiāli – Amerikas Valstu Konfederācija jeb 11 Dienvidu štati) zaudēja, tāpēc arī vēsturē dominē “ziemeļnieku” (“Savienības”) pozīcija. Laika gaitā arvien vairāk nostiprinājies mīts, ka kara galvenais, gandrīz vai vienīgais iemesls bija verdzības atcelšana, kuru “dienvidnieki” vēlējās saglabāt, bet progresīvie “ziemeļnieki” mēģināja atcelt, tāpēc izcēlās konflikts, kas pārauga karā. Taču tā ir tikai daļa no stāsta. Domstarpības vispirms radās par jauniegūtajām zemēm (pašreizējā Teksasa, Kalifornija, Ņūmeksika u. c.) un tālāko ekonomisko attīstību (lauksaimniecība pret rūpniecību), bet vēlāk – par valsts vienotību. Ar laiku verdzības atcelšanas jautājums tiešām kļuva būtisks šajās politiskajās sadursmēs, un Pilsoņu kara iznākumā tas arī notika, bet ne jau tāpēc, ka “ziemeļnieki” tolaik būtu lieli cilvēktiesību un rasu līdztiesības cīnītāji. Viņu vidū bija daudz rasistu, kuri pat uzskatīja, ka pēc verdzības atcelšanas visus meln-ādainos vajag izsūtīt no Amerikas. Reti tiek uzsvērts, ka arī prezidents Abrahams Linkolns savos politiskajos uzskatos bija diezgan rasistisks. No mūsdienu politiskā viedokļa tas nepavisam nav izdevīgi, jo tad izrādītos, ka šobrīd ASV būtu jādiskutē ne vien par ģenerāļa Roberta Lī un citu “dienvidnieku” militāro līderu pieminekļu novākšanu, bet arī par Linkolna un citu it kā “pareizo” politiķu lomas pārskatīšanu. Tas, protams, Amerikai nav vajadzīgs. Bet tāpat it kā nebūtu vajadzības tagad karot ar ģenerāļa Lī statujām. Kāpēc tad tas notiek?
Centieni vienkāršot vēsturiskos notikumus bieži ir ērti politiskajai varai un interešu grupām, taču sekas ne vienmēr ir paredzamas. Pie kā tas novedis – aizvadītajā nedēļā varēja pārliecināties nelielā Virdžīnijas štata pilsētā Šarlotsvilā, kur notika sadursmes starp diviem pretēju uzskatu paudējiem – vieni izgāja protestēt pret ģenerāļa Lī statujas novākšanas ieceri, otri protestēja pret rasismu. Iznākums bija asiņains, jo viens no rasistiem ietriecies politisko pretinieku pūlī ar auto.
Mūsdienu radikālajām politiskajām grupām vajag kādus simbolus, un ideoloģiskās klišejas viņiem tos laipni piedāvā – lūk, “dienvidnieki” cīnījās par verdzības saglabāšanu, tātad savējie. Uz to jau tālāk reaģē dažādas liberālās grupas un radikālās meln-ādaino organizācijas – kā tas nākas, ka Amerikas pilsētās publiski stāv “rasistu” pieminekļi – nojaukt tos, steidzīgi! Politkorektuma vārdā vara reaģē un izpilda šīs prasības, kas abas pretēji noskaņotās grupas izved ielās, un saspīlējums tikai pieaug. Pa vidu parādās arī citi vēstures rēgi, piemēram, Hitlera pielūdzēji – izrādās, arī tādi ASV ir.
Interesantākais, ka medijos galvenie pārmetumi par pašreizējo situāciju tiek veltīti ASV prezidentam Donaldam Trampam, jo tiek apgalvots, ka tieši viņš radikālās labējās kustības esot iedrošinājis, bet ar pirmsvēlēšanu izteikumiem saniknojis feministes, kreisos, melnādainos un citus. Bet tas drīzāk ir mēģinājums uzdot vēlamo par esošo, jo saspīlējums veidojās jau iepriekšējos gados (vairāki melnādaino nemieri dažādās ASV pilsētās bija Obamas prezidentūras laikā), un diez vai situāciju tā vienkārši nomierinātu Hilarijas Klintones ievēlēšana. Drīzāk gan secība ir cita – tas, ka Tramps guva panākumus vēlēšanās, parādīja iepriekšējās varas nespēju kompleksi risināt šīs problēmas.
Trampam tiek pārmests, ka pēc Šarlotsvilas viņš neesot izteicis “pareizos” nosodījuma vārdus. Proti, sākotnēji nosodījis abas nemiernieku puses, lai gan vajadzējis visu nepatiku paust tikai par vienu. Vai tiešām? Ilgu laiku politikā valdošais tonis ir noteicis, ka uz labējo radikāļu izgājieniem jāreaģē asi un nekavējoties, bet kreiso radikāļu – dažādu anarhistu un citu grupējumu – izraisītajiem grautiņiem jāizturas iecietīgi. Tas gan vairāk raksturīgs Eiropai un parādījās arī nesen Vācijas pilsētā Hamburgā notiekošajos protestos G20 sanāksmes laikā, kur vardarbību un haosu bija izraisījuši tieši kreisie, bet politiskā reakcija bija diezgan maiga. Sak, tas jau piederas pie lietas.
Ja runā par pagātnes rēgiem, jāteic, ka pēc Šarlotsvilas daudzi atcerējās pagājušā gadsimta 30. gadu Vāciju un to, kā pie varas nāca nacisti. Tas šķiet pamatīgs pārspīlējums. Protams, ja atceras, ka pirms Hitlera nākšanas pie varas Vācijā bieža parādība bija ielu kaujas starp nacistiem un komunistiem, tad kaut ko kopīgu var atrast. Bet tāpat kā ar ASV Pilsoņu karu – nav nekāda iemesla šīs interpretācijas stiept uz mūsdienām.
