Uldis Šmits: Vēstures beigas neiestāsies 6
Uzņemšana Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā nenoliedzami ir panākums. Sākot ar 2. jūniju, kad paredzēta pievienošanās līguma parakstīšana, varēsim apgalvot, ka Latvija ir viena no trīsdesmit piecām pasaules attīstītākajām valstīm. Tas sagādās zināmas neērtības saukļa “viss ir slikti” sludinātājiem un tiem, kas noliedz jebkādus sasniegumus vai stāsta, ka Latvija vispār esot neizdevusies valsts (kaut kas līdzīgs Dienvidsudānai). Tāds ir, mūsdienīgi sakot, naratīvs, ko uztur mūsu vareni plašās un vareni izdevušās kaimiņzemes “troļļu” fermas, telekanāli un reizēm pat augstas amatpersonas un ko mēdz klāstīt arī noteiktas politiskas orientācijas ļaudis un prese pašā Latvijā. Tagad viņiem radīsies papildu problēma, jo uzņemšana ESAO tomēr balstās uz skaidriem un visnotaļ stingriem kritērijiem ekonomikas un demokrātijas attīstības jomās.
Latvijas un iepriekš Igaunijas uzņemšanai ESAO ir arī savā ziņā simboliska jēga, ņemot vērā šīs organizācijas priekšvēsturi, kura saistās ar Māršala plāna īstenošanu no 1948. līdz 1952. gadam dzelzs priekškara sadalītās Eiropas rietumu pusē. Atbalsta programmas iedzīvināšanai tika izveidota Eiropas Ekonomiskās sadarbības organizācija – ESAO priekštece. Toreiz ASV sniegtais finansiālais atbalsts lika pamatus Rietumeiropas uzplaukumam, kas padomju okupācijā nonākušajām Baltijas valstīm bija liegts. Tāpēc Latvija piedzīvoja nevis labklājību, bet totalitāra režīma izvērstas represijas un tautsaimniecības sovjetizāciju ar smagām sociālām sekām. Tagadējā pievienošanās ESAO ir kā noslēdzošā etapa pārvarēšana, Latvijai atgriežoties Rietumu politiskajā telpā pēc ilgas piespiedu prombūtnes. Tiesa, zaudēto vai, pareizāk sakot, mūsu valstij atņemto laiku atgūt nevar, turklāt, ārlietu ministra Rinkēviča vārdiem, dalība organizācijā “pati par sevi nav labklājības garants”. Taču paver iespējas, un šobrīd ir svarīgi pilnīgi visas iespējas izmantot. Iekļaušanās ESAO pirmām kārtām rada nosacījumus modernas ekonomikas attīstībai un uzlabojumiem izglītības sistēmā. Organizācija arī pievērš pastiprinātu uzmanību korupcijas apkarošanai. Pērn publicētais ESAO ziņojums par Latvijas veikumu kukuļošanas izskaušanā starptautiskajos komercdarījumos nebija īpaši glaimojošs, un, starp citu, tika izdarīts secinājums, “ka pastāvošās normas nespēj atklāt liela mēroga naudas atmazgāšanas gadījumus, par kuriem vēlāk ziņo mediji”, tāpēc “Latvijai jāprasa no bankām, kuras pieņem depozītus no nerezidentiem, ieviest stingrākus pasākumus, lai novērstu naudas atmazgāšanu”. Ekspertu konstatējumi pat raisīja bažas, ka Latvijas uzņemšana organizācijā aizkavēsies. Protams, viņu apgalvojumus varētu attiecināt arī uz daudzām kluba vecajām valstīm, taču reti kur korupcija ir tik ļoti saistīta ar ģeopolitiskajiem riskiem. Minētais piemērs apliecina ESAO ekspertīžu nozīmīgumu, bet mums netrūkst vēl citu problēmu, kuru risināšanā tās noderēs, ja pratīsim atbilstoši rīkoties.
Ilgā ceļa galā – Baltijas valstis pieteicās uz ESAO 1996. gadā – būtu aplami ļauties šķietamībai, ka paši galvenie mērķi nu ir sasniegti. Un ka valsts ārpolitikā iestājas kas līdzīgs savulaik Frensisa Fukujamas apcerētajām vēstures beigām – tēze, kuru viņš izvirzīja pēc komunistiskā bloka sabrukuma, kad, kā likās, izzūd visi draudi brīvajam tirgum un demokrātijai. Patiesība izrādījās citāda, un tā neļauj atslābt. Atgādinot, ka dalība Rietumu pasauli iemiesojošajās organizācijās, tajā skaitā ESAO, neaizstāj aktīvu politiku, bet to pieprasa.
