Māris Zanders: Vēstures normalizācijas nebūs 2
Šogad iznākušajā Daugavpils Universitātes rakstu krājumā “Vēsture: avoti un cilvēki” lasāms teksts par Juri Airi, cilvēku ar ļoti sarežgītu likteni. 1940. gadā strādājis par daktiloskopijas ekspertu boļševiku okupācijas režīma Iekšlietu tautas komisariāta struktūrās, pēc tam par ekspertu jau nacistu okupācijas režīma kriminālpolicijā un, izmantodams savu dienesta stāvokli, palīdzējis ar dokumentiem nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem.
Pētnieki turpina strādāt ar Latvijas vēstures sarežģītāko posmu notikumiem – varbūt ar nepietiekamu publicitāti, toties akadēmiski korekti un pastāvīgi.
Uz šāda fona ziņas, ka policija atkal rūpīgi gatavojas 16. marta piemiņas pasākumiem un iespējamām provokācijām pret tiem, var izraisīt vismaz neizpratni. Kāpēc joprojām leģionāru atceres rituāli nav kļuvuši par notikumu, kurā var piedalīties un nepiedalīties, var vienkārši iet savās ikdienās gaitās, bet kurus nepavada, atvainojos par žargonu, “cepšanās”?
Visvieglākā atbilde: Krievijas vēlme leģionārus un viņu piemiņas pasākumus izmantot saviem mērķiem. Nav pamata šādu atbildi apstrīdēt, savukārt no tās izriet prognoze, ka neveselīgā ažiotāža ap 16. martu būs arī 2020., 2021., 2022. utt. gadā.
Salīdzinoši regulāri sekojot vēstures politikas un kolektīvās atmiņas procesiem kaimiņvalstī, esmu spiests secināt, ka nav ne mazākā pamata cerēt, ka attieksme pret vēsturi tur kļūs niansētāka, iecietīgāka pret atšķirīgām interpretācijām. Drīzāk jau vērojams pretējs process, un mums vienkārši ar to jārēķinās.
Strīdu ap 16. martu nogurdinātajā sabiedrības daļā nereti izskan divas tēzes.
Pirmā. Varbūt atceres pasākumus varētu nerīkot “pašā Rīgas centrā”, jo tas ir parocīgi ažiotāžas cēlājiem.
Otrā. Atceres pasākumi tiek izmantoti politiskās interesēs.
Pirms turpinu, jāuzsver, ka pats esmu cilvēks, kurš nekomfortabli jūtas jebkurā grupā, kurā ir vairāk par pieciem cilvēkiem, līdz ar to nepiedalos daudzskaitlīgākos pasākumos vispār.
Bet – abas tēzes varu tikai noraidīt. Mēģinājumi potenciāli pretrunīgus vēstures piemiņas pasākumus kaut kā marginalizēt neko nemaina arī no pašu mēģinātāju viedokļa. Noteiktas kolektīvās atmiņas nesējos tas tikai rada aizvainojumu un kategoriskumu.
Savukārt tēze, ka starp piemiņas pasākumu dalībniekiem objektīvi arvien mazāk ir pašu notikumu dalībnieku, ja ar to tiek dots mājiens par pasākumu pārliecīgi demonstratīvo raksturu, ir vienkārši dīvaina.
Tāda, ziniet, ir vēsturiskās piemiņas rituālu būtība, ka tajos piedalās cilvēki, kuri paši nav nedz karojuši, nedz cietuši represijās, nedz piedalījušies kādu svarīgu darbu paveikšanā.
Interesantāks ir apgalvojums, ka leģionāru vieta Latvijas vēsturē tiek politizēta.
Man ir šķietami provokatīvs pretjautājums – bet kad vēsture publiskajā telpā netiek tā vai citādi politizēta? Proti, ja nerunājam par akadēmiskiem pētījumiem, vēsture ļoti bieži tiek izmantota šodienas un nākotnes interpretēšanai, savas rīcības un plānu pamatošanai. Neapgalvoju, ka tas ir brīnišķīgi un nepieciešami, bet tā vienkārši ir.
No šī viedokļa ļaudis, kuriem 16. marts ir sastāvdaļa viņu politiskajā darbībā un ambīcijās, ne ar ko nav labāki vai sliktāki par politiķiem, kuri piedalās 18. novembra svinībās. Mums, iespējams, gribētos, lai vēsture ir tikai vēsture, bet, ja runa ir par konkrētās nācijas vēsturi, tā ļoti reti notiek, par ko, starp citu, liecina arī tādi vārdu savienojumi kā “septiņsimt gadi vācu jūgā”, “labie zviedru laiki”, “labie ulmaņlaiki” u. c.
Kolektīvajā atmiņā vēsture, precīzāk, tās daļas, nemēdz būt objektīva, bezkaislīga.
Tā tas ir arī Ukrainā un Japānā, Francijā un Indijā, Spānijā un Turcijā. 16. marts Latvijā arī turpmāk būs “16. marts”, un būs interpretāciju sadursme publiskajā telpā.
Vai ir iespēja, ka “16. martu” labāk sapratīs Rietumos? Lai gan zinātnisko pētījumu jomā ir vērojama lielāka gatavība atteikties no melnbaltiem vērtējumiem, kopumā domāju, ka ne, jo vienkārši ir ērtāk nemainīt savus priekšstatus, kolektīvajiem priekšstatiem ir raksturīga inerce. Arī tas ir jāpieņem kā realitāte – no tās nav nedz jābaidās, nedz jādusmojas par to.
