Vēstures neatbildamie jautājumi. Ilze Kļaviņa recenzē iestudējumu “Kur pazuda valsts” Dailes teātrī 4
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Dailes teātra Mazās zāles dokumentālā detektīva žanra izrāde “Kur pazuda valsts” vedina domāt par šodienas un vēstures kopsaucējiem.
Valstiskuma jautājums prasa autoru skaidru pozīciju un uzņēmību ne vien aktuālā Ukrainas kara radīto apdraudējumu dēļ, bet arī lai ieskatītos tādos sarežģītu laikmeta griežos, kādi Baltijas valstu historiogrāfijā bija 1939. līdz 1941. gadu periodā. Uzreiz jāteic, ka iestudējumā paralēļu ar mūsdienām varētu būt krietni vairāk, tomēr atzīstama ir radošās komandas dramaturga Matīsa Gricmaņa vadībā īstenotā nopietnība un pētnieciskā pieeja.
Diskusija1, kur piedalās eksprezidents Valdis Zatlers, hab. prof. Aivars Stranga, vēsturnieks Kārlis Sils, publicists Māris Zanders, izrādes režisors Toms Treinis un Kārļa Ulmaņa lomas atveidotājs Imants Strads, manuprāt, ir būtiska. Zinātniskā daļa ar vēsturnieku faktoloģisko materiālu līdzsvaro izrādes formu, kas tomēr varētu šķist nopietnas tēmas vieglprātīgs risinājums. Izrādes saturs pārliecina ar dokumentu, liecību, zinātnieku pētījumu atziņu, filmu kadru plašo klāstu un precīzo atlasi.
Kopumā veiksmīgais savienojums, kam dramaturgs pievienojis asprātīgas situācijas, gluži kā ziemas sniegu šķīdinoša sāls kārta atkausē sastingušu, monolītu un plašākai diskusijai diemžēl līdz šim nerisinātu vēsturisku tēmu. Kārļa Ulmaņa loma un valstiskums – meklētajās atbildēs sūrstoši sāpīgā ir vairāk, nekā gribētos, un paslīdēt uz tēmas, iekrītot vienā vai otrā galēju apgalvojuma grāvī, būtu viegli. Tomēr iestudējums, par spīti uzdotā jautājuma sarežģītībai, noturas uz vidusceļa.
Lomu spēles fantāzijas žanrā
Autoru nodoms nav pateikt īsto un vienīgo patiesību. Tā vietā notiek spraigs personāžu pārliecību un ideju disputs. Darbību strukturē reālās dzīves simulācijas spēles paņēmieni2, kur lomu izpildītājiem nav (izņemot vienu tēlu) dokumentālo varoņu līdzības un psiholoģiskas detalizācijas. Pieci vīri satiekas arhīvā un nāk klajā katrs ar savu izpētes materiālu un dokumentālās patiesības pārliecību par 1939.–1941. gadu notikumiem. Scenogrāfa Kristapa Kramiņa organizētā arhīva telpa viegli pārveidojas, istaba pārtop par kabinetu, dokumentu skapji – par ekrāniem, kustīgās žalūziju kombinācijas pagriež dažādās diagonālēs izkārtotu spēles laukumu, ļaujot dinamiski savienot dažādas ainas no dažādiem gadsimtiem.
Aktieri epizodiski iemieso vēsturiskas personības – Juris Bartkevičs (ģenerālis Balodis), Kaspars Dumburs (Alfrēds Bērziņš), Andris Bulis (Vilhelms Munters), Mārtiņš Upenieks (Jānis Rudums). Taču izšķiroša nozīme, savienojot vēsturi un šodienu, ir aktiera Toma Veļičko spēlētajam pagātnes detektīvam, kuram ir vārds “Kārlis Ulmanis”. Viena no asprātīgākajām situācijām ir iepazīšanās starp diviem Kārļiem Ulmaņiem, un tā notiek uzreiz pēc tam, kad no arhīva skapja burtiskā nozīmē izkāpj vēsturiskais prezidents aktiera Strada izpildījumā. Zīmīgi, ka kostīmu māksliniece Marta Treine mūsdienu varoņa Veļičko tērpā paredzējusi krustu, uzšūtu uz krekla kabatas sirds vietā. Arī šim tēlam ir prototips – mūsdienu puisis, kurš 2022. gadā piedalījās 10. maija ziedu novākšanā Uzvaras laukumā.
Kurš ir īstais Ulmanis
Asprātīgais vadmotīvs ar daudzkārt uzdoto jautājumu, “kurš Ulmanis” mērķtiecīgi raisa atbilžu variantus, katram no lugas personāžiem ļaujot apzīmēt vēsturisko prezidentu par leģendu, nodevēju, varoni, kalpu vai glābēju, bet aktieris Strads iemieso viennozīmīgu tēlu ar vistiešāko līdzību dokumentālajam prototipam.
No Strada spēlētajām autoritāru/kulta personību tipa lomām izceļama līdzība ar režisora Pētera Lūča tēlu Valmieras teātra izrādē “Lūcis” (režisores Elīnas Cērpas pētījums personības un laikmeta mēroga ziņā ar tā plašo panorāmu ir salīdzināms ar Gricmaņa ieceri). Aktiera Strada izteiksmīgumam palīdz arī atsevišķas ainas no Raimonda Staprāna lugām “Četras dienas” (1989) un “Gūsteknis pilī” (2011). Rakstura neviennozīmību īpaši izteiksmīgi atklāj aina “14. jūnijā 2os pēc pusdienas”, kad Prezidents raksta runu Latgales Dziesmu svētkiem Daugavpilī. Šis un citi niansēti un iejūtīgi spēlētie sekretāra Ruduma un prezidenta attiecību divskati Ulmaņa emociju paletē piejauc papildkrāsas un rāda vispusīgu personību. Tas ir arī patriarhālas lauku sētas saimnieks, kurš tautu apvieno ar piensaimnieka prasmi, romantisma auru (iespaidīgi ir stirniņu kadri no dokumentālās filmas) un valsts pamatos ielikto darba ētiku. Strada nospēlētais Ulmanis ar savu pamatīgo figūru izvēlas “palikt savā vietā”, taču būtībā tā – politiķa izmanības, ātras un elastīgas darbības spēlētāja vieta – nav viņa stiprā puse. Izrādes fināls atklāj prezidenta vājumu politisku lēmumu priekšā, noņem leģendai abstraktu spožumu un ar zemtekstu “visi ir tikai cilvēki” rosina vērtēt arī mūsdienu politiķus.
Šuves dramaturģijā
Izrādes forma nav nejauša, dramaturga un aktiera Gricmaņa pieteikums “Dirty Deal Teatro” izrādē “Būt nacionālistam” 2016./2017. gada sezonā ar vēstījumu par autora personiskās dzīves izvēlēm bija risināts līdzīgi. To kritiķis Atis Rozentāls raksturo3 kā: “Stāstījums mainās ar ainu izspēli un videokadriem, kas palīdz uzturēt dokumentālisma sajūtu, vienlaikus jāapzinās, ka ar visu šo faktu plūsmu var manipulēt. Tas attiecas arī uz atsvešināto spēles manieri, kas ļauj aktieriem iezīmēt samērā daudzus tēlus viegli ironiskā gaismā.”
Arī “Kur pazuda valsts” brīvi interpretētā vēsturisko personāžu situāciju spēle ļauj improvizēt ar iespējamām emocijām, kurās izvēle starp valstisko un personisko motivāciju ir izšķiroša. Muntera lomā aktieris Bulis spilgti iedzīvina izšķiršanos par labu ģimenes glābšanai, kas vienlaikus ir dzimtenes nodevība.
Iestudējums nesaliek punktus lineārā secībā, tomēr ar spēcīgi uzlādētu analītisku domas gaitu vispārzināmos liktenīgos notikumus pietuvina mūsdienu izpratnei, lai ielūkotos ne tikai vēsturē, bet arī šodienas politiskajos notikumos. Redzīguma un spriestspējas uzasināšanas seanss.
UZZIŅA
“Kur pazuda valsts”, iestudējums Dailes teātrī, iedvesmojoties no Raimonda Staprāna lugām
Režisors: Toms Treinis, dramaturgs Matīss Gricmanis, scenogrāfs Kristaps Kramiņš, kostīmu māksliniece Marta Treine, mūzikas autore Alise Rancāne, gaismu māksliniece Māra Vaļikova.
Lomās: Imants Strads, Juris Bartkevičs, Toms Veličko, Kaspars Dumburs, Andris Bulis, Mārtiņš Upenieks.
Nākamā izrāde: 26. janvārī, 3., 11., 12. februārī.
VIEDOKLIS
“Veidot nākotni, lai nosargātu Latviju šodien”
Edgars Rinkevičs, ārlietu ministrs: “”Kur pazuda valsts” Dailes teātrī ir filigrāni līdzsvarota interpretācija par 1940. gadu. Mūsdienu Kārļa Ulmaņa jautājumi Tam Kārlim Ulmanim, zināšanas par to, kas notika līdz ar padomju okupāciju iepretim tā laika naivajām cerībām, ka izdosies novērst ļaunāko – daudzu Latvijas pilsoņu asinsizliešanu – un kaut kā nosargāt valsts pamatus. Daudzi “kāpēc tā un ne citādi”, uz kuriem nav un laikam nebūs precīzu un izsmeļošu atbilžu.
Noteikti ieteiktu visiem, kas interesējas par vēsturi, arī tiem, kas neko nezina par to, un arī tiem, kam jāveido mūsdienu Latvijas politika. Izrādē savijas gan smalka ironija, gan mūžīgā diskusija, kā bija vai nebija pareizi rīkoties pirms 83 gadiem, gan jaunības maksimālisms ar zināmu politikas cinismu. Rosina aizdomāties gan pagātnes, gan mūsdienu notikumu kontekstā.
Pirms 30 gadiem, studējot vēsturi, biju svēti pārliecināts, ka Ulmaņa valdības rīcība 20. gadsimta 30. gadu beigās un 1940. gadā bija nepareiza, kļūdaina, pat noziedzīga. Savā ziņā tad biju tikpat jauns maksimālists kā viens otrs 21. gadsimta cilvēks šovakar Dailē. Arī šobrīd domāju, ka tā bija kļūda, kaut simboliski, bet nepretoties padomju iebrukumam, taču, no sava pašreizējā darba raugoties, skaudrāk izprotu to fonu un vidi, kurā lielos starptautiskos satricinājumos jārīkojas valstu vadītājiem un diplomātiem: dažāda un pretrunīga informācija un viedokļi, lietas, kuras var un kuras nevar ietekmēt, racionālas un emocionālas izvēles. Tieši mūsu tautas traumatiskā pieredze toreiz liek mums skaidri un nepārprotami atbalstīt Ukrainu, jo ilūziju ne par Staļina, ne Putina Krieviju mums nav.
Un pēdējais – ceru, ka pēc 80 gadiem par mūsu laikmetu netaps jauna izrāde “Kur pazuda valsts”. Tas ir mūsu paaudzes galvenais vēsturiskais uzdevums: mācīties no pagātnes un veidot nākotni tā, lai nosargātu Latviju šodien… Arī tas ir vēl viens iemesls aiziet uz Dailes teātri. Paldies aktieriem un režisoram, visai radošajai komandai, bija lieliski!”
Avots: “Facebook”
