Uldis Šmits: Vēstures interpretācija turpinās 1
Nebūtu lieki atcerēties, ka Padomju Savienības īstenotā Baltijas valstu okupācija un tajās izvērstās represijas, tajā skaitā masu deportācijas, kas bija un joprojām ir starptautiski noziegumi, noritēja zināmas propagandas kampaņas pavadījumā. Tajā samērā plaši dažādos locījumos tika izmantots vārds “fašisms”.
Šoreiz nav runa par šī jēdziena pareizu vai kļūdainu lietojumu politisko zinātņu izpratnē. Turklāt tas neaprobežojās ar propagandas jomu vien, bet radīja arī pavisam konkrētas sekas. Aizsargus sodīja par viņu piederību “militāri fašistiskai” organizācijai, kā formulēts tā dēvētajos apsūdzības rakstos, un var minēt vēl citus piemērus no oficiāliem dokumentiem.
Absurda kalngals bija tas, ka okupanti attiecināja uz Latvijas amatpersonām KPFSR Kriminālkodeksa 58. pantu, kas paredzēja sodu par “palīdzības sniegšanu starptautiskajai buržuāzijai”, kā varēja traktēt gandrīz jebkādu amata pienākumu izpildi, vai par “dzimtenes”, respektīvi Padomju Savienības, “nodevību”.
It kā Latvija nekad nebūtu pastāvējusi. Šāda pieeja bija pretrunā ar elementārām tiesību normām un pat veselo saprātu, bet ne ar PSRS totalitārā režīma mērķiem, kas attaisno līdzekļus. Tomēr Maskavai gribot negribot vajadzēja savu rīcību ideoloģiski ietērpt. Skaidrot, ka Baltijas valstis bija ne tikai buržuāziskas, bet arī nacionālistiskas un fašistiskas. Tādas, kas nav pelnījušas eksistēt.
Šim traktējumam īpaši netraucēja fakts, ka Baltijas valstu aneksijas laikā pati PSRS bija nacionālsociālistiskās Vācijas sabiedrotā. Padomju Savienībā uzdot “nepareizus”, kaut arī loģiskus jautājumus nebija pieņemts, jo tas varēja bēdīgi beigties.
Starpkaru periodā padomju propaganda pamanījās saistīt Baltijas valstis ar fašisma briesmām vismaz kopš 20. gadu vidus, kas kalpoja par ideoloģisku piesegu, piemēram, Maskavas organizētajam komunistiskā puča mēģinājumam Igaunijā 1924. gada decembrī. Un, kad Staļins izvērsa kampaņu pret Eiropas sociāldemokrātiem, arī Latvijas lielākajai partijai – LSDSP – tika piekarināta sociālfašistu birka.
Katrā ziņā Padomju Savienības nostāju pret Igauniju, Latviju un Lietuvu būtībā neiespaidoja tas, vai šajās valstīs pastāvēja parlamentāra demokrātija vai autoritāra iekārta. Neizturams bija pats fakts, ka Baltijas valstis nu ir atzīti starptautisko tiesību subjekti.
Vēlāk tāpat arī Polijas eksistence izrādījās traucējoša tiklab nacionālsociālistiskās Vācijas, kā Padomju Savienības tālejošajiem plāniem. Grāmatā “Melnā zeme” vēsturnieks Timotejs Snaiders secina, ka “sovetiem nebija nekādu grūtību uzskatīt poļus par fašistiem. Staļiniskajā diskursā “fašists” nebija nacists vai tāds, kas bija palīdzējis nacistiem; “fašists” bija tāds, kurš no staļiniskā režīma viedokļa nedarbojas Padomju Savienības interesēs”.
Staļiniskais diskurss ir pārdzīvojis ne tikai Staļinu, bet arī Padomju Savienību. Attiecībā uz baltiešiem padomju stila pārmetumi atsākās 90. gadu beigās, iespējams, sakarā ar Baltijas valstu izredzēm tikt uzņemtām ES un NATO. Pēc uzņemšanas kampaņa gan nemitējās, tikai pastiprinājās, tiesa, dažādā intensitātes pakāpē. Viens no kulminācijas brīžiem iezīmējās 2012. gadā, kad, starp citu, tika nepieredzēti plaši tiražēts viedoklis, ka deportācijas Baltijā kara priekšvakarā bija nepieciešamas.
Taču drīz Kremļa propagandas resursiem nācās pievērsties Ukrainas tematikai, turoties pie Putina novilktās vadlīnijas, ka Ukrainā dzīvi nosaka apvērsumu izdarījušie nacionālisti, neonacisti, rusofobi un antisemīti. To viņš pavēstīja pāris dienas pēc Krievijas armijnieku apstāvētā Krimas anšlusa “referenduma”, kur “starptautisko novērotāju” vairums bija personas, ko sarūpējis beļģu neonacists Liks Mišels, kuram ir cieši kontakti ar Eiropas ultranacionālistiem. Netrūka antisemītu no Ungārijas “Jobbik” un Bulgārijas “Ataka”. Minēto un citu partiju vadošās figūras ir viesojušās arī Krievijas Valsts domē un dažādos veidos tikušas atalgotas.
Salīdzinājumā ar “Ataka” vadoni Volenu Siderovu, kas draudējis pārstrādāt čigānus ziepēs, protams, Marina Lepēna vai Austrijas Brīvības partijas nu jau bijušais līderis Heincs Kristiāns Štrahe izskatās pēc humānisma iemiesojumiem, tomēr viņus vieno Putina agresijas un vispār jebkādas Kremļa politikas atbalstīšana. Cīņa pret neofašismu pasludināta kā viena no Krievijas ārpolitikas prioritātēm, bet realitātē jau ilgstoši tiek piekopta Eiropas galēji labējo piebarošana (neaizmirstot kreisos un pārējos).
Un arvien turpinās stāsti par fašisma atdzimšanu Latvijā, jo tie ir arī Krievijas tautiešu politikas sastāvdaļa. Tāpat kā vēstures interpretācija, saskaņā ar kuru Baltijas valstis iestājās Padomju Savienībā labprātīgi. Kaut melu izplatītāji laikam apzinās, ka tie ir meli. Vai varbūt hibrīdā patiesība…
