Juris Ciganovs: Vēstures piesmiešana 66
Atkal kāds teic, ka esam dzīvojuši nepareizi un par to esam pareizi sodīti. Bet tādi apvainojumi jau ierasti – valsti esam dibinājuši nepareizo, valodā runājam nepareizā, simboli mums ir naidu kurinoši, mūsu sasniegumi – niecīgi, esam visām citām varām visu laiku mēģinājuši kaut kā ieriebt un citas tautas neieredzējuši. To visu parasti pamana “modrā acs” aiz mūsu austrumu robežas. Kā arī mazās “actiņas” tepat mūsmājās, kas dažreiz pat ir modrākas nekā viņu lielie elki kaimiņos. Trāpījās portālā “www.vesti.lv” izlasīt kāda Artūra Zavgorodnija “pārdomas” par kādu mūsu vēstures lappusi. Proti, par 1949. gada 25. marta deportācijām. Tātad – šīs deportācijas no padomju varas redzes viedokļa bijušas pamatotas, jo vajadzējis tikt galā ar bandītu mežabrāļu (Latvijā gan saka – nacionālo partizānu) kustību. Visas valstis tā darot. Komentāra autoru bija aizkaitinājusi “nacionāliste” Elita Veidemane un “līdzīgi kadri”, kuri atļāvušies nosodīt padomju varas noziegumus. Tādu neesot, latvieši paši esot vainīgi savā liktenī, patiesībā paši tās deportācijas rīkojuši, jo “tāda latviešiem vienmēr ir bijusi daba – vieni runā, citi stučī”. Atgādināt vēsturisko patiesību, demonstrēt kādus skaitļus vai dokumentus šādiem komentētājiem laikam ir lieki. Taču operācija “Krasta banga” ir pietiekami izpētīta un var atrast ļoti daudz literatūras par šo 1949. gada 25. marta izvešanas akciju. Padomju vara toreiz izveda ne tikai “potenciālos” bandītus, bet arī sievietes, mazgadīgus bērnus, zīdaiņus, nevarīgus sirmgalvjus un deportāciju mērķis nebūt nebija tikai likvidēt nacionālo pretošanās kustību. Mērķis bija likvidēt pašu domu par neatkarīgu valsti un salauzt tautas garu. Bet vai tad patiesība un fakti ir tik svarīgi…
Nesen šis pats A. Zavgorodnijs “paspīdēja” ar savām zināšanām par mūsu valsts izveidošanu un vēlāko likteni, savā komentārā citējot Krievijas politiķi un publicistu Nikolaju Starikovu, kurš savukārt bija apšaubījis Latvijas kā valsts eksistēšanas likumību. Jo, redz, Latvijas teritoriju Krievijas cars esot savulaik ieguvis itin legālā ceļā un no Krievijas impērijas, pēc tās likumiem, tāds veidojums kā Latvija nemaz nav drīkstējis izstāties. Tātad – nekādas Latvijas nedrīkst būt! Un vispār Latviju kā neatkarīgu valsti esot izveidojis lielinieks Uļjanovs-Ļeņins, parakstot miera līgumu 1920. gadā. Tomēr atgādināšu, ka Latvijas valsti ir izcīnījusi Latvijas armija, patriecot no mūsu valsts teritorijas visus ienaidniekus. Kādam gan šīs uzvaras var šķist maznozīmīgas, taču mūsu valsts vēsturē tas tā nav! Neviena uzvara, kas veicina valsts pastāvēšanu, nav maznozīmīga! Piemēram, 22. jūniju kā uzvaras dienu pār vācu karaspēku atzīmē gan Latvijā (gan mazāk), gan Igaunijā (vairāk), jo abu valstu bruņoto spēku uzvara 1919. gadā faktiski nodrošināja Latvijas un Igaunijas pastāvēšanu. Latviju kā valsti un līdzvērtīgu starptautisku tiesību subjektu oficiāli atzina visa pasaule un ar Ļeņinu tam nebija nekāda sakara.
Zavgorodnijs, Starikovs un citi līdzīgi komentētāji šobrīd, kā saka, “piederas pie lietas” – Krievijā bieži iestājas savdabīga vēsturiska amnēzija par nevēlamām pagātnes lietām un notikumiem, kas iet kopā ar vaimanāšanu par to, ka “visa pasaule mēģina mums iebāzt sprunguļus riteņos”. Tāpēc pēc iespējas jāpārmāca “amerikosi”, “geiropieši”, “djermokrati”. Kaut vai piekaujot viņus kaut kur aiz futbola stadiona žoga. Kaut vai piesmejot viņu vēsturi…
