Vēstures muzejs saņem unikālu dāvinājumu 1
Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM) saņēmis unikālu dāvinājumu – pirmskara Latvijas agronoma, politiķa, dažādu Saeimu deputāta un valdību ministra Viļa Gulbja (1890 –1942) apbalvojumus, fotogrāfijas un dokumentus. Tos ar zvērinātu advokātu biroja “Spīgulis&Kukainis” pārstāvja, advokāta Matīsa Dāvja Kukaiņa starpniecību muzeja rīcībā piektdien nodeva Viļa Gulbja meita, ASV dzīvojošā Elga Marija Čače (Cace).
LNVM krājumu papildinājuši vairāk nekā 30 priekšmeti, tajā skaitā V. Gulbim pasniegtais Triju Zvaigžņu ordenis, Aizsargu Nopelna krusts, Zemkopības ministrijas apbalvojuma medaļas, Norvēģijas Svētā Olafa ordeņa zvaigzne, Lietuvas Ģedimina ordeņa zvaigzne, Somijas Baltās Rozes ordenis un piemiņas lietas, kuras politiķis savulaik saņēmis kā dāvanas, būdams iekšlietu un zemkopības ministrs.
Dāvinājumā tāpat ir dokumenti: V. Gulbja dienesta gaitu apraksti, laulības apliecība, viņa sievas Olgas atmiņas par vīra bērnību, skolas gadiem, studijām un sabiedriski politisko darbību.
“Tādas dāvanas nesaņemam katru dienu. Tas ir ļoti nozīmīgi, ka šīs vēsturiskās liecības atgriežas Latvijā un turpmāk tiks izmantotas Latvijas vēstures stāstīšanā,” saņemot dāvinājumu, uzsvēra LNVM direktors Arnis Radiņš.
1890. gada 23. septembrī Jaunsātu muižas kalēja ģimenē dzimušais Vilis Gulbis, sākotnējā vārdā Vilhelms Gustavs Gulbe, bija viena no tām personībām, kas 1918. gada 18. novembrī piedalījās Latvijas valsts pasludināšanā no Nacionālā teātra skatuves. Tas muzeja jaunieguvumu padara vēl vērtīgāku.
Korporācijas “Tālavija” biedram valsts pasludināšanas brīdī bija 28 gadi. Viņa kā agronoma un pazīstama sabiedriskā darbinieka līdzdalība valsts pasludināšanā bija loģisks iepriekšējās darbības iznākums.
V. Gulbis lielāko daļu mūža veltīja Latvijas valsts darbam. Pēc 1918. gada 18. novembra viņš darbojas kā finansists un valsts pārvaldes aparātā; bija viens no agrārās reformas īstenotājiem Latvijas laukos; 20. – 30. gados tika divreiz ievēlēts Saeimā no Latviešu zemnieku savienības; dažādās valdībās trīs reizes bijis zemkopības ministrs, tāpat iekšlietu un izglītības ministrs.
Kā cilvēks bijis ļoti ieturēts. Pat pirmskara Latvijas partiju laika prese par viņu nav spējusi neko “uzrakt”. Tomēr padomju okupācijas varas acīs viņš kā agrākais “buržuāziskās” Latvijas ministrs skaitījās īpaši bīstams “noziedznieks”.
V. Gulbi apcietināja jau 1940. gada 9. oktobrī, inkriminējot “kulaku interešu aizstāvēšanu”, Kārļa Ulmaņa “fašistiskā apvērsuma organizēšanā” un “aktīvu kontrrevolucionāru darbību, kas izrādīta cīņā pret Padomju Savienību un strādnieku šķiru”.
Apcietinātais gan norādīja uz apsūdzību absurdumu – piemēram, viņš nevarējis darboties “kontrrevolucionārā valdībā”, jo brīdī kad atradās valdībā, Latvijā nekādas revolūcijas nebija.
Padomju represīvajam aparātam tādas nianses neinteresēja. Karadarbībai sasniedzot Latviju, V. Gulbi pārsūtīja uz Astrahaņas Iekšlietu tautas komisariāta cietumu, kur piesprieda un 1942. gada 19. janvārī izpildīja nāvessodu nošaujot.
V. Gulbja dzīvesbiedrei Olgai un meitai Elgai izdevās izvairīties no represijām. Otrā pasaules kara beigās viņas nonāca Rietumos, līdzi paņemot arī to, kas tagad atdots muzejam.
Muzeja direktora vietniece zinātniskajā darbā Irina Zeibārte norāda, ka dāvinājums LNVM ir likumsakarīgs iznākums darbam, ko muzejs aizsāka pirms vairākiem gadiem, kad, vācot materiālus biogrāfiskajai grāmatai “Latvijas valsts dibinātāji”, tika nodibināti kontakti ar V. Gulbja meitu Elgu Čači.
Neoficiāla informācija vēsta, ka Čačes kundze tēva relikvijas pirms dažiem gadiem atdevusi kādām personām, piekodinādama tās nodot tālāk Latvijas valstij. Tāds solījums dots. Ministra Gulbja apbalvojumi un dokumenti patiešām LNVM piedāvāti, taču pretim pieprasot ap 35 tūkstošus eiro…
Advokātu birojam “Spīgulis&Kukainis” tomēr izdevās piemiņas lietas atgūt un nu tās nodotas muzejam “uz visiem laikiem bez atlīdzības”.
Muzejam uzdāvinātās mantas apmēram uz nedēļu kļūs par izstādes “Latvijas gadsimts” sastāvdaļu sadaļā par Latvijas valsts dibinātājiem. Gaidāms, ka LNVM rīcībā tāpat nonāks vairākas vēstules, ko V. Gulbis rakstījis pēc apcietināšanas.
