“Latvija nekad nav bijusi okupēta”- 9.maija svinību vietā propagandas cīņa internetā 17
Ģirts Kasparāns, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Krievija maijā bija iecerējusi ar lielu vērienu nosvinēt 75 gadu jubileju kopš “Lielā Tēvijas kara” beigām, kas noslēdza Otrā pasaules kara militārās operācijas Eiropā.
Pandēmijas dēļ svinības nācās ierobežot, toties pilnā sparā turpinājās propagandas cīņa internetā un plašsaziņas līdzekļos.
Maskavai tas bija kārtējais iegansts nosodīt Baltijas valstis, kas atļaujas nesvinēt PSRS uzvaru un cenšoties “reabilitēt fašismu”.
Latvija nekad nav okupēta, Staļins un Hitlers nav vienojušies par Eiropas pārdalīšanu, bet Polija un Baltijas valstis pašas vainīgas, ka tika pakļautas totalitāro režīmu varai.
Šāds skatījums uz Otro pasaules karu un tā priekšvēsturi sastopams Krievijas valdības, politiķu un varai pietuvināto vēsturnieku izteikumos, kas izskanējuši laikā, kad Krievija svinēja 75. gadadienu kopš “Lielā Tēvijas kara” beigām.
Baltijas valstu prezidenti pirms 8. maija, kad Eiropā tiek pieminētas Otrā pasaules kara beigas, izplatīja kopīgu paziņojumu, lai pieminētu karā cietušos un godinātu karavīrus, bez kuriem nebūtu iespējama nacistiskā režīma sakāve.
Taču vienlaikus Baltijas valstu līderi uzsvēra, ka Centrāleiropas un Austrumeiropas tautām šis datums nenesa atbrīvošanu, jo “vienu totalitāro režīmu nomainīja cits, un Baltijas valstis tika vardarbīgi iekļautas Padomju Savienības sastāvā”.
Kremļa “vēsturnieki”
Krievijas reakcija uz šo paziņojumu nebija ilgi jāgaida. Kopīgu paziņojumu izplatīja Krievijas Vēstures biedrības vadītājs Sergejs Nariškins un Krievijas Kara vēstures biedrības priekšsēdētājs Vladimirs Medinskis.
Jāņem vērā, ka abi šie kungi ir nevis profesionāli vēsturnieki, bet gan ļoti ietekmīgas amatpersonas, vieni no tuvākajiem Krievijas prezidenta Vladimira Putina līdzgaitniekiem.
Nariškins ir Putina sabiedrotais jau kopš 1980. gada, kad abi strādāja Ļeņingradas VDK struktūrās; šobrīd viņš ir Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta direktors.
Medinskis ilgus gadus bijis Krievijas kultūras ministrs, šobrīd ir Putina padomnieks.
Nariškins un Medinskis kopīgā paziņojumā nosoda Baltijas valstu prezidentu vēstījumu, ko viņi raksturo kā “vēstures revizionisma aktu no nacionālisma pozīcijām”.
Pēc viņu domām, Baltijas valstu centieni pielīdzināt padomju režīmu nacistiskās Vācijas noziegumiem esot kārtējais Baltijas līderu mēģinājums “reabilitēt fašismu kā ideju un politisko praksi”.
Kremļa amatpersonas no “lielā brāļa” pozīcijām iesaka Baltijas valstu līderiem atsaukt atmiņā savu vēsturi.
“Baltijas valstu iekļaušanās PSRS notika nevis Otrā pasaules kara iespaidā, kā to apgalvo Baltijas valstu prezidenti, bet gan 1940. gadā, balstoties uz referendumu rezultātiem.
Tas ļāva Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautām iesaistīties cīņā zem antihitleriskās koalīcijas līdera karogiem.
Baltijas valstu iekļaušanos PSRS sastāvā starptautiskā sabiedrība atzina Jaltas un Potsdamas konferencēs, bet pēc tam apstiprināja ar Helsinku vienošanos 1975. gadā,” apgalvo Nariškins un Medinskis.
Tie ir klaji meli, jo ASV un virkne citu rietumvalstu nekad nav “de iure” atzinušas PSRS īstenoto Baltijas valstu sagrābšanu.
Mīts par “tautas svētkiem”
Līdzīgus melus par Latviju izplata arī Kremļa atbalstītie plašsaziņas līdzekļi, piemēram, interneta portāls “Sputnik Latvija”.
Tajā publicējies kāds Latvijas “vēsturnieks” Vlads Bogovs, kurš saskaņā ar internetā atrodamo informāciju pēc izglītības ir krievu filoloģijas maģistrs.
“1940. gada jūlijā Latvija brīvprātīgi, bez jebkādas pretošanās pievienojās Padomju Savienībai. Ne no valdības, ne no sabiedrības puses nebija nekādu pretenziju, ka viņiem izvirzīts ultimāts. 1940. gadā būtībā tā bija Latvijas valsts izvēle. 1945. gadā Latvija bija Padomju Savienības teritorija, PSRS to likumīgi atbrīvoja no hitleriešu okupantiem un sāka pilntiesīgi šeit saimniekot,” uzskata Bogovs.
Krievija mērķtiecīgi atbalsta šādu uzskatu paudējus, un šajā kontekstā jāraugās arī uz ikgadējām 9. maija svinībām pie Uzvaras pieminekļa Rīgā.
Jevgeņijs Lukjanovs, Krievijas vēstnieks Latvijā, intervijā aģentūrai “TASS” pavēstījis, ka Latvijā šī diena ir “tautas svētki”.
“Diez vai tuvējā pierobežā vēl ir kāda cita lielpilsēta, Eiropas Savienības valsts galvaspilsēta, kur tik plaši un svinīgi tiek atzīmēta šī diena. Katru gadu pie Uzvaras pieminekļa pulcējas vairāk nekā 100 000 vietējo iedzīvotāju,” teica Lukjanovs.
Krievijas vēstniecība vēl atļāvās paņirgāties par latviešiem, savā “Facebook” lapā ieliekot video no 1985. gada Dziesmu un deju svētkiem, kur latviešu koris izpilda dziesmu “Deņ pobedi”.
Krievija pie katras izdevības pārmet Baltijas valstīm, ka tās mēģina “pārrakstīt” Otrā pasaules kara vēsturi, lai gan vēstures faktu sagrozīšana visaktīvāk notiek tieši Krievijā.
“Kremlis uztur mītu par Lielo Tēvijas karu, kurā Sarkanā armija pildīja “uzvarētājas, atbrīvotājas” misiju. Šis mīts tiek izmantots, lai konsolidētu sabiedrību un balstītu tagadējo Krievijas politisko sistēmu.
Visi fakti, kas ir pretrunā šim mītam, tiek apšaubīti un apstrīdēti,” secina Latvijas Vēstures institūta pētnieks Uldis Neiburgs.
“Otro pasaules karu izraisīja divi totalitāri režīmi, no kuriem beigās viens izrādījās uzvarētāju, bet otrs – zaudētāju pusē, taču šis fakts nemaina abu režīmu būtību, tādēļ nevar teikt, ka “uzvarētājam vienmēr taisnība”,” uzsver Neiburgs.
Milzis uz māla kājām
Vidzemes Augstskolas rektors, vēsturnieks Gatis Krūmiņš norāda, ka Krievija sevi attēlo kā miermīlīgu cietēju, kas Otrā pasaules kara laikā tikai aizstāvējās pret agresiju, lai gan jau no kara pirmajām nedēļām PSRS kopā ar vāciešiem piedalījās agresijā pret Poliju un daudzas pazīmes liecina, ka Staļins pats plānoja izdevīgā brīdī uzbrukt Vācijai.
“Krievija ir tā, kas mēģina falsificēt vēsturi, jo apgalvo, ka PSRS iesaistījās karā 1941. gada 22. jūnijā, lai gan jau 1939. gada 17. septembrī PSRS karaspēks iebruka Polijas teritorijā,” atgādina Krūmiņš.
Par šiem notikumiem mūsdienu Krievijā nav pieņemts runāt, tāpat kā par masveida izvarošanas orģijām “atbrīvotās Eiropas” teritorijā vai ģenerāļa Vlasova armiju, kas karoja nacistiskās Vācijas pusē.
“Padomju laikā bija komunisma ideoloģija, kas Maskavai bija vajadzīga, lai saturētu valsti kopā, bet tagad Krievijā nav šādas ideoloģijas, tādēļ Putina režīms izmanto Otro pasaules karu kā galveno motīvu, uz kā balstās nācijas identitāte.
Tādēļ jebkādi mēģinājumi kritiski izvērtēt PSRS lomu šajā karā tiek uztverti kā drauds valdošā režīma stabilitātei,” spriež vēsturnieks, Saeimas deputāts Edvīns Šnore (Nacionālā apvienība).
Gatis Krūmiņš uzskata, ka Krievijā valdošā vara apzināti darījusi visu, lai jaunāko laiku Krievijas vēsture tiktu būvēta ap uzvaru Otrā pasaules kara cīņās, un nekam citam nav nozīmes.
“Latvijā mēs svinam 18. novembri, 4. maiju, pieminam janvāra barikādes, bet Krievijai ir tikai 9. maijs kā svētki, kuru uzdevums ir veicināt tautas vienotību.
Taču kopš Otrā pasaules kara beigām pagājuši jau 75 gadi, vairumam Krievijas iedzīvotāju tā ir diezgan sena vēsture, ko viņi paši un viņu vecāki nav piedzīvojuši, tādēļ valsts varai kļūst arvien grūtāk saglabāt uzvaru karā kā galveno nāciju vienojošo elementu.
Tas ir milzis uz māla kājām, tādēļ jebkādi centieni izvērtēt Otrā pasaules kara vēsturi tiek uztverti kā ārkārtīgi bīstams drauds tagadējā Krievijas režīma stabilitātei.”
Nacionālā virtuve
Krievijas prezidents Putins uzsver, ka 9. maijs ir galvenā svētku diena Krievijā, un sabiedrībai pret to jāizturas kā pret svētumu.
Latvija nav Krievijas sastāvdaļa, un Valsts prezidents Egils Levits nesen uzsvēra, ka mūsu valstī cilvēkiem, kas sevi uzskata par Latvijas patriotiem, šo dienu nevajadzētu atzīmēt.
Levita izteikumi izraisīja asu reakciju no 9. maija svinētāju aprindām.
Krievijas vēstniecība un “Sputnik Latvija” deva mājienus, ka Levits acīmredzot esot ieturējies Jūrmalas restorānā “Kūriņš”, tādēļ viņu skārušas “nacionālisma virtuves” īpatnības (pirms tam plašu rezonansi izraisīja ziņas, ka “Kūriņa” saimnieks nav ielaidis restorānā klientus, kas 9. maijā rotājušies ar Georga lentēm).
“Čemodāns, stacija, Krievija! Prezidents Levits uzskata, ka 9. maiju Latvijā nevar svinēt kā īpašu dienu. Atgādināsim, ka katru gadu 9. maijā pie Atbrīvotāju pieminekļa Rīgā pulcējas simtiem tūkstošu iedzīvotāju. Latvijas prezidentam viņi ir nepareizie pilsoņi, tagad tas ir atzīts oficiāli,” raksta “Sputnik Latvija”.
Bēdīgi slavenais aktīvists Vladimirs Lindermans paziņoja, ka Levits esot “radikāls nacionālists”, kurš apšauba trešdaļas iedzīvotāju tiesības dzīvot šajā valstī.
Upura vainošana
Krievijas amatpersonas jau agrāk asi nosodījušas jebkādus Latvijas mēģinājumus pielīdzināt PSRS totalitāro režīmu nacistiskās Vācijas režīmam.
Piemēram, Krievijas sašutumu izraisīja Saeimas lēmums aizliegt PSRS un nacistu formastērpu izmantošanu publiskos pasākumos.
Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāve Marija Zaharova šo ieceri raksturoja kā “ņirgāšanos par padomju karavīriem, kas atdeva dzīvību par Latvijas atbrīvošanu”.
Krievija atsakās pieņemt, ka Baltijas valstīm padomju karaspēka ienākšana nozīmēja nevis “atbrīvošanu”, bet gan vienas okupācijas varas nomaiņu ar citu.
Edvīns Šnore spriež, ka pat pašas Krievijas gadījumā nevar runāt par uzvaru karā kā brīvības atgūšanu, jo krievu tautai pēc kara bija jādzīvo asiņainā Staļina režīma apstākļos.
“Putinam pietiek nekaunības apgalvot, ka “lielā uzvara” atnesusi Krievijai brīvību. Ja toreiz, Staļina laikā, kāds būtu uzdrošinājies iziet ielās ar Georga lenti vai trikoloru (tagadējo Krievijas karogu), tad par šādu gājienu viņam būtu garantēts “ceļojums” uz gulagu. Par kādu brīvību šeit var runāt?”
Krievija apzināti cenšas nostiprināt uzskatu, ka Polija un Baltijas valstis pašas ir vainīgas pie likteņa, kādu tām nācās piedzīvot Otrā pasaules kara laikā, jo pirms kara esot sadarbojušās ar nacistisko Vāciju un slēgušas neuzbrukšanas līgumus.
Tas nekas, ka šādu līgumu (Molotova–Ribentropa paktu) noslēdza arī PSRS, kuras tiesiskā mantiniece ir Krievija.
Putins nesen paziņoja, ka pirmskara Polijas vēstnieks Vācijā bijis “maita, antisemītu cūka”, jo atbalstījis Hitlera plānus par ebreju jautājuma “atrisināšanu”.
Izdevīgā amnēzija
“Putina režīmam Polija ir kā dadzis acī, jo uzdrošinās runāt par faktiem, kas liek apšaubīt Kremļa sludināto “atbrīvošanas” teoriju.
Fakti ir tādi, ka 1939. gada septembrī nacistiskā Vācija un PSRS kopīgiem spēkiem okupēja Poliju, tātad PSRS līdzdalība Otrajā pasaules karā sākās daudz agrāk par 1941. gada jūniju, kas padomju vēsturē bija pasludināts par “Lielā Tēvijas kara” sākumu.
Patiesībā šī līdzdalība sākās nevis ar aizsardzību, bet ar agresiju, uzbrukumu Polijai.
Pēc tam sekoja Ziemas karš ar Somiju, par ko mūsdienu Krievijā nemīl atcerēties.
Šajā karā gāja bojā desmitiem tūkstošu padomju karavīru, bet viņu portretus nez kāpēc neizmanto “Nemirstīgo pulka” gājienos,” norāda vēsturnieks Šnore.
Mēģinot novelt vainu par okupāciju uz Baltijas valstīm, krievu “vēsturnieki” Nariškins un Medinskis savā paziņojumā raksta, ka pirms Otrā pasaules kara “Baltijas autokrātijas apzināti īstenoja politisko kursu uz tuvināšanos ar Hitleru”.
“Bezpalīdzīgo “nāciju–upuru” tēls palīdz pievērt acis uz baltiešu SS brīvprātīgo darbību, kuru ļaundarības viennozīmīgi novērtējis Nirnbergas tribunāls,” apgalvo Nariškins un Medinskis.
Taču viņu paziņojumā cēloņi tiek jaukti ar sekām, jo Molotova–Ribentropa pakts, kas pavēra ceļu Baltijas valstu okupācijai, tika parakstīts jau 1939. gada augustā, bet baltiešu iesaistīšanās nacistiskās Vācijas vienībās varēja sākties ne agrāk kā 1941. gada vasarā, kad nacistu okupācijas karaspēks Baltijā nomainīja padomju okupācijas karaspēku.
“Krievija ir satraukta, jo redz, ka pasaule sākusi rūpīgāk izvērtēt Otrā pasaules kara notikumus un runāt arī par PSRS līdzatbildību kara izraisīšanā.
Uzreiz pēc kara Rietumi negribēja konfliktu ar PSRS un ilgu laiku klusēja par šiem jautājumiem, bet pēdējos gados mēs redzam, ka ar Baltijas valstu un Polijas palīdzību šis jautājums ir nonācis dienas kārtībā, par ko liecina arī pagājušogad pieņemtā Eiropas Parlamenta rezolūcija, kas nosodīja abu totalitāro režīmu pastrādātos noziegumus,” secina vēsturnieks Gatis Krūmiņš.
Putina “suņa murgi”
Putins šo deklarāciju nosauca par “suņa murgiem”, ko Eiropas Parlamentā izvirzījuši cilvēki, kas nemāk pat lasīt un rakstīt.
Putins apgalvo, ka pirmais solis ceļā uz Otrā pasaules kara izraisīšanu bija nevis Molotova–Ribentropa pakts, bet gan 1938. gada Minhenes vienošanās.
Kremļa saimnieks lepojas, ka viņa priekštecis Staļins atšķirībā no Rietumeiropas valstu līderiem nav sevi “aptraipījis”, tiekoties ar Hitleru.
Krievijas centieni sagrozīt vēsturi attiecas arī uz laiku pēc Otrā pasaules kara, jo Maskava cenšas radīt priekšstatu, ka tieši ar PSRS gādību “atpalikusī” Latvija piedzīvoja uzplaukumu.
Piemēram, Krievijas vēstniecība Latvijā nesen publicēja saiti uz “analītiskā portāla RuBaltic.Ru” interviju ar krievu vēsturnieku Dmitriju Suržiku.
Viņš salīdzina pirmskara un pēckara Latviju, nonākot pie savdabīgiem secinājumiem: starpkaru Latvija bijusi mazattīstīta, agrāra valsts, kas līdz 1940. gadam pat neesot sasniegusi savu attīstības līmeni 1913. gadā (Krievijas impērijas sastāvā).
Toties pēc kara 20 gadu laikā PSRS sastāvā Latvijas ekonomiskais potenciāls esot pieaudzis par 17,4 reizēm.
Šie apgalvojumi ir pretrunā ar Gata Krūmiņa un citu vēsturnieku pētījumiem par zaudējumiem, ko Latvijai nodarījis padomju okupācijas režīms.
Krūmiņš izpētījis, ka okupācijas laikā Latvija pārskaitīja Maskavai vairāk nekā 40 miljardus rubļu, bet atpakaļ no PSRS budžeta saņēma tikai nepilnus 25 miljardus, turklāt liela daļa šīs naudas tika iztērēta armijas un militāri rūpnieciskā kompleksa vajadzībām.
Varam atkārtot!
Cerības saņemt kompensāciju no tagadējās Krievijas nav lielas, jo Kremlis negrasās pārskatīt savu lomu un atbildību par Otrā pasaules kara notikumiem.
Putins atzinīgi izteicies par saukļiem “Varam atkārtot!” un “Paldies vectēvam par uzvaru!”, un mūsdienu Krievijā, kamēr Putins ir pie varas, nevar būt ne runas par iespēju atzīt, ka tolaik pieļautas arī kādas kļūdas.
“Rietumu pasaulē mēs redzam, ka notiek atklāta diskusija par Otrā pasaules kara vēsturi: gan vēsturnieku vidū, gan politiskā līmenī. Piemēram, tiek runāts, cik pamatota bija Vācijas pilsētu bombardēšana Otrā pasaules kara beigās, kas prasīja lielus civiliedzīvotāju upurus,” stāsta vēsturnieks Gatis Krūmiņš.
“Krievijā šāda diskusija joprojām nav iespējama; vispār netiek runāts par kara noziegumiem, ko pastrādājis padomju karaspēks.
Viņi ar gariem zobiem ir atzinuši dažus faktus, piemēram, poļu virsnieku noslepkavošanu Katiņā, bet viss pārējais joprojām tiek slēpts. Taču mūsdienās kļūst arvien grūtāk uzturēt tik vienpusīgu skatījumu uz vēstures notikumiem.”
Jūsu iesniegtā informācija ir anonīma. Tikai LA.LV ir pieeja šai informācijai. Pēc raksta izveidošanas jūsu informācija tiks dzēsta. Iesniedzot informāciju, varat nenorādīt savu vārdu
Sniedz pēc iespējas vairāk detaļu un informācijas
Faili, kuros ir papildu informācija
